Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
10. aprīlis, 2013
Drukāt

Kvalifikācijas apliecinājums – viduslaiku mantojums?


Foto - ScanpixFoto - Scanpix

Ieilgušā strīda dēļ Saeimā kārtējo reizi strēgst jaunais Būvniecības likumprojekts, kas marta vidū jau bija pieņemts otrajā lasījumā. 


Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktore Ilze Oša vēsta, ka jaunais likumprojekts tapis, lai mazinātu administratīvo slogu būvniekiem un lai tādējādi paātrinātu būvniecības procesu. Likumprojekta pašreizējā redakcijā sertificēšana paredz, ka personām, kuras gribētu strādāt nozarē, būtu vajadzīga viņu prasmes sākotnējā novērtēšana. Bet atkārtota sertificēšana būtu nepieciešama vien tad, ja būvnieks ilgstoši nav strādājis profesijā. Šai kārtībai pirms Saeimas otrā lasījuma esot piekritušas visas, kopskaitā 22 būvnieku sabiedriskās organizācijas. Bet pēc otrā lasījuma Latvijas Būvnieku asociācija, kas apvieno ap 100 uzņēmumu, rakstiski paziņojusi, ka maina savu viedokli un ka sertificēšana vispār jāatceļ.

Jaunais likums nomainītu pašlaik spēkā esošo, kurš neapmierina būvuzņēmējus cita iemesla dēļ – pašlaik ikviens iedzīvotājs var apstrīdēt būvuzņēmējiem izsniegtās būvatļaujas gada laikā. Marta sākumā Saeima, skatot Būvniecības likuma grozījumus otrajā lasījumā, atbalstīja priekšlikumu saīsināt būvatļaujas apstrīdēšanas termiņu līdz vienam mēnesim.

 

Vajag vai nevajag sertifikātu?

Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Mārcis Nikolājevs saka, ka pašlaik ieviestā sertificēšana pārvērtusies bezjēdzīgā pasākumā un ka Latvijas Būvinženieru savienības sertifikāti ir papīri, kuriem ar būvnieka prasmes novērtējumu nav nekāda sakara.

Mārcis Nikolājevs gan noliedz, ka asociācijas vārdā būtu rakstiski pieprasījis atcelt sertificēšanu.

“Ekonomikas ministrijai un Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai mēs piedāvājām kompromisu – saglabājot pirmreizēju sertifikāciju, izveidot publisku būvinženieru reģistru, kurā cilvēks norāda, kur viņš mācījies un kādu izglītību ieguvis, un kur strādājis. Tādējādi ikviens būvprojekta pasūtītājs varētu pats izlemt, kuram būvniekam uzticēt pasūtījumu.

Bet turpmāk vairs nešķiest laiku ar atkārtotām prasmes pārbaudēm, kvalifikācijas semināriem un citiem pasākumiem, kuri strādājošiem būvniekiem neko nedod,” uzskata būvnieku pārstāvis.

 

Frizieris frizierim, pavārs pavāram

Uzņēmuma “Kalnozols un partneri” padomes loceklis Valdis Kalnozols uzskata, ka būvnieku sertifikācija esot viduslaiku paraža, kurās viņus gribot iedzīt Latvijas Būvinženieru savienība, kas uzurpējusi un cītīgi aizsargā privilēģiju – darba atļauju izsniegšanu vietējiem būvinženieriem par maksu.

Citās ES dalībvalstīs būvinženieriem šāda sertificēšana neesot obligāta.

“Iedomājieties tik, viens būvnieks – būtībā mans konkurents tirgū spriedīs, vai drīkstu strādāt savā profesijā! Un ik pēc pieciem gadiem pasludinās manu kvalifikāciju par “beigušos”, liekot to kārtot no jauna, turklāt vēl samaksāt par tiesībām strādāt. Šāda kārtība ir absurds! Tad jau tikpat labi arī frizierim jāsaņem no otra friziera atļauja strādāt!” saka Valdis Kalnozols.

Arī uzņēmuma “Selva būve” valdes priekšsēdētājs Rolands Orlovskis ir pret sertifikāciju – tā esot pārvērtusies par ķeksīti, kas reizi piecos gados obligāti jāievelk papīros. Turklāt šī formalitāte ir gana sarežģīta, tās nokārtošana prasa laiku un naudu. Iegūtā izglītība un vienreizēja sertificēšanās, viņaprāt, būtu Latvijas apstākļiem vispiemērotākais risinājums.

 

Ne paraža, ne ķeksītis

Latvijas Būvinženieru savienības (LBS) valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Straume stāsta, ka sertificēšana nav ne viduslaiku paraža, ne ķeksītis, kā to apgalvo tās noliedzēji. Tā novērtē būvnieka kompetenci, ko apliecina viņa iegūtā akadēmiskā izglītība un būvprakse, kā arī zināšanas par nozari regulējošiem tiesību dokumentiem. Sertifikāts ir drošība pasūtītājam, ka uz šo būvnieku var paļauties, reizē drošība pašam būvniekam izturēt konkurenci iepirkumos.

“Kašķis par sertifikāciju un satraukums par it kā lielajiem izdevumiem ir pilnīgi nevietā,” uzskata LBS valdes priekšsēdētājs, “pirmkārt, par sertifikāciju maksā nevis uzņēmums, bet pats būvspeciālists. Otrkārt, maksājumi par sertificēšanu nav tik lieli – vidēji tie ir aptuveni divi lati mēnesī.

Mārtiņš Straume piebilst, ka vislielākās problēmas ir ar firmām, kas iesaistītas ēku vienkāršotajā renovācijā vai rekonstrukcijā, kurai bieži nav nepieciešama pat būvatļauja. “Liela daļa šo firmu un būvnieku uzradās “treknajos gados”, kad būvniecības pieprasījums bija ļoti liels un kad samērā viegli un ātri varēja nopelnīt, nedomājot par būvdarbu kvalitāti,” viņš piebilst.

Uzņēmuma “Merks” valdes loceklis Jānis Šperbergs teic, ka pašlaik valstī ir pārāk daudz dažādu sertifikātu, kurus izsniedz Latvijas Būvinženieru savienība, Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienība, Elektriķu brālība un nezin kādas vēl organizācijas. Iznākumā būvniekiem jāstrīdas ar pasūtītājiem, kuri iepirkumu konkursu nolikumos cenšas “iepīt” prasību uzrādīt vēl kādu sertifikātu. Tomēr arī viņš uzskata, ka sertifikācija būvniekiem ir nepieciešama.

 

Sertifikācija ir arī citur

Arhitektu savienības padomes priekšsēdētāja vietniece Elīna Rožulapa teic, ka būvinženieri, tāpat kā arhitekti, ir to reglamentēto profesiju pārstāvji, kuriem ir likumos noteiktas prasības darbam savā nozarē. Sertifikāts apliecina, ka cilvēkam ir minimālā kvalifikācija patstāvīgas prakses sākšanai un ka viņš uzņemas atbildību par piedāvāto pakalpojumu.

Dažādās valstīs šo procedūru sauc dažādi – par sertificēšanu, licencēšanu, reģistrāciju vai kā citādi. Bet saturs visām ir līdzīgs. No 27 ES dalībvalstīm arhitekti ir reglamentēta profesija 24 valstīs, būvinženieri – 22 valstīs.

“Latvijā ir viena no liberālākajām profesijas reglamentācijas sistēmām, tāpēc nav skaidrs, ko vēlas panākt tie, kuri apgalvo, ka citur nepastāv sertifikācija,” brīnās Elīna Rožlapa.

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis cer, ka ieilgušajam strīdam par sertifikāciju izdosies pielikt punktu, jaunajā likumprojektā saglabājot pirmreizējo sertifikāciju, bet izsvītrojot atkārtotu ik pēc pieciem gadiem. “Pilnīgi likvidēt sertifikāciju, neizvirzot nekādas prasības nozarē strādājošajiem, nebūtu prāta darbs,” spriež deputāts. Viņaprāt, nākotnē privātpersonu sertifikācija būtu jānomaina ar uzņēmumu sertifikāciju.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+