Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
20. jūnijs, 2013
Drukāt

Latviešu atpūtnieku nacionālās īpatnības izpaužas grupā

Foto - Anita PirktiņaFoto - Anita Pirktiņa

Kopš Latvijas pilsoņiem nav nepieciešama Ukrainas vīza un ir pieejams “AirBaltic” tiešais reiss no Rīgas uz Simferopoli, divu jūru – Melnās un Azovas – apskalotā Krimas pussala jeb Krimas autonomā republika ir gana iekārojams tūristu ceļamērķis.

 

Un kāpēc gan lai nebūtu, ja šajā saules dāsni apspīdētajā zemes gabalā, ko mēdz dēvēt par pasauli miniatūrā un kas vairāk atgādina salu (Perekopa zemesšaurums, kas savieno Krimu ar pārējo kontinentu, šaurākajā vietā ir nieka 7 km plats), būtībā ir viss, kas priecē un vilina tūristus – klinšainas kalnu takas un virsotnes, gleznaino jūras krastu daudzveidība, ūdenskritumu kaskādes, krāšņi ziedoši botāniskie dārzi un dabas parki, senas pilis un cietokšņi, pat savs Lielais kanjons un daudz kas cits.

Kopumā esot vairāk nekā 180 dabas pieminekļu, lai gan pussalas teritorijas lielums nav pat puse no Latvijas platības. Un, protams, vīna, šampanieša un konjaka ražotnes, kas par astoņiem deviņiem latiem atvērtas katram šo dziru cienītājam – nāc tik un degustē!

 

Kad kontingents 
esi tu pats

Apzināti centos jau ievadā iezīmēt Krimas dabas, vēstures un arhitektūras vilinošās aprises – to tiešām netrūkst, un katra ir apskates vērta. Gan pils Alupkas piļu un parku muzejā, gan Uspenska klosteris un klintī izcirstā alu pilsēta Čufut-kalē pie Bahčisarajas, gan par Mazo Versaļu dēvētais Masandras pils un parku komplekss, gan Ņikitas botāniskais dārzs un skarbas atmiņas par gatavošanos atomkaram saglabājusī Balaklāva. Un, pats par sevi saprotams, tā saucamais kūrortpilsētu svētku komplekts – jūra, saule, diskotēkas, bāri un pārējā naktsdzīve ar un bez SPA…

Tomēr ir vēl kāds svarīgs aspekts, ko mēdzam minēt, vērtējot kūrortus – cilvēku kontingents. Ne reizi vien esam raukuši degunu, stāstot, ka Turcijā vai Ēģiptē jūtamies kā slāvzemē, jo ne tikai atpūtnieki, bet arī viesnīcu darbinieki, restorānu oficianti un pārējie animatori nez kāpēc kļuvuši par krieviem.

Dodoties uz kādu bijušās padomijas zemi, gan nebūtu jābrīnās par līdzīgām izjūtām, taču gadās, ka vairāk jābrīnās pašiem par sevi – arī latvietis parastais daždien gluži vai alkst ne tikai saplūst ar vietējo kolorītu, bet brīžiem to pat pārspļaut.

Nez vai Latvijā un vēl jo mazāk kaut kur Eiropā latvietim jau pie pirmā vakariņu galda gribētos nodārdināt klasisko frāzi: “vodka bez piva – ģeņģi na veķer” (šņabis bez alus – nauda vējā)! Vai krodziņā, kas ikdienā neko vairāk par šīberdisko miermīlīgajiem dančiem nav piedzīvojis, demonstrēt tik demoralizējošus baletgabalus, ka jāglābj puķupodi, vāzes un lampas un jāsauc apsardze. Skaidrs arī tas, ka viens nav karotājs – bravūrai ir nepieciešams kolektīvs atbalsts, un 40 latviešu grupa saulainajā Krimā ir visai pārliecinošs spēks.

Tātad 40 latvieši ieņem tūrisma un atveseļošanās kompleksu jeb TOK “Sudak”. Tā tas tiek dēvēts vēl no padomju laikiem un, jāteic, arī izskatās gluži kā no pagājušā gadsimta septiņdesmito astoņdesmito gadu pastkartēm. Tiesa, tīrs un uzkopts, rožu un citādu puķudobju rotāts. Un vārds “komplekss” īsti vietā, jo daudzie ēku korpusi aizņem diezgan iespaidīgu teritoriju, kuras labirintos vismaz sākumā var maldīties visai ilgi. Piemēram, māja, kur pasniedz brokastis, no naktsmītnes atrodas savu sešu septiņu minūšu gājiena attālumā.

Turklāt katrs TOK “Sudak” viesis saņem caurlaidi, uz kuras norādīts korpusa numurs un vēl dažādas piederības zīmes, un tad nu katram jāievēro savi vārtiņi, pa kuriem iet iekšā un nāk ārā, un arī savs pludmales pleķītis. Caurlaides pie katras ieejas rūpīgi pārbauda nopietna paskata apsardzes vīri.

Starp citu, ne Kijeva, ne Maskava, ne daudzas citas Eiropas pilsētas vēl neesot pastāvējušas, kad Sudaka jeb senā Sugdeja jau bija zināma kā Lielā zīda ceļa rietumu centrs. 14., 15. gadsimtā, kad Sudaka bijusi Dženovas pakļautībā, te uzbūvēts varens cietoksnis. Kalna augšdaļā apjozts ar spēcīgu mūri un galotnē izvietotu novērošanas torni, varenības un majestātiskā skata ziņā Sudakas cietoksnis pārspējot teju visus viduslaiku nocietinājumus Melnās jūras piekrastē.

Par laimi, cietokšņa apskate bija programmas sākumdaļā, pretējā gadījumā grūti prognozēt, kā tā beigtos, jo iekarot augstāko cietokšņa punktu – tā saucamo Meiteņu torni, no kura ne viena vien daiļā gūstekne metusies lejā, lai nebūtu jākļūst par sultāna sievu, – interesentu netrūka. Gluži tāpat kā par iespēju torņa galerijā aplūkot viduslaiku inkvizīcijas rīku izstādi, kas pieteikta ar saukli “Vsjo vo blago čeloveka, vsjo dļa ņego” – viss, tā teikt, cilvēka labklājībai.

Bet turpmākais – viena vienīga Krimas vīnu poēzija…

 

Degustāciju force majeure jeb nepārvaramā vara
Krima1_10

Jau nākamajā rītā daudziem bija stipri jāpiedomā, vai Bahčisarajas strūkl
aka eksistē vien Asafjeva baletā vai arī īstenībā, toties citēt dažas Omāra Haijāma vārsmas, kas bagātīgi rotā ieeju reibinošo dziru ražotnēs un Saules ielejas vīnu veikalos – piemēram: “Es vīnu dzeru, dzērājs neesmu, es vien pret kausu spēku lietoju…” – varēja ne viens vien tautietis.

Nelielā, bet visnotaļ jaukā piekrastes pilsētiņa Novij Svet zīmīga ar to, ka tās vārdā nosaukta vietējā šampanieša rūpnīca, kur jau kopš 1878. gada šampanieti gatavo ar dabiskām raudzēšanas metodēm. Tiem, kam nav iebildumu sevi pieskaitīt vai nu aristokrātiem, vai deģenerātiem un rītu sākt ar šampanieti vai dzirkstošo vīnu, Novij Svet ir īstais stacionārs. Protams, programmā ekskursija uz ražotni un degustācija. Dāma, kas bija uzņēmusies mūsu saliedēto grupiņu iepazīstināt ar vismaz septiņām šampanieša šķirnēm, izskatījās, kaut kur briesmīgi steidzās, jo tiem, kas vēlējās izgaršot visu paleti, dāsni piepildītās glāzes bija jātukšo neiedomājamā tempā.

Nav grūti uzminēt, ka turpmākā dienas daļa pagāja visai miglaini – kā krāsaini zibšņi apgrieztā secībā atmiņā uzpeld marīnista Aivazovska dzīvās atmiņu bildes par Itālijas romantiskajām piekrastēm un lieliem baltiem kuģiem, kas skatāmas gleznotāja mājā muzejā Feodosijā, brauciens ar kuterīti pa piekrasti, vērojot draisko delfīnu ģimenīšu rotaļas un mēģinot trāpīt par Zelta vārtiem saukto klinšu arkā. Pēc tam netālu no Jaltas atkal kārtējā degustācija – 100 gadu vecajā Masandras vīna darītavā, kur izveidoti iespaidīgi klintīs izcirsti vīna pagrabi. Tajos esot vieta 250 tūkstošiem dekalitru vīna, ko glabā mucās, un vismaz miljonam vīna pudeļu (neticami, ka to atceros). Turklāt Masandras darinājumi ir stiprinātie portvīni.

Kad pēc pāris dienām likās, ka organizētajām degustācijas tūrēm vajadzētu mest mieru, izrādījās, ka mūs vēl gaida Koktebeļas konjaki. Pabraucot garām iespaidīgiem vārtiem ar uzrakstu “Strana konjakov”, pēc brīža nokļūstam ražotnē. Viena no telpām – īsta toksikomānu paradīze! Elpot gandrīz nav iespējams, no acīm sprāgst asaras, un pēc tam vēl pusi dienas jāklepo. Ar piecām minūtēm spirta pārsātinātā gaisā it kā pilnīgi pietiktu, lai justos gana sareibuši, bet – nekā. Pagrabstāvā katram sagatavotas četras piecas glāzītes ar visdabiskāko smaidu izraisošu dzintarkrāsas šķidrumu. Tiesa, šo degustācijas tūri spēja izturēt vien garā un visādi citādi stiprākie…

Koktebeļā atrodas arī slavenākā Krimas vīnu darītava. Vēl pagājušajā gadsimtā ar vīnogulājiem apstādīti bijuši 120 tūkstoši hektāru, no kuriem palikuši vien kādi 50 tūkstoši. Ciema iedzīvotāji joprojām atceras divas nelaimes, kas draudēja viņus atstāt bez vīna un naudas – vīnogu sakņu puvi un 1985. gadā Padomju Savienībā izsludināto sauso likumu. Ar puvi kaut kā tikuši galā, bet sausais likums gan vīnogu audzētājiem licis ciest un raudāt, jo valdība bija pavēlējusi iekoptos laukus iznīcināt. Tagad visas bēdas aiz muguras, vīndari atkopušies, un, lai nu par ko, bet par vīna trūkumu Krimā vairs nav jāraizējas.

 

Varbūt bijām Francijā?

Krima3_10Skaidrs, ka nevar jau tikai dzert (labāk gan izklausās – degustēt), gribas vēl kaut ko redzēt, tāpēc kādu rītu dodamies izzinošā pastaigā pa gleznaino Gaļicina taku, kas skatam paver klinšainos jūras krastus, neskaitāmus līcīšus, līdz aizved uz Gaļicina grotu, kur senāk atradusies – nu kas gan cits, ja ne vīna glabātava. 1878. gadā kņazs (vienlaikus arī toreizējais novada īpašnieks) Nikolajs Goļicins alas paplašināja un sāka augstas kvalitātes šampanieša vīnu ražošanu. Jāpiebilst, ka Goļicins ir šā dzēriena ražošanas aizsācējs Krievijas impērijā.

Gids godprātīgi mēģina klāstīt visādus aizraujošus faktus iz vēstures un kņaza dzīves, līdz neuzmanīgi piebilst, ka viņam vēl kas esot jāatzīmē… Ko mūsējie uztver gluži kā tostu, līksmi saucot: jā, atzīmēsim, atzīmēsim! Gids samiernieciski noplāta rokas un, rezumējot Krimā redzēto, atsvaidzina mūsu atmiņu, nosaucot vārdā visus apmeklētos objektus. Kad nonākam līdz Mazajai Versaļai, atskan neizpratnes pilna balss: “Šef, es kaut ko nesaprotu, mēs, ko – visu laiku pa Franciju vizināmies…?

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+