Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
22. oktobris, 2013
Drukāt

Latviešu mūzikas pērles jaunā skatījumā


Foto - LETAFoto - LETA

Rīgas koncertu apmeklētājiem piektdien, 18. oktobrī, nācās saskarties ar grūtu izvēli – vienlaikus ar jaunāko Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” priekšnesumu notika arī Eižena Birmana tviteroperas “Nostra culpa” uzvedums, savukārt Rīgas Latviešu biedrībā – čellistes Guntas Ābeles un pianistes Elīnas Bērtiņas uzstāšanās, un šajā ēkā tajā pašā vakarā uz skatuves kāpa slavenais džeza trompetists Ēriks Trifāzs.

Tomēr jādomā, ka arī tai publikas daļai, kas izšķīrās doties uz diriģenta Aināra Rubiķa vadīto Latvijas dienu Frankfurtē pie Mainas atskaņu koncertu Lielajā ģildē, nevajadzēja vilties – LNSO un Valsts akadēmiskais koris kopā ar solistiem Baibu Skridi un Reini Zariņu muzicēja ar vienlīdz pārliecinošu un suģestējošu profesionalitāti. Par īpašu veiksmi te jānosauc Aināra Rubiķa sniegums, ikkatru no koncertā dzirdamajiem skaņdarbiem – gan Pētera Barisona, Jāzepa Vītola, Aldoņa Kalniņa, Ērika Ešenvalda, Riharda Dubras un Emīla Dārziņa meistardarbus, gan Riharda Vāgnera un Kamila Sen-Sansa partitūras ‒ parādot jaunā, pārsteidzošā gaismā un negaidītos rakursos, kas tika īstenoti prasmīgā precizitātē un noslīpētā mirdzumā.

Par diriģenta un orķestra spožo savstarpējo mijiedarbību nebija šaubu jau no paša sākuma – Riharda Vāgnera uvertīras operai “Rienci” pirmās tēmas. Ainārs Rubiķis vispirms aicināja uzmanīgi ieklausīties liriskajos dziedājumos, bet pēc tam lika saspringti sekot komponista paustajai dramatiskajai patētikai, un visas uvertīras gaitā orķestris uz diriģenta radošajām iecerēm reaģēja brīvi un niansēti. Saglabājot iepriekšējos koncertos iepazītās orķestra kvalitātes – ideālam tuvu koka pūšaminstrumentu spēli un izkoptu perkusionistu priekšnesumu ‒, šoreiz tam pievienojās arī tīri un krāšņi skanoši metāla pūšaminstrumenti un kā tembrālā, tā emocionālā ziņā valdzinoša stīgu grupa, kura prata atraisīti un plastiski atsaukties diriģenta veidotajiem dinamikas kāpumiem un kritumiem, tempa izmaiņām un raksturu kontrastiem. Viss iepriekšminētais attiecināms arī uz Sen-Sansa, Barisona un Dārziņa mūzikas lasījumiem, kuri raksturojami kā daudzkrāsainas un iekšēji dzīvīgas romantiskās skaņumākslas interpretācijas. Tā, klausoties ar poētisku izteiksmi, apburošām noskaņu maiņām un fascinējošu virtuozitāti apveltītajā Baibas Skrides spēlē un vijolnieces dialogā ar orķestri, Kamila Sen-Sansa “Introdukcija un Rondo Capric-cioso”, domājams, sniedza vismaz pāris saistošu brīžu arī tiem, kam 19. gadsimta romantismam piederīgie parādes koncertskaņdarbi, saudzīgi sakot, nav paši iedvesmojošākie. Turpretī pianista Reiņa Zariņa spēja Barisona “Latvju rapsodijā” izcelt katru interesantāko niansi un piešķirt skaņurakstam teju vizuāli uztveramu gaismēnu miju pārvērta atkalsastapšanos ar šo opusu atmiņā paliekošā atklāsmē. Pētera Barisona mūzikas liriskajai iedabai un mirguļojošajam kolorītam tāpat atbilda Aināra Rubiķa vadītais atskaņojums trim daļām no simfoniskās svītas “Ziedu vija”, turpretī, pievēršoties Emīla Dārziņa “Melanholiskajam valsim”, diriģents bija izlēmis likt akcentu uz skaņdarba nosaukuma otro vārdu ‒ “valsis”.

Izteiksmes brīvība, kontrastaini emociju atveidi un perfekcijai tuvinātas profesionālās prasmes vismaz tikpat lielā mērā piemita koncerta otrajā daļā dzirdamajam Valsts akadēmiskā kora “Latvija” priekšnesumam, kurš klausītājiem deva iespēju ielūkoties Jāzepa Vītola (“Bērzs rudenī” un “Mīlestības dziesma” no “Trim čigānu dziesmām”), Aldoņa Kalniņa (“Sidrabiņa lietiņš lija”) un Ērika Ešenvalda (“Zvaigznes” korim un skaņotām glāzēm) radošajā pasaulē, tur rodot arī dažu labu pārsteigumu. Un pēc šīm stilistikā un saturā tik dažādajām, taču vienlīdz uzrunājošajām kora partitūrām tad nu sekoja vērienīgs vokāli simfonisks opuss – Riharda Dubras “Te Deum”. 2003. gada Dziesmu svētku Garīgās mūzikas koncertam rakstītais skaņdarbs komponistam atnesa Lielo mūzikas balvu, un arī jaunajā orķestrācijā varēja pārliecināties par to, ka tas pieder pie Dubras daiļrades augstākajām virsotnēm. Taču, neraugoties uz diriģenta, orķestra un kora cienījamo veikumu, Lielās ģildes apstākļos 18. oktobra koncerta fināls nesa zināmu vilšanos. Pirmkārt – pašreizējais Valsts akadēmiskā kora sastāvs šāda apjoma darbiem ir par mazu, un te nāktu par labu kora paplašināšana ar vairākiem desmitiem dziedātāju. Otrkārt – izvērstām lielas formas partitūrām nepieciešama cita akustiskā telpa un cits instrumentārijs jeb, vienkārši sakot, jauna koncertzāle ar jaunām ērģelēm, ko vajadzēja jau pirms divdesmit gadiem. Galu galā – to ir pelnījusi ne tikai Gustava Mālera vai Aleksandra
Skrjabina, bet arī latviešu komponistu mūzika.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+