×
Mobilā versija
Brīdinājums +23.2°C
Ritma, Ramona
Piektdiena, 20. jūlijs, 2018
11. jūlijs, 2018
Drukāt

Austrālijas mākslinieks Imants Tillers: “Latvietība joprojām ir manī.”

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Imants Tillers

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 30. septembrim apskatāma mākslinieka IMANTA TILLERA personālizstāde “Ceļojums uz nekurieni”.

Imants Tillers ir viens no vadošajiem Austrālijas laikmetīgajiem māksliniekiem un arī viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu izcelsmes autoriem. Izstāde piedāvā panorāmisku Imanta Tillera mākslas ainu, 64 gleznās aptverot mākslinieka ceļu no agrīnākajiem darbiem līdz pašiem jaunākajiem.

Imants Tillers sākotnēji ieguvis arhitekta izglītību – vecāku ietekmē, kā pats saka, jo tēvs vēlējies dēlam stabilu profesiju. Tomēr jau studiju laikā ieinteresējies par laikmetīgo mākslu, kā brīvprātīgais palīgs iesaistoties Kristo un Žannas Klodas Sidnejas Mazā līča ietīšanā (1969). Kā norāda Austrālijas mākslas zinātnieki, Tillera daiļrade ar gadiem kļuvusi tikai labāka – dziļāka un tehniski sofisticētāka.

Mākslinieka darba specifika ir glezna kā mozaīka – tās fragmenti gleznoti uz 15×18 centimetrus lieliem ar audumu apvilktiem dēlīšiem. Savukārt visbiežāk daudzinātais jēdziens Imanta Tillera mākslas sakarā ir “apropriācija”, kas, raupji tulkojot mākslas terminu ikdienas valodā, nozīmē aizņemšanos no citiem mākslas darbiem.

 

– Uzaugot padomju iekārtā, jēdzienam “apropriācija” nav diezin cik jauka pieskaņa…

I. Tillers: – Taisnība, arī angļu valodā (mūsu saruna notiek angliski, jo, kaut gan mākslinieks latviešu valodu zina, izteikties viņam vieglāk angliski – L.K.-Š.) “apropriācija” nav nekas īpaši labs. “Citāts” būtu labāks apzīmējums. Un mākslā jau katrs kādu vai kaut ko citē visu laiku, tas ir normāli.

– Kā saprotu, jūsu vecāki dzimuši Latvijā?

– Jā, mans tēvs dzimis Rīgā, viņš bija leģionā, mamma nāk no Liepājas. Viņi pameta Latviju 1944. gadā, sastapās vācu DP nometnē, apprecējās un 1945. gadā ieradās Austrālijā. Es piedzimu 1950. gadā. Mani vecāki neko nezināja par Austrāliju, ieradās valstī bez nekā un faktiski sāka jaunu dzīvi, tāpat kā daudzi citi tajā laikā. Apmetās Sidnejas dienvidu pievārtē, sākumā dalīja māju ar vēl divām ģimenēm, bet pamazām uzcēla paši savu māju. Mamma bija domājusi, ka pēc kara atgriezīsies Latvijā, bet viņa vairs nekad neredzēja savus vecākus.

– Vai uzaugāt latviešu vidē?

– Mājās mani audzināja kā latvieti, un latviešu valoda man bija pirmā, angļu valodu mācījos skolā. Mēs bijām integrēti, bet man bija diezgan grūti ar vienu identitāti mājās un otru skolā. Taču tā bija visiem migrantiem. Mēs nedzīvojām slikti – mans tēvs studēja, kļuva par mehānikas inženieri, kamēr citi viņa draugi palika tajos pašos darbos, ko bija sākuši strādāt, ieradušies valstī. Bija nedrošības izjūta, neziņa par to, kas notiek ar Latviju Padomju Savienībā, un tas noteikti ietekmēja arī mani, kad augu. Viņi ticēja, ka latviešiem trimdā jāsaglabā latviešu kultūras nepārtrauktība, sūtīja mani uz latviešu svētdienas skolu, es pat liku eksāmenus latviešu valodā.

– Un tad sadumpojāties?

– Savā ziņā jā – kad sāku studēt, jo pēc kāda laika man šī fokusētība uz latvietību šķita pārāk nomācoša. Taču tajā pašā laikā no latvietības nekur neesmu aizgājis. 1976. gadā universitātē sastapu savu sievu – viņa ir austrāliete –, un mēs katru gadu mēnesi pavadījām Eiropā. 1976. gads bija pirmā reize, kad apmeklēju Latviju. Pārsvarā Rīgu, bet izbraucām arī uz Salaspili, mamma man bija iedevusi kontaktus savām skolas draudzenēm, dažiem attālākiem brālēniem. Mūs laipni uzņēma, taču bija jūtams, ka cilvēki ir nedroši, baidās pateikt par daudz. Bija sajūta, ka mūs vēro, un, protams, tā arī bija. Tādēļ tas bija diezgan biedējoši, un, man šķiet, tēvs bažījās par šo manu apciemojumu. Iespējams, viņš raizējās, ka mani šeit varētu paturēt. Tagad viss šķiet pilnīgi atšķirīgi, protams (smejas).

– 1993. gadā tepat, Nacionālajā mākslas muzejā, bija izstādīts viens jūsu darbs no cikla “Diaspora”. Kā tas notika?

– Atgriezos Latvijā 1991. gadā, tieši pēc neatkarības atjaunošanas. Toreiz paliku pie viena no manas mammas brālēniem, Ivara Silāra, Augstākās padomes deputāta. Viņš mani aizveda uz barikādēm, mēs zinājām, ka parkā nogalināti žurnālisti, ieņemts TV tornis, un sajūta bija diezgan saspīlēta. Kopā ar mani bija atbraukuši daži žurnālisti no Sidnejas, un viņi teica – tev vajag uztaisīt izstādi Nacionālajā mākslas muzejā. Iepazinos ar muzeja direktoru, un 1993. gadā izstāde notika, taču toreiz muzejs galīgi nebija piemērots laikmetīgajai mākslai, tam nebija pat vajadzīgā izmēra skrūvgrieža, ar kuru attaisīt kastes, kurās glabājās gleznas. Mūs ieslēdza muzejā un teica – tieciet paši galā (smejas). Tāpēc es nolēmu parādīt tikai vienu darbu, un mums pašiem tas viss bija jānoorganizē.

– Viss mainījies, patlaban muzejs ir lieliski piemērots laikmetīgās mākslas eksponēšanai, un arī visi vajadzīgie skrūvgrieži noteikti ir vietā?

– Ir pilnīgi viss vajadzīgais, arī muzeja darbinieku komanda, kura kopā ar Austrālijas muzeju pārstāvjiem visu profesionāli uzstāda.

– Izstādes centrālajā gleznā “Monaro”, kuru apmeklētājs ierauga, tikko ienācis zālē, attēlota Sv. Pētera baznīca – mans mīļākais dievnams.

– Tā ir arī mana mīļākā baznīca šeit. Rīgas panorāma ir brīnišķīga, īpaši no Daugavas kreisā krasta. Taču pats baznīcas tēls gleznā nācis no kāda Austrālijas latvieša izdota bukleta par Rīgu.

Mani vecāki vienmēr uzsvēra, cik svarīgi ir būt latvietim, ka krievi ir savā ziņā slikti, vācieši ir savā ziņā slikti, tādā perspektīvā esmu audzināts, tomēr šīm abām kopienām ir bijusi ļoti būtiska ietekme uz Latvijas vēsturi. Vācu pilis reģionos, baznīcas – tās ir diezgan īpašas, vai ne? Man šķiet, ir ļoti grūti būt mazai valstij ar vareniem kaimiņiem. Latvijai ir ļoti stratēģiska atrašanās vieta.

– Tā, šķiet, ir mūsu lielākā nelaime.

– Jā, iespējams, flāmi jūtas tāpat, ziniet. Taču, es domāju, šādai vēsturei un izvietojumam ir arī savas priekšrocības. Man kā māksliniekam, protams, latviskā izcelsme ir liels ieguvums, jo retajam Austrālijas māksliniekam notiek izstādes Eiropā, turklāt Rīga ir diezgan centrāla vieta. Uz šo izstādi brauc diezgan daudzi mūsu atbalstītāji, ap simtu, un viņi ir ļoti ieintriģēti par šo iespēju.

– Eņģeļi gleznā gan, šķiet, nav nākuši no Pēterbaznīcas?

– Eņģeļi ir citāts no Filipa Oto Runges, austriešu mākslinieka, darbiem. Mana glezna tapusi tieši pēc tam, kad pārcēlāmies prom no pilsētas uz Kūmu. Es biju redzējis Oto Runges darbus Amsterdamā, pirms tam nebiju ar viņu saskāries, bet viņš ir maģisks mākslinieks. Varbūt mums tobrīd vajadzēja kādu neredzamu dievišķu palīdzību.

– Vai latviešu saknes jūsu tēlam Austrālijā piešķir kādu papildu eksotiku?

– Nē, diemžēl, jo Austrālijā neviens nezina, kur ir Latvija, un joprojām jauc Baltiju ar Balkāniem (smejas). Ar “Monaro” arī gribēju pastāstīt par Latviju, jo neviens par to nezināja un, godīgi sakot, visiem bija vienalga.

– Savā ziņā jūsu darbos sajaukušās divas minoritātes, jo tajos ir arī aborigēnu mākslas motīvi. Kā tas gadījies?

– Aborigēni tiešām ir ļoti neliela minoritāte – varbūt tikai kāds pusotrs procents iedzīvotāju. Taču tieši aborigēnu mākslas dēļ Austrāliju visplašāk pazīst pasaulē. Es par aborigēnu mākslu ieinteresējos ap 20. gadsimta 70. gadiem – kad par to uzzināju, šī kustība lielā mērā bija vēl tikai sākusies, un tas notika paralēli tam, ka kļuvu par mākslinieku. Kad augu, austrālieši bija ļoti parasti, taču tad nāca mākslas pavērsiens – Rietumu tuksneša māksla. Skatījos kā apburts, kā ornamenti, kas agrāk tika izmantoti pārsvarā ķermeņa rotāšanai vai smilšu zīmējumos un tādēļ bija gaistoši un neviens par tiem neko daudz nezināja, nonāca mākslas darbos. Mani tas piesaistīja, es sāku apropriēt aborigēnu mākslas tēlus. Sākumā kļūdījos, izcēlās pat nesaskaņas, taču rezultātā tās mani noveda pie sadarbības ar tradicionālajiem aborigēnu māksliniekiem.

Pēdējā laikā, kad viņiem uzdod jautājumu par nodarbošanos, lielākā daļa aborigēnu raksta “mākslinieks”, jo tas ir leģitīms veids, kā nopelnīt, pretējā gadījumā viņi ir spiesti pārtikt no pabalstiem. Agrāk aborigēni strādāja lopu stacijās, bet bez tā viņiem nav nekāda cita īsta nodarbošanās veida, ja pilnībā nemaina dzīvesveidu. Taču tie aborigēni, kuri dzīvo pilsētās, zaudējuši sakarus ar savu kultūru, viņi lielākoties ir zemākajos sabiedrības slāņos. Turpretī mākslas kustība ir radījusi lepnumu, ekonomiskus ieguvumus, piemēram, Maikls Nelsons Tčakamarra – kad pārdodu viņa mākslas darbu, viņš saka, nesūti man naudu, neliec to bankā, atsūti man, piemēram, džipu, mašīnu. Šādi cilvēki atbalsta savas kopienas, ne jau tikai paši sevi vai savu ģimeni vien. Jo aborigēnu sabiedrībā viss ir kopīgs, un tādējādi es atbalstu veselu cilti.

– Agrāk bija vienkārši: pasaulē bija pāris lielie mākslas centri, kur radās nozīmīgākie mākslas strāvojumi. Ko jūs, būdams mākslinieks, šobrīd izjūtat kā “centrus”?

– Laikmetīgā māksla ir ļoti līdzīga gan Ņujorkā, gan Londonā, tieši tādēļ, domāju, Austrāliju vislabāk pasaulē zina ar aborigēnu māk­slu, jo tā ir ļoti neparasta. Agrāk nozīmīgie Austrālijas mākslinieki dzīvoja Sidnejā un Melburnā, bet kopš aborigēnu mākslas attīstības svarīgi mākslas centri ir nelielas vietiņas tuksnesī ar varbūt diviem simtiem iedzīvotāju, jo no turienes nāk nozīmīgi mākslinieki. Man tas patīk, tā ir inversija tam, ko varētu gaidīt. Tāpat ir arī pasaulē. Parīze, Ņujorka un Londona, protams, joprojām ir nozīmīgi mākslas centri, bet tie vairs nenosaka dienaskārtību mākslas pasaulē. Tieši pirms braukšanas šurp Londonā satikām ļoti nozīmīgu mākslas kuratoru, un viņš teica: “O, lieliski, mēs zinām, kas notiek Rīgā, mēs uzturam kontaktus.” Šķiet, to ir paveikusi izstāde Parīzē (runa ir par izstādi “Simbolisms Baltijas valstu mākslā” šā gada pavasarī Orsē muzejā. – L.K.-Š.). Tagad visi Eiropā saka: “Kur viņi bija, kāpēc mēs par viņiem neko nezinājām?” (Smejas.)

 

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

IMANTS TILLERS (1950)

* Dzimis Sidnejā latviešu emigrantu ģimenē, dzīvo un strādā Kūmā.

* Precējies ar mākslas vēsturnieci Dženiferi Sleitjeri.

* Piedalās izstādēs kopš 20. gadsimta 60. gadu beigām.

* Pārstāvējis Austrāliju Sanpaulu biennālē “Documenta 7”, Venēcijas biennālē.

Personālizstādes notikušas Londonā, Velingtonā, Pori, Rīgā, Monterejā, Kanberā.

* Ir atkārtots Osakas triennāles laureāts (zelts 1993. gadā, bronza 1996. un sudrabs 2001. gadā), ieguvis Pekinas Starptautiskās mākslas biennāles Izcilības balvu (2003. gadā) un Vinna balvu (2012. un 2013. gadā).

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+