Ekonomika
Bizness

Latvija ir palikusi pēdējā vietā mēbeļu rūpniecībā Baltijā. Saruna ar “Daiļrade Koks” vadītāju2


Andris Jansons: “Atliek trešais variants – ātri, kvalitatīvi, bet vairs ne lēti. Pie šī trešā mēs cenšamies pieturēties.”
Andris Jansons: “Atliek trešais variants – ātri, kvalitatīvi, bet vairs ne lēti. Pie šī trešā mēs cenšamies pieturēties.”
Foto: Ivars Bušmanis

Vienīgais dzīvais atzars no kādreiz slavenās “Daiļrades”. Mēbeļu ražošana no nulles līdz vidusslānim domātām. Paši pārdod to, ko saražojuši un palīdz citiem. Interesanti nomaskēta OK zīme uzņēmuma logo.

Nosauktās četras ir SIA “Daiļrade Koks” pazīmes. Uzņēmuma izveidotājs, lielākais īpašnieks un valdes priekšsēdētājs Andris Jansons par mēbeļu ražošanu Latvijā.

 

Vai mēbeles ir visaugstākā pievienotā vērtība, ko no koka spējam izdabūt?

Droši vien. Saplāksnis vai skaidu plates ir rūpnieciski ražojami lielos apmēros, “Bolderāja” un “Latvijas Finieris” ražo masveida produktu, kas labi pakļaujas tirgus cenu izpētei un rūpnieciskai automatizācijai un megalielu apjomu ražošanai. Ar mēbelēm ir citādi.

Latvija, kas Padomju Savienībā bija līdere mēbeļu ražošanā, ir palikusi pēdējā vietā mēbeļu rūpniecībā Baltijā. Kāpēc tā, iemesli katrā valstī ir atšķirīgi.

Igauņiem bija saikne ar somiem – viņi saņēma kapitālu un know-how. Lietuvieši ļoti veiksmīgi veica privatizāciju, nesagraujot ražošanu, un viņiem palika ekonomiskā bāze, lai tagad strādātu ar “IKEA”.

Strādājot trīs četrās maiņās un ražojot pāris produktus, viņi ātri izauga.

 

Droši vien tāpēc Lietuvā būvējas vēl divas “IKEA” rūpnīcas – Jaunakmenē un Gopstā …

Latvijā vienīgi Lizumā “Avoti SWF”, kuri sāka ar vienkāršiem dēlīšiem, izauguši līdz lielākajam mēbeļu ražotājam mūsu valstī un ražo pēc “IKEA” pasūtījuma. Pārējie kādreizējie lielie mēbeļu ražotāji neveiksmīgas privatizācijas un nepareizu lēmumu rezultātā diemžēl nogājuši no skatuves.

 

Bet jūsu “Daiļrade Koks” ir veiksmīgi attīstījies.

Mēs nebijām mēbeļnieki, sākām no nulles. Lielā ražošanas apvienība “Daiļrade” 1993. gadā tika sadalīta mazākos uzņēmumos, bet mājražošanai nebija ekonomiskā pamata.

Bāzējoties uz suvenīru ražošanu, tieši pirms 25 gadiem paņēmām G24 kredītu un zem viena uzņēmuma “Daiļrade Koks” jumta apvienojām trīs uzņēmumus – “Daiļrade-Pļaviņas”, “Daiļrade-Vaiņode” un “Daiļrade-Sigulda” ar domu “beigt niekoties un sākt ražot mēbeles”.

Pēc vairākiem gadiem sekmīgas attīstības bezmaz kā vienīgie atdevām kredītu līdz pēdējam centam. Pamazām valsts daļas privatizējām, līdz izdevās menedžmenta “buy out”.

Sākumā bija trīs suvenīru ražotnes, pilnīgi nepiemērotas mēbeļu ražošanai. Šodien no sākotnējām trim “Daiļrades Koks” ražotnēm palikusi tikai Vaiņodes ražotne, bet arī tā pilnīgi pārbūvēta.

Pārējās ir pārdotas, bet to vietā iegādātas vai uzbūvētas jaunas – pirms 15 gadiem piepirkām klāt “Valmieras mēbeles”, ar kuru iegādi sākām piedāvāt finierētas un laminētas mēbeles.

Nākamais lēciens bija 2011. gadā, kad nopirkām bijušo “Sāgas” ražotni Tukumā, kas lēnām kļūst par mūsu lielāko ražotni un loģistikas centru – tagad tur vairāk nekā divsimt darbinieku strādā mūsu liekti līmēto un korpusa mēbeļu ražotnēs, kā arī apkalpo noliktavu saimniecību un uzkrauj kravas eksportam.

Tagad mums ir piecas ražotnes, administratīvais centrs Rīgā, firmas mēbeļu veikals “Čiekurs” un mēbeļu furnitūras veikals.

Šobrīd “Daiļrade Koks” ir mūsdienīgs uzņēmums, kurā strādā jau aptuveni 630 cilvēku, savus ražojumus eksportējam uz vairāk nekā 25 valstīm un šogad prognozējam uzņēmuma apgrozījumu aptuveni 23 miljoni eiro.

 

Vēl nevaru precīzi salīdzināt, bet, šķiet, jūs saražojat vairāk mēbeļu, nekā Rīgā spēj pārdot “IKEA”. Vai zviedru mēbeļu ienākšana jūs ietekmējusi?

Jā, “IKEA”, ienākot Latvijā, noteikti ir samazinājis vietējo mēbeļu pārdošanas apjomu šeit.

Manuprāt, visvairāk tas ietekmējis nelielos vietējos mēbeļu ražotājus, kas strādāja uz individuāla pasūtījuma bāzes, ko cita starpā mēs arī sajūtam savā furnitūras veikalā, kur šīs firmas pirka furnitūru saviem projektiem.

Mūsu uzņēmumu tas ietekmējis mazāk, galvenokārt sajūtam nelielu apjoma kritumu “Čiekurā”, taču mūsu piedāvājums radikāli atšķiras no “IKEA” sortimenta.

Otrs iemesls, kāpēc mūs šāda liela tirgus dalībnieka ienākšana ir ietekmējusi mazāk, ir tas, ka aptuveni 90% no saražotā eksportējam. Mūsu galvenie tirgi ir Vācija, Dānija, Zviedrija, ASV, Francija.

 

Vai tik ilgi kalpojošai lietai kā mēbeles ir mode?

Katrā tirgū ir savas modes tendences, savas prasības pret izmēriem un funkcionalitāti. Ja to neņem vērā, radot kolekcijas attiecīgajam tirgum, tad neveiksme ir garantēta.

Tā kā bieži vien ražot mēbeli zem cita dizainera un zīmola vārda ir arī ekonomiski izdevīgāk.

Pēdējos gados mēs sevi arvien vairāk pozicionējam kā ražotāju, tādēļ mūsu pasūtījumu portfelī ir ļoti daudz mēbeļu, ko tirgū var ieraudzīt zem citiem zīmoliem, kas pieder mūsu pasūtītājiem.

Ar savu zīmolu mēs ražojam vien aptuveni trešdaļu mēbeļu un pēdējā laikā šai proporcijai ir tendence sarukt.

Iemesli tur ir dažādi, bet galvenais ir tas, ka, kļūstot arvien lielākam spēlētājam tirgū, mums nopietni jākontrolē, vai nekļūstam paši sev konkurenti, piedāvājot sava zīmola mēbeles tajā pašā segmentā, kur veiksmīgi tirgo mūsu pasūtītāji.

 

“IKEA” ir viena mode – askētiskais skandināvu dizains mēbelēm ierobežotā platībā…

Tas ir lēto cenu gala mēbeles, kam jāapmierina utilitārās vajadzības. Pateicoties “IKEA”, skandināvu stils kļūst arvien populārāks.

Cilvēki paskatās cenas masīvkoka mēbelei, salīdzina ar turpat blakus esošo, par trešdaļu lētāko finierēto vai divreiz lētāko laminēto mēbeli un… izvēlas pēdējo.

Tam skaidu plātne aplīmēta ar koka struktūru imitējošu foliju un attiecīgs arī kalpošanas ilgums. Bet, ja cilvēks nav speciālists un neredz atšķirību, tad cena kļūst par galveno faktoru.

Mēs ražojam vidējā un vidējā plus segmenta mēbeles – dizaineru radītas kolekcijas konkrētiem tirgiem, kas vairs nemaksā lēti. Tāpēc arī varam teikt, ka “IKEA” mums šajā jomā nav konkurents.

 

Valdība un Saeima kā spēles noteikumu radītāja jūs ir iegrožojusi vai atraisījusi?

Mans viedoklis ir, ka no sākotnējās labās ieceres čiks vien sanāca. Daudzas labas lietas, ar ko nāca Finanšu ministrija, pazuda vai tika izkropļotas partiju un citu organizāciju savstarpējās cīņās.

Lielāko nodokļu masu jau ģenerē darbaspēka nodokļi, bet tur jau arī vislielākais spiediens no ēnu ekonomikas puses.

Un cerība, ka maksātāju kļūs vairāk, ja samazināsies likmes, ne vienmēr piepildās. Cīnījās tik ilgi, ka beigās kā kompromiss parādījās parodija par progresīvā nodokļa ieviešanu.

Arī diferencētā neapliekamā minimuma aprēķināšanā ieguldītās pūles neatsver iegūto mizerablo ieguvumu.

Kā rezultāts – vispārējs apjukums šā gada sākumā, kad liela daļa iedzīvotāju kļuva par nodokļu parādniekiem. Saprotu, ka valdībai vajadzēja populistisku lēmumu pieņemt, lai izskatītos kaut ko padarījusi.

Ja bija vēlme mazināt sabiedrības nevienlīdzību, bija straujāk jāiet uz neapliekamā minimuma celšanu, kas mums salīdzinājumā ar citām valstīm ir ļoti zems – mums nodokļus iekasē teju no visiem, arī vismazākajiem ienākumiem.

Tas, kas bija ļoti pareizi, bet stipri par vēlu (salīdzinājumā ar Igauniju) – 0% likme reinvestētajai peļņai. Uzņēmēji to izmantos un ilgtermiņā tas dos rezultātus, esmu pārliecināts.

 

Ko tagad mainīt?

Neko nevajag mainīt. Ja solīja trīs gadus neko nemainīt, tad arī nevajag. 500 eiro minimālā alga neļaus tiem, kas pelēkajā sektorā, izkļūt baltajā sektorā.

Mūsu klienti ārzemēs ziņas par drastiskiem darba algu pieaugumiem uztver ar bažām, ka arī mūsu produkcija kļūs daudz dārgāka, un mums nākas viņus mierināt.

Lūk, atnāk pircējs zviedrs un noskata šo pašu galdu, pie kura sēžam. Blakus salīdzinājumam tādi paši galdi, ražoti Lietuvā un Igaunijā. Kuru pirks?

Piemēram, Latvijā darbinieks dakterim parāda baltu mēli un uzņēmējam desmit dienas jāapmaksā viņa slimības lapa. Lietuvā valsts apmaksā slimības lapu jau no pirmās dienas. Visas šīs izmaksas gulstas uz produktu un mūsējais ir nekonkurētspējīgāks.

Arī elektroenerģijas cena atstāj savu iespaidu.

Kā var būt tā, ka Latvijā, kur visvairāk upju HES enerģijas, ir dārgāka elektroenerģija nekā Zviedrijā? Absurds!

Nekad neesmu sapratis bezdarbnieku atbalsta politiku. Saprotu, ja cilvēks ir slims, bet Latvijā šodien? Ikviens ilgstošs bezdarbnieks var dabūt darbu par 500, 700 vai 1000 eiro.

Es uz visām šīm ziņām no valdības raugos piesardzīgi, jo vēl nav bijis tā, ka uzņēmējiem pieņems kaut ko labvēlīgu. Turklāt vēl korupcija valsts iepirkumos!

 

Ir personīgā pieredze?

Nē, mēs nepiedalāmies tajos vairs. Pāris ar partneruzņēmumu esam mēģinājuši, bet esam atmetuši ar roku, jo, kamēr vērtē tikai zemāko cenu, tikmēr mums nav jēgas piedāvāt kvalitatīvas mēbeles.

Tikai eksportā viss ir godīgi. Retu reizi Latvijā. Lūk, “Kempinski Hotel” (bijusī viesnīca “Rīga”) bija vērts apmēbelēt kopā ar “Coppa” un Rīgas krēslu fabriku! Bet tas bija privāts projekts, tam nav sakara ar valsts iepirkumiem.

Pēdējais, kurā iesaistījāmies, bija Nacionālās bibliotēkas apmēbelēšana pirms pieciem gadiem. Uzvarējām četru Latvijas uzņēmumu apvienība.

Vēl tagad lepojamies ar rezultātu un, cik saprotu, arī bibliotēka ir apmierināta ar mūsu darbu.

Ir joks, kurā ir liela daļa taisnības. Pircējam ir trīs vēlmes: zema cena, laba kvalitāte un ātra piegāde. Dzīve rāda, ka no šīm trim lietām var izvēlēties tikai divas.

Saistītie raksti

Mēbeles par zemu cenu labā kvalitātē būs nezin kad. Laikā un lēti būs štrunts. Atliek trešais variants – ātri, kvalitatīvi, bet vairs ne lēti.

Pie šī trešā mēs cenšamies pieturēties un mūsu klienti to ir akceptējuši – to rāda mūsu izaugsme!

LA.lv