Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
4. novembris, 2014
Drukāt

“Ļauj lai klusums dvēseli kārto” (1)

Foto - LETAFoto - LETA

Starp 32 jaunajiem mūža stipendijas saņēmējiem arī dzejnieks, "Lauku Avīzes" izdevniecības autors Uldis Auseklis. Apsveicam!

Dzejnieks un grāmatu izdevējs Uldis Auseklis (1941) dzimis Madonas rajona Mētrienas pagasta “Ataugās”, mācījies Ļaudonas vidusskolā.

Dzejot sācis jau pamatskolas laikā un 1959. gadā Madonas rajona avīzē “Stars” publicējis pirmos dzejoļus. Dzejnieks studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē Latviešu valodas un literatūras nodaļā, vairākus gadus strādājis Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā par zinātnisko līdzstrādnieku. Pēc tam bijis mūzikas un mākslas redaktors izdevniecībā “Liesma”, vēlāk tajā pašā izdevniecībā bērnu literatūras redaktors, apgāda “Sprīdītis” galvenais redaktors, 1992. gadā nodibinājis privāt­apgādu “Garā pupa” – tā savulaik sauca arī Ulda Ausekļa aprūpētu ikgadēju bērnu dzejas almanahu, kas beidza iznākt 1998. gadā.

Izdevis vairāk nekā 30 grāmatas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Daudzus – aptuveni simts – Ulda Ausekļa dzejoļus dziesmām izmantojis komponists Uldis Fridrihsons, ar viņa vārdiem daudz rakstījuši dziesmas arī Agita Kaužēna, Juris Krūze, Mārcis Kalniņš, Adrians Kukuvass, Ēriks Eglītis u. c. Viņa grāmatas regulāri iekļautas Bērnu žūrijas sarakstos. 1997. gadā saņēma Pastariņa prēmiju par dzejoļu krājumu bērniem “Kaķis ada zeķes zaķim”.

Tāpat kā bērniem, arī Ulda Ausekļa pieaugušajiem domātā dzeja daudzveidīga formā un tēmu tvērumā.

– Jums iznācis ievērojami mazāk dzejoļu krājumu pieaugušajiem nekā bērniem. Vai pieaugušajiem grūtāk rakstīt?

U. Auseklis: – Tiesa, grāmatu bērniem vairāk, bet to apjoms reizēm neliels. Arī pieaugušajiem ir trīspa­dsmit, labs skaitlis. Nevaru piekrist, ka pieaugušajiem grūtāk rakstīt. Vismaz man viss cieši saistīts. Tikai rak­stot pieaugušajiem, es rakstu bērniem. Un otrādi.

– Ilgus gadus izdevāt krājumu “Garā pupa”, šogad tas jaunā izskatā iznāca Ineses Zanderes sakārtojumā. Kā vērtējat šo jauno “Pupas” stādiņu?

– Labi, ka arī mūsdienās sāk saprast, ka bez Dzejas dienām neiztikt. Un labi, ka atkal nācis klajā Dzejas dienu krājums bērniem. 1998. gadā izdevu desmito “Garo pupu” un atvadījos no saviem uzticamajiem lasītājiem. Starplaiks iznācis ilgs, tikai vecmāmiņas tagad atceras bijušos izdevumus. Varbūt pat varētu iznākt divi Dzejas dienu izdevumi bērniem, tikai apjomā mazāki, atraktīvāki – martā Plūdona vai Aspazijas dzimšanas dienā un septembrī Raiņa laikā? Tas palīdzētu uzturēt interesi par dzeju, varbūt arī par grāmatām un lasīšanu, ar kuru pašlaik visādi. Kopumā pirmo 21. gadsimta “Garo pupu” vērtēju kā cerīgu pasākumu. Ļoti gaidu uz turpinājumu. Dzejoļi tajā? Raibi, tāpat kā manis kārtotajos krājumos. Varbūt būšu subjektīvs, tomēr gribējās vairāk neparastas fantāzijas mākslinieciskajā noformējumā.

– Kas jums sniedz iedvesmu?

– Daba, atšķirīga savā dažādībā, sevišķi vējainā un rudeņainā laikā, nejaušs vārds, kas pieķeras un neatstājas, pirkstgalos iekritis mirklis, kas iedomājas esam citādāks par citiem, vienatnes dialogi ar sevi vai kaut ko citu, palīdz mēness, visvairāk augošs un pilns.

***

nav tev vēlēts gadus skaitīt

iecere ieceri dzen

viens pats pulkstenis naktī

skaita tos un sten

nav tev laika ļaunu ko domāt

ieceres cerības dod

un pa stipram staram

arī gurstošām grumbām rod

***

tirpst rokas pēc zemes

kad nav ilgi stādīts

sēts un kopts

tirpst rokas no zemes

kad kārtīgi stādīts

rušināts un kopts

uz dzīvību tirpst rokas

uz dzīvību pēc šīs zemes

un no zemes šīs

***

norunāsim tā

domstarpības zem sliekšņa liksim

pārkāpsim pāri

un pie citiem pašiem tiksim

nopirksim tavus mīļos kruasānus

klusā stūra bodē

ieliesim franču vīnu

tas pēc domstarpībām lieliski noder

piedosim visu kas piedodams

sveces gaisma par liecinieci būs

un domstarpības nerādīsies

tik ar acu kaktiņu uzmanīs mūs

***

atstājiet mani kamerzālēm

nedziediet uz skatuvēm lielām

nedziediet streikos

un citās praktiskās dusmās uz ielām

atstājiet mani kamerzālēm

atstājiet mani kamerzālēm

klusums mans tā vēlas sāpes tā vēlas

un tās smilgas kas glābiņu meklē

ceļmalā manā tā vēlas

atstājiet mani kamerzālēm

atstājiet mani kamerzālēm

sirds kur sirds un gars kur gars

Dievs kur pēdējā rindā

atrod vietu un kā cilvēks klausīties var

atstājiet mani kamerzālēm

***

es nezinu vai netīši vai tīši

man nolikti uz galda miķelīši

bet tās ir puķes kas pat salnu rītā

sprikst spožām acīm ziedēšanas spītā

es nezinu vai netīši vai tīši

man nolikti uz galda miķelīši

sprikst tajos mani vēlie veiksmes brīži

***

es neizliekos jaunāks neizliekos

ka spēju smagas nastas celt un nest

un spēju jautri dancot līdzi priekos

un viegli gadus nost no pleciem mest

bet jauns es saslejos ja kādam liekas

var liekt vai aizskart manu koku galus

un putnus ar ko likteni es dalu

***

putni aizlidojuši klusums atlidojis

un no visām pusēm apņem

debesis ļaujas lielām zvaigznēm

lielās zvaigznes ļaujas mirdzošiem sapņiem

un tu cilvēk ļaujies līdzi

ļauj lai klusums dvēseli kārto

sakārto un nostājas pretī

ziemai tavos vārtos

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. laba dzeja. paldies!

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+