×
Mobilā versija
Brīdinājums +21.5°C
Alberts, Madis
Pirmdiena, 18. jūnijs, 2018
24. februāris, 2018
Drukāt

Eduardam Rozenštrauham – 100. Likteņdzirnās malts gan Sibīrijā, gan Salaspilī (29)

Foto no I. Lintiņas personiskā arhīvaFoto no I. Lintiņas personiskā arhīva

Indra Lintiņa un Eduards Rozenštrauhs 1988. gadā.

Tautas dziesminieks. Dzimis vienā gadā ar Latvijas valsti. Eduards Rozenštrauhs. Šogad arī leģendārajam daudzu latviešu iemīļoto dziesmu autoram un dziedātājam apritētu apaļi simts. Godinot izcilā ziņģu meistara piemiņu, februārī un martā notiks Eduarda Rozenštrauha simtgades jubilejas koncerti “Bij vasara toreiz tik zaiga…”.

Dziesminieks

Padomju gados paklusām Ziemassvētkos, kādās kāzās, saviesīgās ballītēs un klubos tiek aicināts dziesminieks, kas spēlē akordeonu un dzied skaistas dziesmas. Viņa slava iet paklusām, no mutes mutē. Tikai retais zina, ka akordeonists ir arī spēlēto dziesmu autors Eduards Rozenštrauhs. Jau pazīstamāks ir ansamblis “Zelta vārpa”, kurā kopā ar tēvu un citiem mūziķiem akordeonu un bungas spēlēja, kā arī mazliet komponēja Rozenštrauha dēls Eduards. Taču attiecības ar tēvu viņam bija pavēsas. Neveiksmīgu intīmo attiecību dēļ Rozenštrauhs juniors izdara pašnāvību, vēl pusmūžu nesasniedzis. Materiāli padomju laikā Rozenštrauham neklājas spoži. Viņa māsa Valija Freimane, kura tolaik strādā par muzikālās daļas vadītāju Leļļu teātrī, cenšas brāli šad tad ieskapēt kā muzikantu pēc Vecgada izrādēm bērnu eglītēs. “Tas varēja būt kādā 1977. gadā. Biju jauns aktieris, es spēlēju Salaveci un Rozenštrauhs akordeonu,” tagad atceras režisors Valdis Pavlovskis. “Tolaik jau Rozenštrauhs par savu likteni neko daudz nestāstīja. Oficiāli viņu darbā pieņemt nevarēja, jo reiz jau Leļļu teātrī bija kritis nežēlastībā gan disciplīnas, gan politisko uzskatu dēļ. Aizrautīgs spēlmanis, reizumis mazliet kašķīgs, reizumis varbūt mazliet apmierināts ar dzīvi par daudz, kad makā iekrita kāds lieks rublītis… Bet allaž godīgs pret savu sirdsapziņu. Arī manās mājās tika dziedātas Rozenštrauha dziesmas, taču tolaik es viņu kaut kā nesaistīju ar to cilvēku, kas nāca piepelnīties uz Leļļu teātri. Tā īsti Rozenštrauhu novērtēju vien tad, kad sākās mūziķa atklāta atzīšana pēc Raimonda Paula sarīkotajiem koncertiem, kuros viņš Rozenštrauhu pirmoreiz uzveda uz skatuves. Tagad mūsu koncertos “Bij vasara toreiz tik zaiga…” arī skanēs paša Rozenštrauha balss.”

Liktenis

Eduards Rozenštrauhs dzimis trīs bērnu ģimenē 1918. gada 13. augustā. Viņa vecākiem – tēvam Eduardam un mātei Malvīnei – bija vēl divi bērni, dvīņi Valija un Artūrs. Ģimene dzīvoja Rīgā, Purvciemā. Eduarda tēvs, kas maizi pelnīja, strādādams par pastnieku, mira jau piecdesmit gadu vecumā, bērniem vēl maziem esot, jo bija apprecējies tikai četrdesmit gadu vecumā. Bērnībā visi trīs bērni bija apguvuši dažādu instrumentu spēli: māsa spēlēja klavieres, Artūrs vijoli, bet Eduards pat vairākus instrumentus, visvairāk iemīļojot akordeonu. Arī balss Eduardam bija laba – spēcīgs tenors, tāpēc, beidzis Rīgas 2. ģimnāziju, viņš iestājās konservatorijā. Studijas pārtrauca karš. 1940. gadā Eduardu iesauca dienestā, tobrīd vēl Latvijas armijā, bet pēc okupācijas tā drīz vien kļuva par sarkano armiju. Kara sākumā pulks nonāca aplenkumā un Eduards nokļuva vācu gūstā. Vispirms Daugavpils karagūstekņu nometne, vēlāk viņš tiek pārsūtīts uz Vāciju. Kad Eduardu visbeidzot nogādā atpakaļ Rīgā, viņš tiek nostādīts izvēles priekšā: strādāt par tulku vācu režīma policijas labā vai turpināt dienestu vācu armijā. Eduards izvēlas tulka darbu. Izpalīdzot bijušajiem skolas biedriem, viņš uzliek zīmogu caurlaidēm, lai tie varētu šķērsot robežu. Vācieši puišus noķer, viņi visā atzīstas. Par šo noziegumu – nodevību pret vācu režīmu – Rozenštrauhu apcietina un ievieto Centrālcietumā. Seko Salaspils koncentrācijas nometne, soda bataljons. Vāciešiem atkāpjoties, viņš ir Kurzemes katlā. Izdodas atmukt uz Rīgu, taču Eduards nereģistrējas nevienā padomju iestādē, kāds stukačs nodod ziņu, kur mitinās tolaik par leģionāru dziesmu iedēvētā “Zilā lakatiņa” autors… Eduards nonāk filtrācijas nometnē Sibīrijā, no kuras atgriežas pēc dažiem gadiem. Kā Džovitas Grebzdes grāmatā “Rozenštrauha atgriešanās” autorei stāstījusi muzikanta meita Skārleta, tēvs, nelūgtiem ciemiņiem nākot, allaž paguvis uzskriet bēniņos un, izlīdis pa jumta lūku, slēpies aiz skursteņa. 1947. gadā viņš sāk Leļļu teātrī spēlēt akordeonu. Meitai Skārletai jau ir 24 gadi, kad Eduards Rozenštrauhs beidzot oficiāli tiek pie padomju pases. Pēc desmit gadiem viņu no teātra atlaiž. Dziesminieks piepelnās dažādos pagaidu darbos, līdz 1975. gadā kāds draugs palīdz iekārtoties par sargu rūpnīcā VEF. Aizkustinošo ziņģu autors maizi pelna sarga būdā aiz VEF kultūras pils Čiekurkalnā.

… Baldoniete Rasma Rozenštrauha, dzimusi Ābele, Rozenštrauhos ir ieprecējusies. Baidās kļūdīties radniecības līkločos. “Pēc Rozenštrauha uzstāšanās Baldonē piegāju muzikantam klāt un sacīju, vai viņš var iedomāties, ka mums abiem ir vienādi uzvārdi,” viņa tagad stāsta, “esam arī līksmojuši pie viena liela viesību galda. Atceros Rozenštrauha sacīto – kā Sibīrijā, tā Salaspilī izdzīvot viņam palīdzējusi mūzika.”

Slavenība

Septiņdesmitajos Rozenštrauhu uzmeklēja koncertu vadītājs padomju kultūras darbinieks Valfrīds Puķe. Viņš sāka organizēt Rozenštrauha koncertus lauku klubos. Rozenštrauhs spēlēja akordeonu, Valfrīds stāstīja par dziesminieka skarbo likteni. Šādi viņi uzstājās apmēram vienpadsmit gadus. Līdz pienāca 1988. gada jūnijs. Maestro Raimonds Pauls kārtējo reizi apliecināja savu apskaužamo spēju sajust jaunus vai nepamanītus talantus un cilvēku alkas. Četros koncertos pirmajā daļā skanēja Paula mūzika, bet otro maestro atvēlēja Eduardam Rozenštrauham, kurš ar savu akordeonu kāpa uz Lielās ģildes skatuves. Kādas ovācijas! No akordeonista viņš kļuva par komponistu. Tautas slepenā mīlestība varēja izpausties atklāti. Sākās publiskas atzīšanas, slavas, naudas, Latvijas, Amerikas un Austrālijas apceļošanas četri dzīves gadi.

Pie Rundāles pils 1988. gada 13. jūlijā koncerta “Pa kuru laiku nosirmoja jūra” apmeklētāju automašīnu rinda stiepās piecu kilometru garumā, pils pagalmā pulcējās divpadsmit tūkstoši klausītāju. Ar šo laiku saistās arī kāds skandāls. Ap Eduardu sāka spietot menedžeri, jo juta viņā naudas āderi. Žurnāliste Drosma Jurjeva tuvojās komponistam Rozenštrauham, sacīdama – meistar, jums taču vienam spēlēt grūti, ar profesionālu ansambli būtu vieglāk un patīkamāk. Viņa piedāvāja muzicēt kopā ar “Mantojumu” un jauno dziedātāju Indru Lintiņu, kura tad arī pirmoreiz savā mūžā nodziedāja “Zilo lakatiņu” – kapos Eduarda Rozenštrauha sievas bērēs. Jurjeva organizēja koncertus vienā vietā, Valfrīds Puķe, kurš negribēja atkāpties, – otrā. Vainagojumu cīņa sasniedza Mežaparkā 1988. gada septembrī. Rozenštrauhu gaidīja 35 tūkstoši klausītāju. Valfrīds Puķe nervozēja. Rozenštrauhu nekur nemanīja. Un viņš tā arī neieradās. Jo tajā pašā dienā piedalījās Drosmas Jurjevas rīkotā koncertā Lejasciema vidusskolā Gulbenes rajonā. Kuram no menedžeriem Rozenštrauhs bija solījies? Indra Lintiņa šodien saka tā: “Paldies Dievam, ir saglabājies televīzijas ieraksts, kurā Rozenštrauhs skaidri pasaka, ka Mežaparkā 25. septembrī viņa nebūs!”

Ivars Pauls “Mantojumā” spēlēja čellu, viņš atceras: “Rozenštrauhs bija vienkāršs, sirsnīgs, allaž savā sarkanbaltajā šmerterlingā. Kā mācēja apieties ar dāmām! Īsts džentlmenis. Ar vislielāko aizrautību dziedāja “Vēstuli manai meitenei”, neviens koncerts nebija iedomājams bez “Likteņdzirnām”. Kā jau kurzemniekiem mums bija plānots brauciens uz Tobāgo. To bija apsolījis izkārtot vēsturnieks Edgars Andersons. Taču, sagatavojot šo tūri, Amerikā autokatastrofā cieta mašīna, kurā atradās Edgars Andersons un mūsu Drosma Jurjeva. Uz Tobāgo mēs gan aizbraucām – vēlāk, taču jau bez Rozenštrauha un Drosmas…”

Bet menedžeru cīņu par pieprasītiem mūziķiem uz savas ādas vēlāk izjutīs arī Indra Lintiņa. Kad pēc Drosmas Jurjevas nāves Rozenštrauha koncertu menedžera pienākumus uzņemsies aktrise Astrīda Pērkone un vienubrīd Indra būs palikusi bez balss, uz Austrāliju viņas vietā kopā ar Eduardu Rozenštrauhu aizbrauks dziedātāja Margarita Vilcāne.

Dziesmas – skandētās un apstrīdētās

Eduardam Rozenštrauham bija divdesmit trīs gadi, kad vienlaikus viņa dzīvi iezīmēja divi būtiski notikumi – gan mīlestība viņa nākamās sievas Elvīras personā, gan dziesma. “Zilais lakatiņš” ar Valdas Moras vārdiem. Tā tapa kā veltījums sievai 1943. gada vasarā Kurzemē, Nidas skolā pie mazām ērģelītēm. Dziesma izgājusi līkloču ceļus pa pasauli, dziedāta frontes abās pusēs, un pat Sibīrijā esot kāds ansamblis, kas atceras Rozenštrauhu un tagad dziedot viņa dziesmas. “Zilā lakatiņa” tekstu un notis izdeva 1943. gadā Rīgā Arveda Andersona mūzikas apgādā. Valda Mora dziesmas vārdus rakstījusi, piemērojoties latviešu leģionā mobilizētā konservatorijas studenta Viktora Sama sacerētai melodijai. Tos pašu vārdus pēcāk savai dziesmai izmantoja arī Eduards Rozenštrauhs.

1988. gada “Mikrofona aptaujā” Eduarda “Zilais lakatiņš” atradās pašā galvgalī, bet noslēgumā šī dziesma pirmo godalgu neieguva. “Tas šķita stipri vien dīvaini,” savā grāmatā “Jasmīn, baltais” atceras tās autore Indra Lintiņa, “Eduards toreiz lūdza mani doties uz koncertu kopā ar viņu. Aptaujā piedalījās piecas viņa dziesmas. Rozenštrauhs cerēja, ka “Lakatiņš” būs pirmais. Bet tā nenotika. Varēja just, ka viņam sāp sirds. Uzvarēja Igo un Ulda Marhileviča kliedziens pēc brīvības – “Pie laika”.”

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Rozenštrauha dziesmas piemeklēja negaidīts un nelāgs pavērsiens. Tika apstrīdēta triju dziesmu – “Ūdensrozes”, “Vaidava” un “Jaunība” – autorība. Četrus gadus pēc Rozenštrauha nāves – 1996. gadā – viens no Čikāgas piecīšiem – Alberts Legzdiņš – pieteicās kā “Ūdensrožu” autors! Un piereģistrēja dziesmu kā savu. Taču Eduards Rozenštrauhs ir stāstījis, ka “Ūdensrozes” savu gaitu tik tiešām varētu būt sākušas no tā (!) krasta, jo Rozenštrauha sievai Elvīrai Kanādā dzīvoja māsa un māsīcas, un Rozenštrauhs šo dziesmu viņām iedziedājis lentē, kad abas viesojušās Latvijā. Tādējādi tā varējusi nonākt viņā krastā. Latvijā nav šādām situācijām atbilstošas tiesvedību prakses. Ir tikai viens pieturas punkts – kurš pirmais dziesmu piereģistrējis. Bet var jau būt, ka tur augšā abi tautā mīlētie dziesminieki Rozenštrauhs un Legzdiņš ir satikušies un par visu izrunājušies…

Mīlestība

Eduarda Rozenštrauha dzīvē bija divas mīlestības. Kinozvaigznei Marlēnai Dītrihai līdzīgā sieva Elvīra, kurai bija astoņpadsmit gadu, kad viņu ieraudzīja staltais Eduards Rozenštrauhs, koši zilām acīm zem tumšiem uzacu lokiem un ogļu melniem matiem, kuram tobrīd bija divdesmit trīs gadi. Rozenštrauha māte nav nākusi uz laulību ceremoniju Pāvila baznīcā. Naids pret nevēlamo vedeklu turpinājies visu mūžu, un laipnāka viņa kļuvusi tikai pret mazbērniem. Elvīra ar gadiem kļuvusi greizsirdīga, jo Rozenštrauham bijusi liela piekrišana pie sievietēm, taču viņš allaž dievojies, ka sievu nekad nav krāpis un mīlējis tikai vienīgi viņu. Komponists ļoti pārdzīvoja savas sievas nāvi. Viņa no dzīves šķirās 1988. gadā pēc kopā nodzīvotiem 45 gadiem. Pēdējos desmit no tiem Elvīra slimoja, bija kļuvusi akla un kopjama. Pēc sievas nāves Eduards nodzīvoja vēl četrus gadus. Viņa mūžs aprāvās 74 gadu vecumā pēc atgriešanās no kārtējā koncerta, vēl pamājot pēdējās atvadas meitai Skārletai. Eduardu Rozenštrauhu izvadīja cilvēku tūkstoši. Bēru mielastu simt sērotājiem rīkoja rūpnīca VEF.

Viņa otrā mīlestība ir dziedātāja Indra Lintiņa, kurā Eduards no sirds iemīlējās. Taču par “mīļākajiem” viņus padarīja sabiedrība. “Rozenštrauhs tikko bija atbraucis no Vācijas,” tagad stāsta Indra Lintiņa, “piezvanīja man un sacīja – mazais, tev jābūt manā dzīvoklī, notiks filmēšana. Kad ieradās Andrejs Volmārs, es atvēru Eduarda Rozenštrauha dzīvokļa durvis. Vai toreiz varēju iedomāties, ka pēc šī raidījuma tauta mūs salaulās? Tajā laikā man bija vīrs un maza meitiņa, mēs skaitījāmies laimīgs pāris. Ko nu vairs, tagad varu pateikt pilnīgi atklāti – nekad pie Rozenštrauha es neesmu palikusi un viņš neko tādu man nekad nav piedāvājis. Bet, jā, esmu apcerējusi, kā tas būtu, jo ne vienu vien nakti stundām tikām runājuši pa tālruni, skarot arī visintīmākās dvēseles stīgas.”

Nu jau vairāk nekā divdesmit pieci gadi pagājuši kopš Eduarda Rozenštrauha slavas virsotnes laika. Vai komponists nebūtu pelnījis, lai viņa vārdā nosauktu kādu ielu? Kāpēc 2. ģimnāzijā, kur viņš reiz mācījās, pie sienas nav Eduarda Rozenštrauha portreta? Un kāpēc nevienā no mūzikas vēstures mācību grāmatām nav lasāms Rozenštrauha vārds? Tā šobrīd vaicā Indra Lintiņa.

Patiesi – vai mūsu tautas mīlestība pret sirds asinīm un no sirds dzīlēm rakstīto mūziku un tās autoru izrādīsies tik viļņveidīga?

Uzziņa

Koncertā “Bij vasara toreiz tik zaiga…” skan Eduarda Rozenštrauha populārākās dziesmas “Zilais lakatiņš”, “Vecās likteņdzirnas”, “Zelta cauna”, “Pa kuru laiku nosirmoja jūra”, “Ai, māte Latgale”, “Drauga vārdi”, “Meitenei no manas klases”, “Kolumbīne”, “Kādai meičai Cesvainē”, “Atmiņas”, “Vecpiebalgas ūdensrozes”, gan arī mazāk dzirdētas melodijas no Eduarda Rozenštrauha mantojuma.

Pievienot komentāru

Komentāri (29)

  1. Visnekrietnākais melis un ļaunums Rozenštrauha dzīvē bija Puķe,bet ko var gribēt no padomju nomenklatūras

  2. Maniakāla grafomāna penterējums….

  3. Luk , to es saprotu ! Tas tiesam bija cilveks , ar sirdi un dveseli ! Labprat klausos un atceros , vina dziesmas ! Tagadejie muzini un dziedataji , nav maza , Rozenstrauha pirkstina = VERTI !!!Kauns iet , uz so jauno muzikantu – koncertiem !!!

  4. Vai slava nav pārspīlēta?

  5. Slavenība, izcils komponists? Kas veikli piesavinājās vārdus un melodijas ar…

  6. Slavenība, izcils komponists? Kas veikli piesavinājās vārdus un melodijas ar…

  7. Kā allaž stulbas galējības. Izcils komponists? Khm….

  8. Rozentštrauhs viennozīmīgi ir labākais, unikālākais, pagaidām vēl nepietiekoši novērtētākais, latviešu dziesminieks. Zilais lakatiņš, Vecās likteņdzirnas, …. nekas pēc tam tik foršs, latviešu dvēselei tuvs.. nav vairs radīts

  9. Rozenstrauhi dzivoja tiem piederosaja maja Valmieras iela 7,kur vel joprojam dzivo Eduarda Rozenstrauha masas Valijas un Voldemara Dreimana meita Rita. Eduardu Rozenstrauhu no vaciesu nagiem izglaba Valijas virs Voldemars Dreimanis bijusais Latvijas virsnieks,Latvijas Karaskolas absolvents.

  10. Esmu dzirdējis Ūdensrozes ar tiem pašiem vārdiem ,bet divām dažādām melodijām
    Varbūt vienu melodiju rakstīji AL otru ER,

  11. Atceros,ka Kuldīgas k namā I Taubes vadītais sievešu ansamblis dziedāja*Ūdensrozes* ar jau tolaik dzirdētas dziesmas vārdiem,bet ar citu melodiju.Varbūt, ka to vienu melodiju rakstījis ER bet otru AL.Ļoti gribētu noskaidrot patiesību.

  12. man kauns ka atceras rozenstrahu tikai tagad lai izmantotu ka reklamu un pelnit uz vina naudu kan vins nomira tad ari neviens nelikas zinot par vinu pat nekad netika pieminets un vel vajadzetu jauniem muzikiem paskaidrot vina dziesmas un to nozimi ne tikai tikstinat. cik es zinu ka vina dziesmas vairak vai mazak bija veltitas izsutitajiem ko jaunie muziki nezina.ne jau velti psrs laikos aizliektas unsoditi

  13. Legzdiņš, varbūt, piereģistrējās kā ARANŽĒJUMA autors, bet paviršajiem latvijiešiem jau – kad tik uz to pusi…

  14. (flower)(flower)(flower)Atceros viņu koncertu Kuldīgas Dzelzsbetona Kultūras nāmā Priedainē.Šodien nav viņa,bet (heart) sirsniņā ir palikušas siltas atmiņas.Izsaku Indrai Lintiņai pateicību un atzinību,jo pateicoties viņas personīgai darbībai,Eduards Rozenštrauhs dzīvo mūsu atmiņās.;)(flag:lv)

  15. Raksta daudz nepareizi fakti,Valija Dreimane nebija Freimane .

  16. Latvieši tagad ērmojas Eirovīzijā, taču pat par 1 000 000 eiro neviens nespētu sacerēt ko līdzīgu “Zilajam lakatiņam”. Par naudu nenopirkt iedvesmu radošajam darbam, tur vajag ticību, cerību un mīlestību.

  17. Latvijā ir daudz labu komponistu par kuriem arī šobrīd neviens gandrīz neko nezina. Un ir ļoti populāras dziesmas, kuru autori arī ir nezināmi.
    1.Ivars Žindulis – dziesma “Sapņu bites”
    2.Mārcis Kalniņš – dziesma “Laimesputns”
    3.Edmunds Kucenčeirs – dziesma “Pirmais valsis” jeb “Rūtīs ēnas krīt
    no kokiem”
    4.Autors nezināms – Dzērves lido ceļā tālā, ceļā grūtajā
    5.Autors nezināms – Nepratu es tevi mīlēt
    Varbūt pienācis laiks to visu izpētīt un padarīt zināmu.

  18. kāds no neiesaistītajām pusēm varētu viest skaidrību par “Vecpiebalgas ūdensrozēm”? Vai tā tika dziedāta pirms 1970 gada, kad parādījās Legzdiņa/Ankipānes platē?

      • “Vecpiebalgas ūdensrozes dziedāja lauku Tautas nama sieviešu ansamblis, kurā dziedāja arī mana mamma. Tieši gadu neatceros, bet tas bija pirms Legzdiņa . Varbūt kāds 1968. gads.

      • Vecpiebalgas ūdensrozes tika dziedātas manā pirmajā “ballītē” Viesītē, 1966. gadā, manā pilngadībā, toreiz par autoru neko nezināju, bet dziesmu labi atceros, ļoti patika, dažreiz to pats dziedāju ar laivu pa Viesītes ezera ūdensrozēm braukājot.

    • “Ūdensrozes” pirmo reizi klausījos 1967.gadā studentu ballē to izpildīja kāds ansamblītis, nosaukumu neatceros.

    • Indra Lintiņa-Lučka Atbildēt

      Varu nosaukt cilvēkus,vēsturiskos lieciniekus vārdos un uzvārdos…un vēl…man mājās ir tā laika vēsturiskās notis!Man ir kartītes kopija ar gaduskaitļiem,kad dziesma tika piereģistrēta!…šajā gadījumā esmu priecīga par latviešu tautu,kura nav aizmirsusi Rozenštrauhu,jo viņa dziesmas jau fiziski NEATSKAŅO…komponists tiek tikai nomelnots! Jāsaka atklāti,ka manus koncertus arī esošā vara neatbalsta,bet nu nekas-dziedu!

  19. Izcils komponists!

    • Paldies Indrai Lintiņai par patiesību. Pašreiz tādu dzīesmu, kas aizkustina līdz zosādai – vairs nav. Var jau ķēmoties uz skatuves un atdarināt ārzemju slavenības, bet tā ir niecība.

Draugiem Facebook Twitter Google+