Pasaulē
Eiropa

Uldis Šmits: Politiskā duelēšanās par Eiropas nākotni 0


Emanuels Makrons.
Emanuels Makrons.
Foto: AFP/LETA

Francijas prezidenta Emanuela Makrona iniciētajās diskusijās par Eiropas nākotni pagaidām skaļākā ir viņa strīds ar Ungārijas valdības galvu Viktoru Orbānu, kurš pats labprāt pieteicās galvenā oponenta lomai: “Eiropā tagad ir divas nometnes. Makrons vada imigrāciju atbalstošos politiskos spēkus. Pretējā pusē esam mēs, kuri vēlas apturēt nelegālo imigrāciju.”

Nereti ar vēl trokšņainākiem paziņojumiem Orbānu šajā lomā aizstāj Itālijas vicepremjers Mateo Salvīni, bet kaut kur skatuves otrajā plānā rosās Marina Lepēna. Uz Eiropas nākotni viņu aktivitātes attiecas visai nosacīti, toties tās nepārprotami liecina, ka apgriezienus uzņem Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņa, kas šoreiz solās būt aizraujošāka nekā visas iepriekšējās, kopā ņemot. Un varbūt arī nozīmīgāka.

Pēc vēlēšanām nākamā gada maijā krietni papluinīta varētu izrādīties tagad parlamentā dominējošā Eiropas Tautas partijas (kristīgie demokrāti) politiskā grupa jeb, citiem vārdiem, frakcija, kurā darbojas nedaudzie redzamākie Latvijas eirodeputāti. Minētajā grupā Vācijas kristīgie līdz šim sadzīvoja ar Ungārijas valdošās partijas “Fidesz” pārstāvjiem, kas turpmāk būs problemātiski.

Orbāns savā valstī piekopj “neliberālo demokrātiju” un gribētu, lai šī koncepcija kļūtu par “atjaunotās” Tautas partijas ideoloģiju, jo, viņaprāt, kristīgās demokrātijas vērtības nav savienojamas ar liberālismu. Interesanti, ka Orbāns reizēm pozicionējas kā Vāciju atkalapvienojušā kanclera Helmuta Kola idejiskais pēctecis. Savulaik Kols tiešām pievērsis uzmanību perspektīvajam ungāru politiķim un saistījis ar viņu noteiktas cerības brīvību atguvušās Austrumeiropas demokratizācijas jomā.

Vēl interesantāk, ka Orbāns jaunības dienās bija Sorosa fonda stipendiāts, kas ļāva viņam papildināt izglītību Apvienotajā Karalistē,

un liberālās internacionāles vicepriekšsēdētājs, tikai vēlāk viņš kopā ar “Fidesz” novirzījās uz konservatīvisma ceļa. Šodien viņa kā Ungārijas vadītāja politika jau iegūst autoritārisma nokrāsu. Pievērst Eiropas labējos “neliberālās demokrātijas” ticībai Orbānam diez vai izdosies, reālāks ir viņa apcerētais plāns, kas paredz izveidot Eiropas Parlamentā spēcīgu grupu ar Salvīni “Līgas”, Polijas partijas “Likums un taisnīgums”, Lepēnas un citu līdzīgi domājošo piedalīšanos.

Pie tā tiek strādāts. Galvenais kopsaucējs ir imigrācijas tēma, tomēr pastāv pretrunas. Salvīni grib dabūt prom no Itālijas migrantus, kā to nosaka ES pieņemtās “sadales kvotas”, ko Ungārija kategoriski noraida. Šajā ziņā Budapešta paļaujas uz Višegradas grupas valstu solidaritāti, taču vairākos jautājumos to nostāja atšķiras.

Orbāns tāpat kā Vakareiropas t. s. labējie populisti draudzējas ar Kremļa režīmu, kuru Polijas konservatīvo līderis Jaroslavs Kačiņskis necieš.

Protams, ir vēl citi iemesli, kāpēc poļi turas tālāk no šīs kompānijas, un tajā nelīdīs arī Čehijas un Slovākijas varas partijas. Jebkurā gadījumā lielāko pienesumu galēji labējā spārna nostiprināšanā spēj sagādāt ne jau Centrāl­eiropa, bet gan Itālija, Francija un Vācija. Turklāt ambīcijas sit augstu vilni. Briseles diktātu pastāvīgi lamājošais Salvīni pat apsver iespēju kandidēt uz Eiropas Komisijas priekšsēdētāja krēslu. Galēji labējiem palīgos atbraucis bijušais Trampa kampaņas stratēģis Stīvs Banons, kurš Briselē ierīkojis “Kustību” – tādu kā domnīcu vai platformu darbības saskaņošanai. Taču sastop diezgan vēsu attieksmi. Viņš, cik noprotams, nebija aptvēris, ka attiecīgās politiskās aprindas Eiropā ir visai pretamerikāniski noskaņotas un saskata sekošanas cienīgus paraugus drīzāk Austrumos, nevis Rietumos.

Saistītie raksti

Arī Makrons, kas Francijas prezidenta vēlēšanu kampaņā iejutās demokrātisko pārmaiņu bruņinieka tēlā, ir pielicis roku tradicionālo partiju ietekmes gremdēšanā. Tiesa, viņa pieteiktā “jaunā pasaule” izskatās eiropeiska un labu pārvaldību sološa, taču tās atnākšana kavējas un bruņinieks jau paguvis iestigt sabiedriskās domas nežēlastības dūkstī. Gan pieredzes un stipras valdības komandas trūkuma dēļ, gan tāpēc, ka nepārtraukti jāatskatās, kas notiek Berlīnē, bez kuras līdzdalības reformas nav īstenojamas. Bet tur valda ideju juceklis Merkeles ēras beigu gaidās.

Eiropas mērogā Makrona nostādnes pārsvarā atbalsta centriski liberālas ievirzes partijas un daži ievērojami politiķi, piemēram, Nīderlandes premjers Marks Rute. (Tie, protams, nav “imigrāciju atbalstoši politiskie spēki”.) Tomēr jebkādi pareģojumi jāatliek uz vēlāku laiku. Vien skaidrs, ka izvēle netiks izdarīta par Orbānu vai par Makronu, bet atkarībā no mūsu apsvērumiem, lasot valstī izvirzīto deputātu kandidātu sarak­stus. Eiropas nākotne starp šīm rindām nez vai pavīdēs, tāpēc sākotnēji jādod lielāka iespēja rūpēties katram par savējo. Un galvenā loma jāatvēl pilsoņu kopumam.

LA.lv