Pasaulē
Citur

Franks Gordons: Lukašenko zaimo Putina “svētumu”2


Franks Gordons.
Franks Gordons.
Foto: Timurs Subhankulovs

Kas noticis ar Baltkrievijas “baķku” (tētiņu)? Kremlī valda neizpratne: Aleksandrs Lukašenko teicis kaut ko tādu, kaut ko tādu…

Sarunā ar Kazahstānas ziņu aģentūras “Habar” direktoru Jerlanu Bekhozhinu Baltkrievijas prezidents teica: “Tagad mēs paši risinām savus jautājumus, paši nosakām savu likteni.

Bet pats galvenais – Baltkrievija, tāpat kā Kazahstāna, allaž bija zem svešas pātagas (..) Kāds mūs izrīkoja, kāds mēģināja uz ceļiem nospiest, īpaši Baltkrieviju.

Visi šie kari – tie nav mūsu kari! 1812. gada Tēvijas karš, Napoleons virzījās uz Maskavu, aiz Maskavas, un atpakaļ atgriezās caur Baltkrieviju. Viss izlaupīts, viss tika iznīcināts.”

Par Pirmo pasaules karu Lukašenko teica, ka no Baltkrievijas bija palikusi tikai šaura sloksne, daļa no austrumu guberņām tika Krievijai, daļa Polijai.

Tālāk nāk galvenais: “Otrais pasaules karš, pie mums – Lielais Tēvijas karš. Baltkrieviju pilnīgi nomēza no zemes virsas. Ne mūsu kari tie bija!

Mēs pēdējā karā zaudējam trešo daļu no mūsu iedzīvotājiem. Un galvenokārt civiliedzīvotājus. Ar ko bija vainīgi sirmgalvji, bērni? Bet tagad mums ir iespēja pašiem noteikt savu likteni.”

Iznāk, ka “nācijas līdera” Putina galvenais svētums Lielais Tēvijas karš baltkrieviem bija svešs, “ne mūsu” karš. Iznāk, ka Lukašenko pašreizējā (!) izpratnē tas faktiski bija vācu-padomju karš, totalitāru lielvaru divkauja, no kuras baltkrievi cieta tāpat kā 1812. gada un Pirmā pasaules karā.

Tas ir kardināls pagrieziens Baltkrievijas autoritārā prezidenta uzskatos.

Atgādināsim, ka Lukašenko drīz pēc varas pārņemšanas, 1995. gadā, noteica, ka Baltkrievijas Neatkarības (!) svētki jeb Republikas diena atzīmējama 3. jūlijā, jo 1944. gadā šai datumā Baltkrievijas galvaspilsēta Minska tika “atbrīvota no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”.

Visus šos gadus Lukašenko dižojās ar ārkārtīgi spēcīgo padomju partizānu kustību vācu okupētajā Baltkrievijā, pret kuru nacistiem nācās sūtīt soda ekspedīcijas, kas nodedzināja neskaitāmas sādžas. Baltkrievija ir vienīgā no pēcpadomju jaunvalstīm, kas cildina savu neatkarību nevis tajā datumā, kad tā tika proklamēta, sabrūkot Padomju Savienībai, bet pieminot varu maiņu Minskā. Tā, lūk, iznāk, ja turamies pie te citētajiem Lukašenko izteikumiem par “ne mūsu”, t. i., svešiem kariem.

Saistītie raksti
Vladimira Putina ausīs tie ir visdrausmīgākie zaimi, jo šis karš un tajā izcīnītā uzvara Krievijai ir tikpat kā reliģisks nacionālās apziņas pamats.

Analītiķi atgādina, ka pēdējā laikā Lukašenko tiecas tautas apziņā iesakņot tēzi par “Baltkrievijas tūkstošgadīgo vēsturi”, liekot uzsvaru uz laikiem, kad kriviči – baltkrievu priekšteči – iekļāvās Lietuvas lielkņazistē (dižkunigaitijā), kas apvienojās ar Polijas karalisti un kopā bija reģionāla lielvalsts Eiropā līdz 1772. gadam, kad sākās Polijas dalīšana un baltkrievi nokļuva “zem Maskavas”. Oficiāli Lukašenko un Putins joprojām ir partneri daudzos jautājumos, bet jau attiecībā uz “fašistisko huntu Kijevā” viņu domas atšķiras, vai, kā atšķiras.

LA.lv