Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
10. decembris, 2013
Drukāt

Maģija ar ieliektajām spoguļvirsmām

Australia Art.JPEG-0c160

Autors – Vilnis Ābele

Kad romieši ieraudzīja, kā uz cietokšņa sienas pēkšņi aizdegās aptuveni pustūkstotis mazu saulīšu, tie panikā bēga…  Šī 212. gada diena visiem izdzīvojušajiem romiešiem katrā ziņā palika atmiņā uz visu mūžu. Sākumā saulītes tikai it kā apžilbināja ikvienu vērotāju, taču jau ļoti drīz sekoja kaut kas absolūti fantastisks: Sirakūzām pietuvojušies laikmeta labākie romiešu kuģi cits pēc cita sāka pēkšņi uzliesmot gluži kā sausas lāpas, senos notikumus apraksta ”Planētas Noslēpumi”.

Atceroties neparasto Arhimēda ieroci, nav runa tikai par vienkārši interesantiem vēstures mīklu pētījumiem, bet gan par īpaši unikālām ieliekto spoguļu īpatnībām. Jo šajā gadījumā Arhimēds būtībā bija izgudrojis “izkliedēto” ieliekto spoguli. Izgatavots no liela skaita parasto spoguļu, kuru atspulgs koncentrēti vērsts vienā konkrētā punktā, tas spēja safokusēt milzīgu enerģiju, kas gadījumā ar romiešu kuģiem pie Sirakūzām izpaudās kā apvienota gaismas un siltuma enerģija.

Spoguļi maģijas rituālos

Ieliektos spoguļus jau sen lietoja arī maģijas rituālos. Vēl vairāk – šajā jomā tie allaž uzskatīti par visefektīvākajiem. Magi, šamaņi, burvji uzskatīja, ka attiecīgais ieliekums spēj vienotā fokusā sakopot kādu “astrālo gaismu”, savukārt mistiķi apgalvoja, ka tur, kur “notiek gaismas sakoncentrēšanās, rodas ētera fokuss – ētera vides vibrāciju mezgls”. Un, ja šajā fokusā uz brīdi atrodas cilvēka acs, pēc neilga laika tās īpašnieks iegūst gaišredzības spējas.

Izmantojot lielus, ieliektus kausus, savulaik mēdza izsaukt mirušo garus. Daži vēstures pētnieki pat norāda gluži konkrētas vietas, kur notikušas šādas slepenas izdarības. Piemēram, pagājušā gadsimta 50. gados atbilstoši šādai “norādei” grieķu arheologs Sotirs Dakars Grieķijas rietumu daļā Epīrā atrada pazemes alu. Viens no šīs alas interesantākajiem atradumiem bija milzīga bronzas katla paliekas. Virkne pētnieku ir pārliecināti, ka tā lieliski nopulētā iekšpuse varēja izraisīt iespaidīgus tā dēvētos “redzējumus” pilnā cilvēka augumā.

Bet visbiežāk ieliektās spoguļvirsmas izmantoja nākotnes pareģotāji. Dažu Indijas dievnamu priesteri arī mūsdienās lieto ieliektus spoguļus ar apzeltītu virsmu. Savukārt citi par visefektīvāko uzskata tā dēvēto “Solomona spoguli” – viegli ieliektu, lieliski pulēta tērauda izstrādājumu, ko jau vairākus simtus gadu daudzi uzskata par teju vai universālu līdzekli jebkāda veida pareģojumu veikšanai.

Pārsteidzoši informētais viduslaiku zinātnieks

Taču atrasti arī tādi ieliektie spoguļi, par kuru būtību un sūtību nevienam nav nekādas sapratnes. Tādiem pieskaitāmi arī tā dēvētie “Tupu spoguļi”, kas lielā skaitā atrasti apbedījumu vietās netālu no slavenā Naska plato mūsdienu Peru teritorijā. Šie diametrā līdz pusmetram lielie spoguļi izgatavoti no rūpīgi pulētiem metāliem – zelta, sudraba, vara un to savstarpējiem sakausējumiem. Kādam nolūkam tie savulaik izgatavoti: vai signālu pārraidīšanai lielā attālumā (tajos atstarotais saules stars saskatāms vairāku kilometru attālumā), vai gigantisku zīmējumu projicēšanai uz Naska plato virsmas, vai varbūt kādiem specifiskiem maģiskiem nolūkiem? Bet varbūt ar šo spoguļu palīdzību sarkanādainie priesteri savulaik saņēma tās zināšanas, kas sava perfektuma un precizitātes dēļ vēl joprojām turpina pārsteigt mūsdienu zinātniekus? Kas zina. Katrā ziņā vēsturnieki konstatējuši faktus, kas apliecina, ka virkne zinātnisko atklājumu veikti, pateicoties tieši šiem ieliektajiem spoguļiem.

Viens tāds mīklainais spogulis savulaik piederējis arī ievērojamam 13. gadsimta zinātniekam mūkam Rodžeram Bēkonam (1214–1294). Savu laikabiedru vidū viņš bija iemantojis izcila maga reputāciju, taču mūsdienās viņu laikam varētu dēvēt par izcilu zinātnes eksperimentētāju, kurš visu mūžu tiecies izzināt dabas noslēpumus. Nolūkā izveidot kaut ko līdzvērtīgu zinātņu enciklopēdijai, viņš mēģināja vienotā, savstarpēji harmoniskā veselumā apvienot matemātiku, fiziku, maģiju, medicīnu, ētiku, mistisko atskārsmi. Par ko, protams, iemantoja lielu skaitu ienaidnieku.

Viens no viņa darbības pētniekiem Vils Vintrops raksta: “Viņš Oksfordas universitātē izgatavoja divus spoguļus: ar viena palīdzību viņš jebkurā diennakts laikā varēja aizdedzināt sveci, savukārt citā viņš varēja redzēt, ar ko nodarbojas cilvēki jebkurā zemeslodes vietā. Eksperimentējot ar pirmo spoguli, studenti vairāk laika iztērēja svecīšu aizdedzināšanai nekā grāmatu lasīšanai, tāpēc, pakļaujoties, vispārējam spiedienam, abus spoguļus nolēma sasist…”

Jāpiebilst, vairums Rodžera Bēkona zinātnisko darbu joprojām nav nodrukāti jeb publicēti, lai gan arī tas, kas ir pieejams un zināms, spēj absolūti satriekt jebkura cilvēka iztēli. Gluži neizskaidrojamā kārtā viņš spēja ielūkoties nākotnē vairākus simtus gadu uz priekšu, piemēram, precīzi pareģojot mikroskopa un teleskopa, automobiļa un lidmašīnas, ar motora spēku darbināmu kuģu izgudrošanu. Tāpat 200 gadus pirms tā, kad Bertolds Švarcs izgudroja šaujampulveri, Bēkons jau bija precīzi aprakstījis šīs sprāgstvielas ķīmisko sastāvu un iespējamos izmantošanas veidus.

Bēkona radošās darbības mūsdienu pētnieki uzskata, ka, tieši pateicoties viņam, 1287. gadā Eiropā parādījās brilles. Ir uzskats, ka šim zinātniekam bija zināms pilnībā viss par galaktikām, šūnas uzbūvi un embrija veidošanās procesu spermatozoīda un olšūnas saplūšanas rezultātā, kā arī viņš zinājis par kāda sevišķa enerģijas veida noslēpumu, kas vairākkārt pārspēj atomenerģijas jaudu…

Gluži loģiski rodas jautājums: ja tas tā patiešām ir bijis, tad no kurienes gan šim cilvēkam, kurš dzīvoja vismaz trīs gadsimtus pirms Džordano Bruno un Galileja un – vēl jo vairāk – vismaz septiņsimt gadu pirms mūsdienu zinātnes atklājumiem? Runā, ka Bēkonam bijuši arī tā laika citiem zinātniekiem nezināmi instrumenti, kuru vidū arī kāds ieliektais spogulis. Protams, tas ir liels noslēpums – no kurienes tas radies un kā tieši viņš to izmantojis. Zināms tikai tas, ka šis spogulis patiešām ļāvis Bēkonam veikt virkni ārkārtīgi pārsteidzošu atklājumu. Tādā veidā viņš, piemēram, apgalvojis, ka “redzējis ieliektajā spogulī zvaigzni, kam bijusi gliemežnīcas forma, un tā izvietota starp Pegaza nabu, Andromēdas torsu un Kasiopejas galvu”. Katrā ziņā tas patiešām ir pārsteidzoši, jo tieši tajā vietā pēc aptuveni četrsimt gadiem Eiropas pētnieki atklās pirmo ārpusgalaktikas miglāju – Andromēdas miglāju…

 Domu pārraide gan telpā, gan… laikā

Varētu likties, sak, – nu kas gan tik ļoti sevišķs, tik principiāli jauns ir šajos ieliektajos spoguļos? Tie taču gluži tāpat kā parastie, plakanie spoguļi atspoguļo gan redzamās, gan neredzamās enerģijas, cilvēka “smalkos” izstarojumus, pastiprinot tos. Tomēr tieši ieliektajiem spoguļiem piemīt kāda būtiska un ļoti principiāla īpatnība. Un tas ir to fokuss, proti – tā izplatījuma vieta, kur krustojas atstarojošie stari.

Vieni no pirmajiem zinātniskā eksperimentā ar šo efektu saskārās Florences akadēmiķi. 1667. gadā iespaidīgā – atbilstoši tiem laikiem – pētījumā, kas vērtējams kā savdabīga fundamentāla atskaite par zinātniskiem pētījumiem, viņi aprakstīja pirmajā acumirklī šķietami dīvainu eksperimentu. Noteiktā attālumā no 200 kilogramus smaga ledus blāķa bija novietots ieliekts spogulis un secināts, ka tā fokusā gaisa temperatūra būtiski samazinās. Tādējādi akadēmiķi secinājuši, ka līdzīgi siltumam arī aukstums izplatās starojuma veidā.

Mūsdienās, balstoties uz termodinamikas likumiem, mēs acīmredzot runātu par mazliet citu mehānismu, proti – spoguļa fokusā nokļūst ne jau aukstums, bet gan siltums it kā no tā “izvelkas” laukā un aizplūst prom. Citiem vārdiem sakot, ieliektajiem spoguļiem piemīt ne tikai uztveršanas, bet arī noraidīšanas antenas īpašība. Šis efekts labi zināms radiotehnikā: atliek tikai vērīgāk aplūkot paraboliskās radiolokācijas vai satelītu televīzijas antenas.

Viss liecina, ka tādas īpašības piemīt arī tā dēvētajiem “Kozireva spoguļiem” – speciālai ieliektu alumīnija spoguļu sistēmai. Atbilstoši hipotēzei, ko piedāvājis krievu zinātnieks Nikolajs Kozirevs, šie spoguļi spēj fokusēt dažādus starojuma veidus, tostarp arī tos, ko izstaro bioloģiski objekti. Viņa pieņēmumi apstiprinājušies virknē eksperimentu saistībā ar tā dēvētajām distances mijiedarbībām, par kādām uzskata gaišredzību, telepātiju un tamlīdzīgas īpašības jeb parādības. Veicot šādus pētījumus, gūti itin pārsteidzoši rezultāti. Piemēram, pagājušā gadsimta 90. gados pirmo reizi vēsturē īstenoti divi globāli vairākdienu eksperimenti, kuru gaitā noraidīta informācija starp cilvēkiem, kuri viens no otra atrodas vairāku tūkstošu kilometru attālumā un kuri neizmanto tradicionālos tehnoloģiskos sakaru līdzekļus.

Eksperimentos piedalījās aptuveni 4500 cilvēku no 12 pasaules valstīm. 1991. gada decembrī eksperimenta “Polārais loks” laikā ar domu spēku pārraidāmo tēlu seanss notika no Diksona ciemata, kas atrodas aiz Polārā loka, bet informācijas saņemšana vairākās bijušās PSRS vietās. Savukārt 1993. gada jūnijā šādu translāciju īstenoja no Novosibirskas un tā paša Diksona ciema, bet to uztvēra jau dažādos Eiropas, Āzijas un arī Amerikas punktos.

Izpildīti visnotaļ augstā zinātniskajā līmenī, šie eksperimenti pierādīja ne tikai to, ka ir iespējama šāda domu tēlu distances pārraide un uztveršana, bet arī visnotaļ noturīga uztveršanas pastāvība, sevišķi tad, ja eksperimenta dalībnieki atradās ieliekto “Kozireva spoguļu” fokusā. Tāpat gūts apliecinājums tam, ka ir iespējama tēlu informācijas “ieprogrammēta ievadīšana” (izmantojot atbilstošas speciālās tehnoloģijas) vienotajā Zemes informatīvajā laukā, ievērojot nosacījumu, ka tās saņemšana (atskaņošana) notiek konkrētā datumā un laikā.

Vienā no atskaitēm par šiem eksperimentiem rakstīts: “… Iepriekš programmā neizziņots tēlu pārraides seanss notika 1991. gada 18. decembrī. Viens no vadītājiem tēlu informācijas paketē “iemontēja” uzstādījumu citiem eksperimenta dalībniekiem uztveršanu īstenot 20. un 22. decembrī. Noskaidrots, ka šīs programmas elementi noturīgi uztverti tieši norādītajā laikā, un tos turpināja saņemt arī visos sekojošajos seansos. Šo seansu skaitlisko parametru analīze apliecina arī iepriekš Zemes informatīvajā laukā ievadītās informācijas reālu saņemšanu vienlaikus dažādos Eirāzijas punktos. Mēs esam pietuvojušies iespējai pierādīt, ka pastāv reāla intelektuālo lauku mijiedarbība, kā arī ir jāatzīst cilvēka saprāta spējas saņemt informāciju neatkarīgi no ģeogrāfijas un laika.”

Turklāt ar to bija arī pārliecinoši pierādīts, ka telepātiskā kontakta kvalitāte lielā mērā atkarīga no cilvēku apmācības pakāpes šajā visnotaļ netradicionālajā jomā. Piemēram, ASV un Kanādā, kur eksperimentos bija iesaistīti cilvēki ar salīdzinoši augstāku profesionālo sagatavotību, pilnībā droši un precīzi noraidīto informāciju saņēma 98% “uztvērēju”. Savukārt Rietumeiropā un Sibīrijā, kur šādā ziņā kvalificētu cilvēku bija mazāk, droši “uztvērēji” bija tikai 54–66%. Citiem vārdiem sakot, ir pamats uzskatīt, ka ir iespējams iemācīties uztvert ziņas no Zemes informatīvā lauka.

Eksperimentu laikā arī noskaidrots, ka vislabākie šīs ļoti “smalkās” informācijas uztvērēji ir sievietes, sevišķi tās, kuras dzimušas jauna mēness apstākļos vai arī Saules maksimālas aktivitātes laikā. Proti – visos šajos gadījumos darbojas ne tikai vienkārši cilvēks un ne tikai vienkārši spogulis, bet gan komplekss “cilvēks – spogulis”, un katrai no šā kompleksa sastāvdaļām piemīt patstāvīga vērtība. No vienas puses – ir ļoti svarīgi, lai cilvēks prastu noskaņoties, sakoncentrēties, ievest savu apziņu šajā sevišķajā stāvoklī. No otras – ne  mazāk svarīgs ir arī viņa “tehniskais nodrošinājums”. Tādējādi veidojas aina, ka “Kozireva spoguļu” sistēma no ikviena “parastā” cilvēka spēj izveidot faktiski magu.

Katrā ziņā eksperimentos apstiprinājās senie pieņēmumi, ka spogulis spēj pastiprināt cilvēka noraidītās domas spēku. Tieši par to savulaik bijuši pilnībā pārliecināti visi būrēji, kuri izsenis lietojuši spoguli, lai pastiprinātu savu maģisko rituālu iedarbības spēku, galvenokārt – lai īstenotu distances iedarbību uz cilvēku.

 Spoguļu sistēmas fenomeni

Pētnieki, kuri strādājuši ar “Kozireva spoguļiem”, līdztekus galvenajam secinājuši arī virkni citu interesantu likumsakarību. Piemēram, eksperimenta dalībniekiem gluži negaidot izrādījās, ka cilvēkam, kurš ievietots šo spoguļu fokusā, kas faktiski ir viņa paša personīgo izstarojumu atspoguļojums, pēkšņi rodas mīklaini redzējumi. Daži no šiem redzējumiem skar pagātni, daži – telpā visnotaļ attālinātu īstenību. Tāpat novēroti arī šķietami neiespējami efekti. Piemēram, šo spoguļu fokusā nereti rodas spīguļojoši objekti, kas līdzīgi NLO vai lodveida zibeņiem.

Atskaitēs par šiem eksperimentiem rakstīts: “… Mēs ievietojām pētnieku konkrētajā ierīcē, un pēkšņi tās iekšienē notika plazmoīda uzliesmojums. Tad, tūlīt pirms darbu uzsākšanas spoguļos, precīzi līdz minūtei, virs mūsu ēkas sāka parādīties diskveida spīguļojošs objekts. Tiklīdz mēs pārtraucām savu darbu, tas momentāni pazuda. Tā tas bija septiņas reizes pēc kārtas. Bet vēlāk jau vispār sākās īsti brīnumi… Kad domu tēlu pārraidīšanas sagatavošanās momentā mēs spogulī ienesām Rēriha “Pasaules karoga” simbolu, pētnieku atmeta kaut kāds mistisks spēka lauks. Tas bija baismīgi. Mēs tam nebijām sagatavojušies, mums pat nebija atbilstošu ierīču, lai to visu izmērītu. Vienīgais, ko iespējām – izmērījām ar kompasu, ka tajā mirklī ziemeļi atradās gluži citā pusē. Mums faktiski bija bail pat mēģināt jebkādi traktēt šādas parādības iemeslus, un šā skaidrojuma nav arī šodien…”

Tostarp Diksona ģeofiziskie dienesti reģistrēja sevišķi spēcīgu magnētiskās un jonosfēras aktivitāti, bet virs paša ciemata varēja novērot sevišķi spožu ziemeļblāzmas starojumu. Piecos no minētajiem septiņiem eksperimentiem fiksēta informatīvā lauka “reakcija” izteiktā mirdzoša objekta ar tādu kā komētas asti veidā, kas turklāt uzradās un pazuda debesjumā precīzi “Kozireva spoguļu” eksperimenta darbu uzsākšanas un nobeiguma mirkļos.

Viens no eksperimentu vadītājiem vēlāk atzinies presei: “Mums visiem bija milzīgs vilinājums pietuvoties Kozireva ierīcei, pat ieiet tajā. Taču – tiklīdz pietuvojies, rodas neizskaidrojami spēcīgas, dzīvnieciskas bailes. Reiz, tas bija 25. decembrī, viens no mums tomēr izšķīrās un pietuvojās. Mēs visi nekavējoties sajutām spēcīgu ozona smaržu, tad radās vēl viens uzliesmojums, bet pēc tā visa telpa mums atklājās kaut kādā negaidītā saturā. Visi, kuri iegāja “Kozireva spoguļos”, redzēja milzīgu simbolu plūsmu – zīmes, kas izgaismojas gluži kā neona izkārtnes. Sākumā mēs domājām, ka tas ir kāds sevišķs vēstījums tieši mums. Katrā ziņā šādos traktējumos allaž ir daudz dažādu vilinājumu. Taču vēlāk sapratām, ka lielākā daļa redzēto simbolu mīklainā veidā sasaucas ar šumeru kultūru. Tas bija gluži konkrēts vēstures mirklis, kas pēkšņi bija ielauzies mūsu zonā…”

1997. gadā Novosibirskas un angļu zinātnieki veica kopīgus eksperimentus. Labi zināmajā Anglijas Stounhendžā vismaz divsimt cilvēku piedalījās caur “Kozireva spoguļiem” no Novosibirskas noraidītās informācijas uztveršanā. Izmantoja programmu, kas veidota no šumeru kultūras zīmēm – līdz mūsdienām saglabāto māla plāksnīšu ķīļraksta zīmes. Un angļi uztvēra šos sūtījumus! Protams, tas sevišķi nepārsteidza zinātniekus, jo viņi jau labi zināja, kā jārīkojas, lai šāds noraidīšanas un uztveršanas process norisinātos sekmīgi. Pārsteidza kaut kas cits.

Raugi, noskaidrojās, ka bez apzināti noraidītajiem signāliem cilvēki uztvēra vēl arī aptuveni septiņdesmit signālus, kurus neviens konkrēti nebija noraidījis. Un – arī tās visas izrādījās šumeru kultūras zīmes! Proti, nezin kādā veidā eksperimenta dalībnieki spēja iekļūt tajā informācijas glabātavas horizontā, turklāt vēl tieši tajā plauktiņā, kas attiecināms uz mūsu civilizācijas attīstības šumeru posmu.

Vēl jāpiebilst, ka Diksonā veiktie eksperimenti ar “Kozireva spoguļiem” bija veltīti arī gluži lietišķām medicīniskas ievirzes problēmām, proti, no attāluma (no Francijas) veiktai diagnostikai un ārstēšanai. Zinātnieki pārliecinājās, ka tāda medicīniskas iedabas iedarbība patiešām ir iespējama.

Vairums zinātnieku uzskata, ka šie minētie fenomeni ir Zemes informatīvā lauka gluži konkrēta reakcija uz centieniem tajā ar “Kozireva spoguļu” starpniecību “ieviest” cilvēku domformas. Patiešām, nav izslēgts, ka tas tā arī ir. Tomēr rodas gluži pamatots jautājums: cik gan liels spēks piemīt informācijai, ja tā spēj izraisīt šādas fiziskās parādības? Kas īsti notiek ieliekto spoguļu fokusā, ja jau tajā ievietotajai cilvēka domai sāk atsaukties planēta vai pat – ko var zināt? – mums vēl gluži nepazīstams saprāts?

 Dabas veidotie ieliektie spoguļi

Lielākā daļa parādību vēl aizvien nav atminēta, taču jau tagad var droši apgalvot, ka šajā jomā pētniekus gaida visnotaļ lieli atklājumi. Piemēram, ir ziņas par eksperimentiem ar diviem viens otram tieši pretim novietotiem ieliektajiem spoguļiem, kuriem ir speciāli apstrādāta atspoguļojošā virsma. Ja šo spoguļu fokusus savieto ar ārkārtīgi augstu precizitāti, šajā “krustpunktā” ievietotie nelielie priekšmeti noteiktos apstākļos pēkšņi it kā iekaras gaisā tā, it kā uz tiem neiedarbotos gravitācijas spēks. Savukārt cits ne mazāk intriģējošs fenomens saistīts ar laika anomālijām. Dažos eksperimentos ar “Kozireva spoguļiem” telepātisko informāciju saņēmējs uztvēra pat dažas stundas agrāk, nekā izvēlētais noraidītājs to vispār bija noraidījis!

Ar šiem “Kozireva spoguļiem” saistītie fenomeni izraisa vēlmi padomāt par vēl kaut ko. Piemēram – vai tamlīdzīgas ieliektas konstrukcijas, bet šajā gadījumā jau pašas dabas radītas, nevarētu savā apkārtnē izraisīt daudzas no iepriekš aprakstītajām parādībām? Vai virkne neizskaidrojamo anomālo parādību tomēr nav saistīta ar tuvumā esošo kalnu, aizu, ezeru, upju formu?

Izrādās, šādiem teorētiskiem spriedelējumiem gluži nesen rasti vairāki netieši apstiprinājumi. Viens no tādiem saistīts ar mūsdienu ievērojamā krievu vēstures mīklu pētnieka, medicīnas zinātņu doktora, profesora Ernesta Muldaševa ekspedīcijām uz Āzijas kalnu apgabaliem. Vienā tādā ceļojumā viņš pievērsa uzmanību tam, ka dažām klintīm ir visnotaļ savdabīga forma, proti – tās ir līdzīgas gigantiskiem ieliektiem akmens spoguļiem. Vislielākie no tādiem “spoguļiem” ir Kailasa kalna rietumu un ziemeļu nogāzes, kuru augstums ir aptuveni 1800 metru.

Muldaševs šīs milzīgās akmens konstrukcijas salīdzina ar “Kozireva spoguļiem”: “Interesanti, ka cilvēki, kuri pabijuši “Kozireva spoguļos”, stāsta par savdabīgu galvas reibšanu, izbailēm, saskata kaut kādus lidojošus šķīvīšus, redz sevi bērnībā un tamlīdzīgi. Bet “Kozireva spoguļu” augstums ir tikai aptuveni divi, trīs metri. Manuprāt, pat grūti iedomāties, kas notiktu ar cilvēku, ja viņu ievietotu šādā Tibetas “akmens spoguļu” telpā… “Kozireva spoguļos” mēs gūstam laika saspiešanas efektu, tāpēc varam domāt, ka Tibetas “akmens spoguļi” arī spēj saspiest laiku. Iespējams, tieši ar to varētu būt saistīta mīklainā to četru alpīnistu bojā ejā, kuri uzrāpās vienā no kalniem Kailasa rajonā, taču tur aptuveni viena gada laikā šaušalīgi novecoja? Varbūt viņi iekļuva tieši tādu “spoguļu” iedarbības zonā? Un vai tieši šā iemesla dēļ vietējie lamas arī mums ieteica ne par sprīdi nenovirzīties no viņu iestaigātās svētās takas?”

 

Šeit jāpiebilst, ka ieliekto virsmu pārraidīšanas un uztveršanas īpašības jau itin pasen ir mūsdienu zinātnes un tehnikas arsenālā. Taču tieši tās pašas īpašības, kā to apliecinājuši eksperimenti ar “Kozireva spoguļiem”, piemīt arī “smalkajām” enerģijām. Šajā sakarā, šķiet, ir gluži loģiski domāt, ka līdzīgs efekts varētu piemist arī milzīgajām ieliektajām cietā kristāliskā materiāla “bļodām” gan virs, gan zem zemes.

Par tādu “ieliekto spoguli” var kļūt, piemēram, kāda savulaik nokrituša meteorīta radīts krāteris, turklāt pat tajā gadījumā, ja tūkstošiem vai pat miljoniem gadu laikā tas aizbērts ar mīkstākas konsistences nogulsnēm. Tāpat par tādu “spoguli” var pārvērsties ieliekts ezera dibens, upes gultne un jebkurš vulkāna krāteris. Pilnībā iespējams, ka kāds noteikts apgabals tieši virs tiem nav tikai vienkārša vieta, kurā satiekas kosmiskie stari un “smalkās” enerģijas, bet vienlaikus arī visnotaļ specifiska zona, kas kalpo kā savdabīgs krāteris vai kanāls, kurš savieno mūsu pasauli ar citām dimensijām.

Nav izslēdzams, ka, sakrītot virknei dažādu apstākļu – paaugstināts kosmiskais fons, Zemes magnētiskā lauka izmaiņas, Zemes dzīļu aktivitāte un tamlīdzīgi –, šī zona spēj pēkšņi aktivizēties, uz kādu laiku iegūstot unikālas gan atsevišķi laika un telpas, gan to savstarpējās mijiedarbības īpašības. Un tad caur tādu “krāteri” kļūst iespējams ne tikai “nolasīt” laikā un telpā attālinātu informāciju, bet arī savām acīm ieskatīties “paralēlajās pasaulēs”.

Mīklainie lielo ezeru un upju “spoguļi”

Kā jau var noprast, mūsdienās ar šīm lietām sevišķi aizrāvušies krievu pētnieki, kuri cita starpā pauž, ka itin nemaz neesot izslēdzams, ka, piemēram, pasaulē visdziļākā ezera Baikāla dibena forma ir galvenais iemesls daudzām pārsteidzošām, nekādi neizskaidrojamām parādībām, kas periodiski novērojamas šajā apgabalā. Piemēram, mīklainas izcelsmes plazmoīdu uzrašanās, kuri jau vairākkārt pat nofotografēti un kurus zinātnieki aizvien turpina pētīt.

Par šīs hipotēzes apstiprinājumu, iespējams, var kalpot arī mīklainās ainas, ko var novērot virs Volgas upes un Isikkula ezera. Jau 1889. gadā Krievijas ģeogrāfu biedrības sēdē militāro topogrāfu vienības priekšnieks V. Nikoļskis, nolasot ziņojumu par augstkalnu ezera Isikkula apkaimē veiktajiem mērījumiem, stāstīja par kādu novērotu savādu fenomenu, ko redzējuši pilnībā visi ekspedīcijas dalībnieki.

Diena bija apmākusies, un aptuveni puskilometru no krasta virs ezera ūdensklāja spoguļa pēkšņi parādījies ar melnu rāmīti izrotāts un no iekšpuses saules gaismas izgaismots taisnstūris. Tā iekšpusē ekspedīcijas dalībnieki ieraudzījuši ļoti savādu ainavu – “austrumu tipa” nepazīstamu pilsētu. Attapušies no pirmā apjukuma, topogrāfi ķērušies pie teodolīta, ar kā palīdzību viņiem drīz izdevies mīklainajā ainavā saskatīt pat atsevišķas ielas un tajās esošus cilvēkus eksotiskos apģērba gabalos. Ainava bijusi novērojama aptuveni desmit minūtes, pēc tam tā pazudusi, turklāt tā, it kā kāds to būtu “izslēdzis”.

Prese vēsta, ka mūsdienās bijis gana daudz ļaužu, kuri kļuvuši par mīklainu “mirāžu” aculieciniekiem virs Volgas upes Žiguļu kalnu apkaimē. Tie, kuriem tas patrāpījies, esot radies iespaids, ka gaisā virs upes parādījušās ainas attiecināmas uz dažādiem laikiem – gan uz vēsturi (galvenokārt dažādi dievnami, cietokšņu torņi), gan uz nākotni (krāšņas arkas, cilindriski debesskrāpji). Turklāt faktiski visi apgalvoja, ka šīs “mirāžas” nav bijušas sastingušas bildes vai fotogrāfijas, bet gan īstas, dzīvas “televīzijas filmas”.

Aprakstīts, piemēram, šāds novērojums: “Sašķeļot tuksneša paugurus, virs zemes parādījās estakāde. Mēness atspulgs viegli drebinās tās metālisko konstrukciju šūnās. Kaut kur zem tā ierasti trokšņo Volga. Tad šajā dabas klusumā, nesaceļot nekādu papildu troksni, pāri estakādei pārdrāžas sudrabkrāsas lādiņš ar asiem un smailiem spārniem, bet pēc tā seko vēl viens. Tie uzvijas gaisā un aizlido tālu uz zvaigznēm. Pēc neilga mirkļa estakāde sāk pulsējoši mirguļot un tad izzūd…”

1989. gada vasarā kāda krievu fantastikas cienītāju kluba “Lidojošais spārns” biedri sarīkoja ekspedīciju – pārgājienu pa savu (tolaik – Kuibiševas) apgabalu. Šīs ekspedīcijas trim dalībniekiem ārkārtīgi paveicās. Viņi paši vēlāk stāstīja: “Jau atpakaļceļā, kad atgriezāmies pie Volgas krasta, virs Žiguļiem izcēlās negaiss. Taču tad pēkšņi tumšajos padebešos parādījās kaut kāda kvadrātveida atvere. Precīzi pa visu tās perimetru noskrēja sarkans stars, kas, kā mums izlikās, bija “palaists” kaut kur no pazemes. Tad debesu “logā” gluži kā televizora ekrānā parādījās spožs krāsains attēls. Tā bija violetas krāsas kokiem apaugušu nelielu pakalnu ieskauta jūras līča ainava. Bet virs pašas jūras bija izpletusies bālgana, faktiski pilnībā balta debess. Šis attēls lēnītēm pārvietojās, un mēs visi gaidījām, kad gan “ekrānā” parādīsies krāšņie torņi vai cilindriskie debesskrāpji, taču tos tā arī neizdevās ieraudzīt. Noturīgi mēs šo attēlu redzējām aptuveni piecpadsmit minūtes, pēc tam tas sāka pamazām bālēt un izzust…”

Šādu un līdzīgu gadījumu ir gana daudz. Ko par tiem domāt? Kā tos vērtēt? Iespējams, tikai pamatīgāk jāpapēta, ko mums tomēr spēj piedāvāt “ieliekto spoguļu teorija”.

Pievienot komentāru

Iešūpojies atpūtai! Horoskopus 1. – 7. decembrim piedāvā "Mājas Viesis"Aunam jānosaka prioritātes un jākoncentrējas, lai pabeigtu iesāktos darbus. Nav piemērots laiks kardinālām pārmaiņām.
Draugiem Facebook Twitter Google+