Viedokļi
Komentāri

Franks Gordons: “Maidani” Krievijas pilsētās? 16

Foto – AFP/LETA

Acīmredzot “nacionālais līderis” – tas ir jauns Krievijas Federācijas prezidenta tituls – fiziski turas labi un ir enerģijas pilns: 11. decembrī Vladimirs Putins no rīta piezemējas Sīrijā, kur pieņēma Krievijas ekspedīcijas korpusa karavīru parādi un lielījās, ka divu gadu misija spīdoši izdevusies (asiņainais Asads saglabā varu, Kremlis pamatīgi nostiprinājies Vidusjūras piekrastē), ap pusdienas laiku viņam Kairā sarīkoja pieņemšanu Ēģiptes prezidents ģenerālis Fatahs el-Sisi, bet pievakarē Putinu Ankarā, var teikt, karaliski uzņēma Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, ar kuru Krievijas prezidents šogad ticies jau septīto reizi. Ne velti laikraksts “Washington Post” konstatē: “Putins apspēlē (“is outplaying”) Trampu Tuvajos Austrumos.”

Šai sakarā vērts citēt kādu impēriski noskaņotu Maskavas publicistu, kurš plātās: “Kamēr NATO tanki tuvojas Pleskavas apgabala robežām, mūsu Vidusjūras eskadra, kurā ietilpst lielākie un modernākie karakuģi, no Tartusas (Sīrijā) met izaicinājumu ASV Sestajai flotei (kuras bāze ir Neapolē).”

No Tuvajiem Austrumiem vēl divas ziņas: Putins saņēmis no “dārgā viesa” – Sudānas prezidenta Omāra el Bašira – “piedāvājumu” ierīkot Krievijas flotes un aviācijas bāzi Port-Sudānā pie Sarkanās jūras, iepretim Saūda Arābijai. “Wikipedia” pārskatā par ASV bruņotajiem spēkiem atzīmēts, ka Izraēlas dienvidos – Dimonā – uzbūvēts spēcīgs amerikāņu lokators, kas savas stratēģiskās nozīmes ziņā salīdzināms ar PSRS Skrundas lokatoru, ko pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uzspridzināja.

Putina 11. decembra vienas dienas vizītei trijās valstīs 14. decembrī sekoja viņa lielā tradicionālā preses konference. Tā tiek rīkota jau trīspadsmito reizi pēc kārtas. Maskavas “Pasaules tirdzniecības centra” lielajā zālē bija sanākuši 1640 žurnālisti, lai sekotu Krievijas prezidenta atbildēm uz (tikai retumis gluži spontāniem) auditorijas jautājumiem.

Jautāts par Krievijas iejaukšanos Donalda Trampa pirmsvēlēšanu kampaņā, Putins to, protams, kategoriski noliedza. Viņaprāt, Tramps gribējis sadarboties ar Krieviju, bet viņa ienaidnieki izmantoja šo “absurdo mītu”, lai pēc viņa ievēlēšanas apšaubītu Trampa leģitimitāti ASV prezidenta amatā.

Krievija, uzsvēra Putins, “neatzīst Ziemeļkorejas kodolstatusu”, taču viņš to “var saprast”, jo “pēc Lībijas un Irākas” (pēc Muamara Kadafi un Sadama Huseina gāšanas) viņi vēlējās būt droši par savu valsti”.

Diezgan asa bija vārdu apmaiņa ar Kseniju Sobčaku, kura bija ieradusies nevis kā kandidāte prezidenta velēšanās, bet kā žurnāliste. Kad viņa pārmeta, ka varas iestādes liek dažādus šķēršļus korupcijas apkarotājam Aleksejam Navaļnijam, Putins atcirta: “Vai jūs gribat jaunu Maidanu?” Viņš lika saprast, ka “opozīcija bez pozitīvas programmas” (domāts Navaļnijs) novedīšot pie “maidaniem Krievijas pilsētās”, un ielās skraidīšot visādi “saakašvili” (ar mazo burtu). Putina bažas arī var saprast, vai ne?

LA.lv