Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
10. oktobris, 2014
Drukāt

Pašu rokām atjaunota māja Buļļu salā – vieta Rīgā ar lauku sajūtu (2)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Rekonstruēt māju vienmēr ir sarežģītāk, nekā uzbūvēt jaunu, un daudzreiz vēl grūtāk, ja var rēķināties vienīgi ar savām rokām un to, ko katru mēnesi izdodas nopelnīt. Un tomēr tas ir iespējams!

Rīgā ir vietas, kur dzīve rit gluži kā laukos, kur cits citu pazīst un reizēm izpalīdz, kur visi ir kaimiņi un parasti satiekas kaut vai vietējā bodītē, kas drīzāk ir sabiedriskais centrs, nevis tikai iepirkšanās vieta, ko saimnieks periodiski draud slēgt niecīgā apgrozījuma dēļ, līdz atkal padodas pilsoņu spiedienam. Tāda pievilcība neapšaubāmi piemīt Buļļu salai, kur liela daļa iedzīvotāju gan ir ienācēji, kas pēdējā desmitgadē modernus mājokļus sabūvējuši. Uz šā fona katra vecāka ēka ir pārsteigums un arī atgādinājums par laikiem, kad salā kārtību noteica sveša armija un rīdziniekiem tur brīvi iebraukt pat nebija ļauts. Šādā mājā apņēmīgi saimnieko arī Daiga un Ivo, un tagad jau iztālēm redzams, ka tā kļūst aizvien pievilcīgāka. Palūkosim, kas tur notiek!

Īsa biogrāfija


Samērā nelielā divstāvu ēka 1938. gadā ir projektēta kā vasarnīca, kur iemītniekiem baudīt mieru un klusumu. Gruntsgabalus šeit atvēlēja tikai cienījamiem cilvēkiem, piemēram, Latvijas armijas virsniekiem par īpašiem nopelniem valsts labā, un 200 latu par pushektāru daudziem bijusi liela nauda. Arī tolaik apbūve nav laista kāpu zonā, tālab līdz pludmalei aizvien kāds kilometrs cauri burvīgam priežu silam visiem ir kājām jāaizstaigā. Pat iela, kurā ir tikai trīs mājas, mūsdienu izpratnē šeit reāli nekad nav bijusi, tā pārsimt metru garumā izbūvēta tikai pērn un beidzas pie Daigas un Ivo namdurvīm. Vēsture klusē, vai ēka pirms kara ir pabeigta, vien zināms, ka 1952. gadā tā mainījusi īpašniekus un izmantota gan pastāvīgai dzīvošanai, gan telpu izīrēšanai vasarniekiem. Tās uzradušās sociālisma uzņēmējdarbības iespaidā kā atsevišķas stipri jocīgas stiklotas verandas, ieskaitot metāla āra kāpnes uz otrā stāva vārnu ligzdu. Ivo vecāki šeit ienākuši 90. gadu beigās, viņš mājai pa īstam pieķēries, kopš kļuvis par savas ģimenes galvu, pērn – par trešās meitiņas Guntras tēti. Vecākā Una šoruden jau sāka iet skolā.

Pirmās pārvērtības iezīmējušās pirms gadiem septiņiem, kad austrumu fasādē likvidētas verandas, vietā sākot celt pilnīgi jaunu koka karkasa piebūvi, kas tagad no trim pusēm ieskauj veco ēku un padara to gan plašāku, gan siltāku. Māja mājā – apmēram tāds ir risinājums. Ja piesaistītu profesionāļus un izīrētu sastatnes, darbs būtu vienai vasarai, taču tad nepieciešamas nopietnas investīcijas. Ivo, skolots mēbeļu galdnieks būdams, vienmēr centies visu izdarīt galvenokārt pats. Skaidri apzinoties, ka projekts ievilksies, togad tika vien līdz pagaidu ārsienām, kurām izvēlējās neuzkrītošas mitrumizturīgās kokšķiedras plātnes. Aiz tām – 150 mm minerālvate un pareizā plēve, kas mitrumam ļauj izkļūt no telpām, bet iekšā to nelaiž. Paralēli uzradās citi darbi un lielāki tēriņi, ieskaitot divus desmitus jaunu pakešu logu, pašu istabas siltināšanu mājas vecajā daļā, par tādiem sīkumiem kā vecā skārda jumta piegruntēšana vai jaunā lievenīša aizsākšana vispār nerunājot. Protams, laika pietiek tikai aktualitātēm, bet vēl jau ir agras rīta un vēlas vakara stundas, sestdienas un drusku arī svētdienas. O, zaļā jaunība, spēka gadi!

Kamēr Daiga, pedagoģijas maģistre, kura prot arī govis izslaukt, kā ūdenszāle kustas pa māju, pieskata meitas, centīgi darbojas siltumnīcā, apgūst arī putnkopības pamatus un paspēj pat mauriņu appļaut un sēnēs izskriet, Ivo šaudās apkārt kā Figaro, viņš tomēr galvenais pelnītājs. Oficiāli – individuālais uzņēmējs, kas sniedz autotransporta pakalpojumus. Ar sirds drebēšanu, gaidot konkursa rezultātus, ieguvis tiesības vadāt Bolderājas poliklīnikas dakterus. It kā ideāls variants – sēdi mājās un gaidi, kad kādam ievajadzēsies, un pēc piecām minūtēm būsi klāt. Bet zvans parasti atskan tad, kad pats esi ko nopietnāku iesācis darīt, kaut vai apdares dēļus krāsot. Tikai tagad viņš beidzot ticis arī līdz jaunajai fasādei.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. tad vismaz rakstā jāslabē tas darītājs īstais! Un jāpasaka paldies. nevis jāplātās ka tas tavs darbs.

    Bet no ārpuses izskatās smuki mājiņa.

  2. Redzams tak bildēs, ka cits džeks ir kas to dara!!

    Kauns nav tādas bildes likt? 🙂

    Nekad nav patikuši veči, kas citus laiž pie šprices savai mājai. Mīkstmieši tie ir..

Draugiem Facebook Twitter Google+