Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
11. jūnijs, 2015
Drukāt

Vieglas spēles negaidu. Saruna ar Aneti Jēkabsoni-Žogotu (1)

foto - Ieva Čīka/LETAfoto - Ieva Čīka/LETA

Pēc sešu gadu pārtraukuma Latvijas sieviešu basketbola izlasē atkal ir atgriezusies Anete Jēkabsone-Žogota, kura kopā ar komandas kapteini Gunti Baško-Melnbārdi un galveno treneri Ainaru Zvirgzdiņu priekšgalā centīsies Latvijas izlasi atgriezt iepriekšējās desmitgades augstumos. Šonedēļ Ungārijā sākas Eiropas čempionāts, kurā tiks dalītas arī olimpiskās kvalifikācijas turnīra ceļazīmes.

2007. gadā Anete tika atzīta par Eiropas labāko basketbolisti, viņas karjeras augstākie lidojuma punkti sakrita ar Latvijas izlases avangardu – ceturtā vieta 2007. gada Eiropas čempionātā, uzvaras olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Madridē, Pekinas olimpiāde un lieliski iesāktais 2009. gada čempionāts Rīgā. Ceturtdaļfinālā Latvijas izlase palika vien metiena attlumā no uzvaras pār Krieviju, bet atlikušajām cīņām spēks vairs nepietika. Latvija palika bez pasaules čempionāta, bet kā izrādījās pašlaik – valstsvienība sešus gadus bez savas līderes.

– Vai šajā laikā tomēr bija kāda reize, kad varējām cerēt uz tavu dalību izlasē?

– Laikam jau ne. Man patīk saplānotas lietas. Pēc tam bija Amerika, smags savainojums, atkal Amerika. Bija plānoti punkti klubu karjerā. Šovasar atkal ir iespēja spēlēt izlasē un ir tā sajūta –  jā, vajag!

– Vai pēc sešiem gadiem Latvijas izlases ģērbtuvē jūties tāpat?

– Brīžam šķiet, ka te biju pavisam nesen. Basketbols ir tāds pats, treneris Zvirgzdiņš ir tas pats un  arī viņa prasības zināmas. Ieejot ģērbtuvē, man priekšā bija tas pats 10. numurs un arī formas nav daudz mainījušās. Tās ir lieliskas un patīkamas sajūtas. Tomēr komandā ir daudz jaunas meitenes un lielu daļu no viņām es laukumā esmu ieraudzījusi tikai tagad. Foršas, talantīgas meitenes. Viņām visa karjera vēl priekšā. Bija vajadzīgs laiks un tas joprojām trūkst, lai ar visām saspēlētos. Kādreiz izlasē es biju starp jaunajām, tagad ir cita loma. Bet tā komandas uzkurināšana un pamācīšana labāk padodas Guntai. Es tā neprotu – būt iekšā visur. Viņai labi sanāk, tā ka pietiek ar vienu līderi.

– Vai tas basketbols, kuru esat spēlējušas līdz Eiropas čempionātam, bija labs?

– Nē. Varbūt es neesmu īstā, kurai uzdot tādu jautājumu. Esmu maksimāliste un arī dzīvē gribu, lai viss apkārt ir perfekti. Protams, nesanāk un ir kļūdas, bet es cenšos. Pietrūkst laiks. Ar mēnesi ir par maz, lai viss izdotos. Vajadzētu vēl vienu. Taču tādas problēmas droši vien ir arī citās komandās. Mūsu spēle ir kā kardiogramma – augšā, lejā, atkal augšā. Pozitīvi, ka visās pārbaudes spēlēs, arī zaudētajās, bijām līdzvērtīgas pretinieces. Tātad jāpieliek vēl tas mazumiņš un būs uzvaras.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. zvirdzīņš slikts treneris Atbildēt

    to jau visas meitenes pateiks, protams ne publiski. bet fakti ir fakti. sliks un ļoti negatīvs cilvēks kas izsukā visu enerģīju no speletājām ar savu negativismu un rokas un ķermeņu kustībām. vienkarši cilvēks bez smadzenēm… butu labāk kādu boņžu no ielas ņemuši par izlases treneri

Draugiem Facebook Twitter Google+