Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
20. marts, 2015
Drukāt

Kamēr trumpji rokā, jāspēlē. Saruna ar kantrīmūziķi Edvīnu Zariņu (2)

Zarins
Edvīns Zariņš

dzimis 1954. gada 9. novembrī Rīgā, audzis pie vecmāmiņas "Čiekurkalnā",

4 gadu vecumā sācis mācīties vijoļspēli,

14 gados ticis pie savas pirmās ģitāras,

muzicējis TTP kluba ansamblī ("Prauli"), izveidojis un vadījis grupu "Dālderi" (1979 – 1983), tagad – "Dakota".

2003. gadā "Bauskas kantrī festivālā" atzīts par labāko kantrī solistu,

2012. gadā uzņemts Latvijas mūziķu "Slavas alejā" Liepājā,

44 skatuves gadi, sacerējis vārdus un mūziku ap 100 dziesmām,

precējies, ir bērni un mazbērni.

…Plašums, brīvs vējš, auļojošu zirgu bars, vīri kovboju cepurēs, vijoles un stila ģitāras smeldzīgā balss – tas uznirst iztēlē, domājot par kantrī mūziku. Un gandrīz vienlaikus acu priekšā nostājas brašs stāvs – EDVĪNS ZARIŅŠ, Latvijas kantrī mūzikas celmlauzis, grupas “Dakota” līderis. Rītvakar ar koncertu Bauskas Kultūras centrā sāksies grupas “Dakota” Latvijas koncerttūre. Ir jau arī iemesls, pat divi – grupai “Dakota” – 18, bet tās radītājam un vadītājam – 60. Edvīns Zariņš stāsta par savu dzīvi un mūziku.

– Koncerttūrei izvēlēts nosaukums “Mana spēle”. 44 gadus esat uz skatuves, ko vēl var izdarīt?

– Kā jebkurā spēlē, kamēr trumpji rokā, tikmēr jāspēlē.

– Kādi ir jūsu trumpji?

– Viens trumpis – mana sieva, ļoti aktīva sieviete un mans atbalsts. Otrs – cenšos ieklausīties savā klausītājā un uzminēt, ko viņš vēlas dzirdēt. Un trešais – es mīlu to, ko daru, un priecājos, ja kādam tas patīk. Ja vakarā esmu sacerējis gabalu, bet otrā rītā tas nešķiet labs, nospiežu taustiņu delete.

– Jūs uzaudzināja vecmāmiņa. Pastāstiet mazliet par saviem vecākiem!

– Palicis prātā mammas tēls, kā dzīvu cilvēku viņu neatceros, biju pārāk mazs. Mammas bērēs pa kapličas solu slidināju mašīnīti, ko tēvs man bija nopircis. Bērnību un jaunību pavadīju dzīvoklī Augstrozes ielā Čiekurkalnā, no kurienes māti izvadīja uz kapu kalniņu… Viņa strādāja “Rīgas manufaktūrā”, bet brīvbrīžos dejoja baletu un spēlēja septiņstīgu ģitāru. Tēvs ir pamests bērns no Liepājas. Omei bērnu nevarēja būt, tāpēc abi ar vecotēvu no bērnunama paņēma puiku, manu tēvu, un deva tam savu uzvārdu Zariņš. Tēvs studēja Mākslas akadēmijā, bet, kad vecotēvu izsūtīja uz Sibīriju, tēvu no akadēmijas izmeta. Senāk arī es šo to mālēju, bet tikai prieka pēc, un bildes esmu izdāļājis draugiem un paziņām. Tagad kaut kā nesanāk laika, bet godīgāk būtu teikt – esmu diezgan liels sliņķis.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Ir liela starpība starp mūziķi un mūzikantu. Šinī gadījumā runa ir par lauku mūzikantu. Vai ākstīšanās ar latviskotiem angļu vārdiem nav vēl apnikusi?

    • Vispār saproti par ko tu runā un kāds darbs tiek ieguldīts, lai sarakstītu un sakomponētu ? Tu pat nokopēt nevarētu, kur nu vēl teikt, ka kāds paternē, ja nav no kā. Laikam tev karjera nesanāca, skauž. Sīki grauģi vienmēr pastāvēs.

Draugiem Facebook Twitter Google+