Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
5. maijs, 2015
Drukāt

“Mani tracina līdzības”

Foto no personiskā arhīvaFoto no personiskā arhīva

Jana Kolbina: "Dzeja pie manis atnāk ļoti impulsīvi un neparedzami. Tas ir tāds kā klikšķis, un tad aiziet!"

Jana Kolbina (1994) dzimusi Salaspilī, ir pedagoģijas studente, piedalījusies “Bērnu žūrijā” un iepriekšējā “Plašā apvāršņa konkursā”, kas notika 2008. gadā.

Pārsvarā strādājusi brīvprātīgo darbu dažādās organizācijās, iestādēs un sarīkojumos – Salaspils dienas centrā personām ar funkcionāliem traucējumiem, Salaspils jauniešu klubā “Zibsnis”, dzīvnieku pa­tversmē “Mežavairogi”, atpūtas un piedzīvojumu nometnē “Draugi”, dienas nometnē “Mazie draugi 2”, “Nordea” Rīgas maratonā. Piedalījusies Rīgas Improvizācijas teātra jauno dramaturgu teātra studijā.

– Savulaik, vēl skolas laikā, piedalījies “Plašā apvāršņa konkursā”, kas nu atkal atjaunots. Kā tu sacītu, kas bija lielākais ieguvums?

J. Kolbina: – Vislielākais ieguvums bija tur iepazītie cilvēki – gan no organizētāju puses, gan tikšanās ar māksliniekiem un autoriem un, protams, paši dalībnieki, kas bija ļoti atšķirīga vecuma bērni un jaunieši no visdažādākajām Latvijas maliņām, visi ar tik ļoti dažādām interesēm un pieredzi, bet visus vienoja viens – dalība “Bērnu žūrijā” un grāmatu mīlestība. Minēšu vēl kādu lielu ieguvumu – es toreiz mācījos 7. klasē un kaut kas tik ļoti liels ar mani notika pirmo reizi mūžā, es beidzot pierādīju pati sev, ka varu…

– Esi daudz darbojusies kā brīvprātīgā diezgan atšķirīgās jomās. Kura pašai šķiet sirdij tuvāka un kādēļ?

– Tiesa, pēdējā laikā man tas sanāk ļoti reti, jo paralēli universitātei un darbam darbojos Rīgas Improvizācijas teātrī, mācos aktiermākslas kursos. Jauniešu organizācija un citi sabiedriskie darbiņi arī paņem lielu daļu ikdienas… Bet no brīvprātīgo darba viennozīmīgi mīļākie ir pienākumi dienas centrā. Tas sākotnēji bija mans lielākais izaicinājums, jo es pēc dabas esmu ļoti empātiska. Taču darītprieks nevienā citā brīvprātīgajā darbiņā nav bijis tik liels kā tur… Es ienācu, varētu teikt, jaunā ģimenē, kur mani pieņēma kā savējo un vienmēr gaidīja ar prieku…

– Kā tev atnāk dzeja?

– Ļoti impulsīvi un neparedzami. Es varu braukt vilcienā, varu sēdēt lekcijās, varu būt kādā draugu ballītē… Vieta un laiks nav svarīgi. Tas ir tāds kā klikšķis, un tad aiziet! Iemesls tam var būt kāda saruna, ko dzirdu, dabas ainava, ko redzu, vai arī vienkārši kaut kas mistisks un manam prātam neizprotams, tomēr impulss atnāk un es instinktīvi pierakstu vārdus, kas ātri vien savirknējas rindās, pantos.

***

Šonakt debesu bļodā

Nav nevienas zvaigznes,

Es sēžu istabā gaišā,

Kas pilna Tevis izstarotas laimes.

***

Man uzdāvināja lakstīgalas dziesmu

Ziedošā ceriņu krūmā pie mājas,

Kad vakara vējš liegi svilpa,

Bet ceļiniekam sagura kājas.

Man uzdāvināja rasas pilienu smilgās

Un nedaudz no čalošā strauta,

Drīz arī debesis ziedēs,

No pasaules izzudīs auka.

Tas būs tikai sākums,

Tu radīsi mūžīgo sauli,

Un visaukstākajā ziemas mēnesī

Latvijā ziedēs samtene.

***

Mani tracina līdzības.

Muļķīgais cilvēku pieņēmums,

Ka dzīve ir matemātisks vienādojums.

Līkne uz augšu,

Tikpat gara – uz leju.

Nogrieznim punkts tieši vidū –

Līdz nelabumam pedantisks kvadrāts,

Cilindrs vai riņķa līnija.

Es dievinu dabu,

Ar asimetriskajiem zirnekļa pinumiem

Un nekad vienādo horizonta līniju.

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+