Latvijā
Politika

Māris Antonevičs: Nebūs mums ne Beļģijas, ne Spānijas bezvaldības rekordi 0

Foto: Ieva Ābele/Saeima

Rekords – cik ilgi partijas pēc vēlēšanām nevar sastādīt valdību – pieder Beļģijai. Tas bija samērā nesen – 2010./2011. gadā, kad šīs valsts politiķi 589 dienas (!) nevarēja vienoties par koalīciju. Tā pamatā bija divas etniskās grupas – flāmus un valoņus – pārstāvošo politiķu kategoriskās pozīcijas un nespēja rast kompromisus. Galvenais secinājums gan bija tas, ka, izrādās, demokrātija to spēj izturēt. Tepat Eiropā var atrast vēl vienu spilgtu piemēru, un arī tas ir no pavisam nesenas vēstures – 2016. gada, kad Spānijā valdību nevarēja izveidot 10 mēnešus. Tāpēc satraukums, ka Latvijā vienu nedēļu pēc vēlēšanām valdības veidošanas “izgāzusies” (kā tas brīžiem pazib dažādos komentāros), protams, ir nevietā.

Arī daudzās citās Eiropas valstīs pēdējās parlamenta vēlēšanas nesušas tādas pārmaiņas, ka izveidot koalīciju kļuvis par īstu izaicinājumu. Te kā spilgtākos piemērus var minēt Vāciju, kur pērn sakostiem zobiem izveidotā tā sauktā “Lielā koalīcija” (ar abām lielajām partijām – Kristīgo demokrātu apvienību un Sociāldemokrātisko partiju – pie viena galda) jau pāris reizes bijusi uz izjukšanas robežas (piemēram, vasarā domstarpību dēļ par imigrācijas politiku), kā arī Zviedriju, kur partijas ar to mokās šobrīd, un iniciatīva slīd te pie labējām partijām, te pie sociāldemokrātiem. Nevienam nepietiek jaudas, ja ir vēlme atstāt ārpusē līdzšinējo politiku asi kritizējošos “Zviedru demokrātus”, jo sadarbība ar viņiem vecās partijas biedē.

Latvijā pēcvēlēšanu situācija pat izliekas nedaudz atslābinoša uz iepriekšminēto piemēru fona. Kāpēc? Izrādās, ka gandrīz visām ievēlētajām partijām tā ķermeņa daļa, kas iemieso ideoloģiju, vērtības un principus, ir diezgan elastīga. To var locīt, staipīt, saplacināt… Protams, vajadzības gadījumā var arī izmantot par sprunguli, ko iebāzt ritenī.

Bet varbūt tā arī jābūt, jo tā nekad nav bijusi mūsu politķermeņu galvenā daļa – ne agrāk, ne tagad. Ja būtu citādi, tad te viss iestrēgtu. Rietumos t. s. vecajām partijām jaunie apstākļi ir teju vai traģēdija, kamēr Latvijā sadrumstalots parlaments ir ierasta pēcvēlēšanu ainava. Mēs, protams, varam izmantot politoloģijā zināmo terminu “varavīksnes koalīcija”, lai raksturotu pašreiz apspriesto piecu vai sešu partiju (realitātē pat vairāk, ja ņem vērā, ka daļa no šiem politiskajiem spēkiem ir partiju apvienības) koalīciju.

Bet tikai tāpēc, ka partijas lietojušas atšķirīgas krāsas savās kampaņās, nevis tāpēc, ka aiz šīm krāsām stāvētu kādas izteiktas idejiskās atšķirības. Tāda ir tikai viena, lai arī gana būtiska – koalīciju tomēr veidos partijas, kas nevēlas valsti pagriezt Krievijas virzienā. Šajā ziņā rezultāts pagaidām ir 77:23, ja no deputātu simta atskaitām “Saskaņu” pārstāvošos. Interesanti, ka šie skaitļi ļoti labi sakrīt ar 2012. gada referenduma rezultātiem, kur par valsts valodas statusu krievu valodai bija 24,8% no balsotājiem, bet 78,8% – pret. Tātad šī ir viena stingra līnija Latvijas politikā un sabiedrībā, pārējās ir diezgan neskaidras.

Saistītie raksti

Problēma acīmredzot ir tā, ka aizvadītās vēlēšanas nav iezīmējušas nevienu līderi, kas varētu uzņemties iniciatīvu un ko pārējie arī bez ierunām akceptētu. Pirmajā pēcvēlēšanu nedēļā to mēģināja darīt Jaunās konservatīvās partijas līderis Jānis Bordāns. Un nevar pārmest viņa apņēmību visu paveikt ātri, kā arī uz savu galvu sašaurināt koalīciju, bez lielas skaidrošanās izmetot no tās Zaļo un zemnieku savienību. Ar ambīcijām un pašiedvesmu reizēm var aizstāt kādus citus trūkumus (piemēram, matemātiku – JKP deputātu skaita pārsvars nav tik liels, lai diktētu noteikumus). Šoreiz, šķiet, neiznāca, bet tas jau tikai pirmais mēģinājums. Savukārt, ja JKP iecērtas, tad daudz variantu nepaliek.

Taču pēc partiju sarunu kopējās noskaņas jau šobrīd var secināt, ka nebūs mums ne Beļģijas, ne Spānijas bezvaldības rekordi un arī pēc ārkārtas vēlēšanām neviens ne­alkst – labāk zīle rokā nekā mednis kokā.

LA.lv