Mazais reformu bundzinieks Ķīlis atkal bungo 0
Visu cieņu! Respekts! Raugi, cik godbijīgi ļaudis atsaucas izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa draudzīgajam aicinājumam izsviest pulku ministriju apsēdušo ierēdņu un atstāt tikai pašus neatsveramākos darbiniekus, kuru reliģija ir pārmaiņas un jauninājumi.
Cilvēki sen sačukstējās, ja katrs no mums tiktu Dombrovska vietā – rauj jupis, liktu nodedzināt iesūnojušās un satrunējušas iestādes ar visu priekšniecību! Es gaidīju, ka līdzteku drošsirdīgā reformu mazā bundzinieka Ķīļa ierosmei nekavējoties reformu turbīnas iedarbinās pārējie ministri, atrazdami, ka arī viņu daudzgalvu kombinātos ir pa kādai pēc halala metodes nokaujamai avij, slaistam un liekēdim, taču valdības locekļi nesteidzas norakstīt no izglītības ministra špikera. Tikai Pedagoģijas un izglītības darbinieku arodbiedrība (saīsin. LIZDA) ir devušies ar tulpēm pie reformatora pateicībā, ka atsvabināti no tiem, kuri turēja skolotājus īsas saites verdzībā vai raustīja uz visām pusēm. Nu, un protams, ka līdz šim miegainākās ministrijas ministram ir vecāku, ģimnāzistu, skolnieku, docentu, profesūras un mazpulcēnu nedalīts atbalsts. Skauti viņu aicina pie ugunskuriem, bet gaidas – vienkārši gaida labo burvi Hariju Poteru. No sirds uz sirds nodota cerība, ka notiks izglītības satura atindēšana. Ar ciešiem rokasspiedieniem apliecina ticību, ka Ķīlis kā pirmos ieliks kaktā tos papīrgraužus, kuri savas ačgārnās, ar dakšām ūdenī bakstītās idejas papriekš izmēģināja uz bērniem, kaut vajadzēja izprovēties uz dzīvniekiem.
Vai jau uzaicināts garīdznieks, lai ar sērmūkšļa slotiņu un kristāmo ūdeni svētītu jauno dzīvi vecās ministrijas sienās? Stop! Ķīļa kungs izteicies, ka darīs ministrijas kolektīvu miniatūru, kompaktu, bet bezgala efektīvu, tāpēc nemājīgās, līdzšinēji aizņemtās telpas ar neapkurināmiem moku kambariem pagrabstāvā varētu būt par plašu – jāmeklē jauna piestātne izglītības reformu smēdei.
Un no tiesas, kad tūkstošiem mazuļu šai valstī trūkst vietas bērnudārzā un premjerministrs sūtījis savu privātsekretāri Sarmīti Ēlerti nokārtot nebūšanas – vai nebūtu simboliski un atjaunotnes cienīgi, ka bijušā drūmajā ierēdņu bastionā čalotu līksmas bērnu balstiņas? Ka pa ministrijas logiem no dārziņa muzikālās audzināšanas grupiņas kā neizbēgamu pārmaiņu vēsts plūstu skanīgs, klavierītēm ornamentēts dziedājums – kaķīts ņau, kaķīts ņau, šodien atkal peļu nau? Kur karājās rīkstes un pipkas, kur bija iebarikādējusies stagnācija, lai pa vaļā rautām durvīm iespīd saule, ienāk mīlestība un daile!
Piecdesmit nesekmīgos – tik daudz birokrātu atlaidīšot Ķīlis. Ne jau vienā vēzienā, bet pēc atlases – kurš te gadiem kalpojis kā dekorācija un mēbele. Kurš šāvis ar kaķeni un kurš cirtis pār šņori, gribēdams latvju jauno paaudzi iedīdīt par eiropeīdu rasi. Lai nu sargās sadisti, kuri mocīja skolēnus ar nepārkožamiem matemātikas cietajiem riekstiem, lai uzmanās briesmīgais ISEC, kuru metode bija būt par eksaminējamo spīdzināšanas centru! Nav zemē metama Ķīļa ideja patrenkāt priekšnieciņus un puspriekšniekus, kuri spoguļojās, cik ļoti viņiem piestāv filca čības un polsterētās mēbeles. Katrā ministrijā ir funkcionāri, kuri piesprādzējušies amatvietai, ka liekas – viņu personas kopā ar ēku ir pasludinātas par valsts aizsargājamu kultūras pieminekli! Tāpēc izglītības ministrs izsmadzeņojis pareizo ceļu, noplēsdams pārvaldes un departamentus kā vecas sētas. Ja valsts nav tik bagāta, lai dotu skolotājiem maizi – kamēr viņi nav nolūrējuši, kā igauņu kolēģi streiko, ir pedagoģiski dot viņiem vismaz izpriecas, asins notecināšanas ainas.
