Ekonomika
Bizness

Ciemos “Siera ražotnē” Raunā, kur top smalks zaļais siers, gī sviests un nūdeles 6


“Siera ražotnes” īpašnieks Ilmārs Ceriņš pieskata zaļā siera un pārējo beramo sieru tapšanas procesu. Zaļā siera malumu koka kastēs notur aptuveni trīs nedēļas, lai tas izžūtu līdz vajadzīgajiem 40–42 mitruma procentiem. Interesentiem ir iespēja apmeklēt šo ražotni, apskatīt, kā top gardie sieri, un tos arī nobaudīt.
“Siera ražotnes” īpašnieks Ilmārs Ceriņš pieskata zaļā siera un pārējo beramo sieru tapšanas procesu. Zaļā siera malumu koka kastēs notur aptuveni trīs nedēļas, lai tas izžūtu līdz vajadzīgajiem 40–42 mitruma procentiem. Interesentiem ir iespēja apmeklēt šo ražotni, apskatīt, kā top gardie sieri, un tos arī nobaudīt.
Foto – Gints Ivuškāns

Mammas izlolota ideja

Jau desmit gadu nelielā “Siera ražotne” Raunā Latvijas pārtikas tirgum piedāvā kvalitatīvus un augstvērtīgus produktus – sarīvētu kaltēto sieru ar piedevām, gī sviestu, 13 veidu makaronus un piecu veidu nūdeles. Kaut nelielai ražotnei tas ir pietiekams preču klāsts, jaunajam uzņēmējam Ilmāram Ceriņam netrūkst ieceru par jauniem uzņēmējdarbības virzieniem.

Ieceri par uzņēmējdarbību, kā arī iecienītāko no “Siera ražotnes” produktiem – zaļo sieru – izlolojusi Ilmāra māte Marija Ceriņa. Viņai bija liela pieredze piena pārstrādē, savulaik strādājusi par saldējuma meistari Cēsīs, bet lielāko mūža daļu – Raunas piena pārstrādes uzņēmumā, kur ražoja arī zaļo sieru. – Mamma bija šā uzņēmuma direktore, visu piena produktu ražošanas procesu pārzināja no A līdz Z. Kad man vajadzēja izlemt, ar ko dzīvē nodarbošos, viņa man ieteica apgūt pavāra un piena produktu tehnologa specialitāti, kas visos laikos bijušas pieprasītas.

Tomēr pēc Valmieras 28. arodvidusskolas beigšanas Ilmāram šķitis, ka būt par pavāru nav štelle, jo nevar neko prātīgu nopelnīt. Lai saprastu, ko īsti grib darīt, pastrādājis mežā, tad uz traktora, arī celtniecībā gan Latvijā, gan ārvalstīs. – Kad pirms 13 gadiem Latvija iestājās Eiropas Savienībā un atvērās robežas, mēs, bariņš jauniešu, aizlaidām uz Skandināvijas valstīm strādāt. Taču drīz vien sapratu, ka svešumā nespēšu nogruntēties. Varbūt vēl varētu paciest, ka mums, atbraucējiem, par to pašu darbu maksā daudz mazāk nekā vietējiem, bet man nebija pieņemami, ka nav nekādu karjeras izaugsmes iespēju un visu laiku esmu viens pats – bez ģimenes, tuviniekiem un draugiem.

Lēmumu par atgriešanos Ilmārs nav pieņēmis dienas, nedēļas vai pat mēneša laikā. Bijis daudz pārrunu ar māti, kura, protams, priecājusies, izdzirdot par dēla nodomu atgriezties Latvijā. Viņa ierosinājusi ģimenes mājas tuvumā ierīkot nelielu ražotni, kur gatavotu zaļo sieru. Šis piena produkts bija iecienīts Ulmaņlaikos, ražoja arī padomju gados, tikai vēlāk tas pazuda no aprites. – Mammai patika audzēt dažādus garšaugus un zaļumus, un siltumnīcas galā viņai bija arī sierāboliņš. Viņa gadiem ilgi ar to auklējās – ievāca sēklas, iesēja, izaudzēja un atkal ievāca sēklas, nezinot, ko lai ar sierāboliņu iesāk.

Sierāboliņš ir ļoti reta āboliņa šķirne, kas tāpat vien brīvā dabā neaug. Marija Ceriņa sēklas savulaik bija ieguvusi no kāda Salaspils botāniskā dārza zinātnieka un pratusi šo kultūru saglabāt savā dārzā. Tagad Ilmāram nav jādomā, kur dabūt sierāboliņa sēklas, ko iesēt vairākās garās vagās.

Galerijas nosaukums

No cīgera līdz rīvētam sieram

Ilmārs “Siera ražotni” ierīkojis kādreizējās “Raunas lauktehnikas” noliktavas ēkā. Daļu starta kapitāla nopelnījis, strādādams ārvalstīs, ņēmis arī kredītu. Visus celtniecības un labiekārtošanas darbus paveicis pats. Ja vajadzējis, arī izdomājis, kā uztaisīt ražošanai nepieciešamu ierīci. Tā bijis ar knapsieriņu veltnējamo iekārtu, par ko speciālisti prasījuši 15 tūkstošus eiro. Ilmāram tas šķitis daudz par dārgu, tāpēc palauzījis galvu un ar pagasta meistaru palīdzību uztaisījis ierīci.

Zaļais siers top pēc senām receptēm, ļaujot sieram dabiski nogatavoties. No Dundagas pienotavas iegādājas cīgeru – koncentrētu beztauku piena olbaltumvielu, no kura karsējot atdalīti tauki un sūkalas. Ilmārs skaidro, ka biezpienīgais siera pusfabrikāts esot gumijots. Vispirms caurumotos kubulos ievieto cīgeru, tad, notecinot sūkalas un pievienojot pienskābās baktērijas, sešas septiņas nedēļas gatavina, pēc tam maļ, kaltē, pievieno sāli, sierāboliņa pulveri un visu gatavina vēl vismaz divas trīs nedēļas. – Lai taptu kvalitatīvs zaļais siers, vajadzīgas ne vien labas sastāvdaļas, bet arī laiks. Ražošanas cikls no piena vannas līdz gatavajam produktam ilgst divus mēnešus.

Simt gramos zaļā siera ir tikai viens grams tauku, toties daudz olbaltumvielu. Tāpēc šis produkts liekams uztura piramīdas pamatā.

Siers piestāv visam!

Zaļo sieru, beramo sieru Ķiplociņš un ar garšaugiem bagātināto beramo sieru var pievienot salātu mērcei, var uzbārstīt omletei, vārītiem makaroniem vai sviestmaizei ar tomātu. To var izmantot miltu vietā un panēt vistas fileju pirms cepšanas.

Mājas makaronus izmanto daudzveidīgi: pasniedz kā piedevu zivju, vistas gaļas un dārzeņu ēdieniem, pievieno salātiem, zupām un vokpannā gatavotai maltītei. Piemēram, tie lieliski garšo ar tunča konserviem. Lai pagatavotu šo ēdienu, vajag mājas makaronus jeb olu nūdeles, savā sulā konservētu tunci, puravus, dilles, bazilika pesto un eļļu. Vispirms sakarsētā eļļā apcep sagrieztus puravus, tad pievieno tunci un pesto, uzkarsē, uzbārsta dilles, un mērce gatava. To uzlej vārītām olu nūdelēm.

Ja vista garšo labāk par tunci, pusdienu vai vakariņu pagatavošanai ņem vistas fileju, mājas makaronus ar kariju, šampinjonus, saldo krējumu, eļļu, dilles un pētersīļus. Eļļā apcep strēmelītēs sagrieztu vistas fileju un šampinjonus, uzber garšvielas pēc izvēles, pievieno saldo krējumu un visu pasautē. Pasniedz ar vārītiem makaroniem. Uzkaisa smalki sagrieztas dilles un pētersīļus.

Nūdeles un knapsieriņi

Katrs pats var mēģināt uztaisīt knapsieriņus. Vājpiena biezpienu nopresē, ieliekot marlē starp diviem slogiem un saspiežot. Tad sausajai masai pievieno garšaugus (kaltētas dilles, ķiploku, ķimenes, papriku vai ko citu pēc izvēles), sajauc, savirpina bumbiņas. Tās ievieto marles maisiņā un pakarina vējainā vietā žāvēties. Jāievēro, ka jābūt nepārtrauktai gaisa cirkulācijai.

Saistītie raksti

Savukārt, lai mājās pagatavotu 400 gramu olu nūdeļu (ar šo daudzumu būs pietiekami, lai sanāktu maltīte četriem cilvēkiem), ņem 500 gramu augstākā labuma kviešu miltu un četras olas. Sāli var nelikt (tas noteikti būs pievienots piedevām, ko ēdīs ar nūdelēm), arī eļļu un ūdeni ne, jo tie mīklu padara pārāk mīkstu, tāpēc to grūtāk izlaist caur makaronu gatavošanas ierīci (lētākie modeļi maksā ap 30 eiro). Bez tās var iztikt, mīklu veltnēt un pēc tam ar nazi griezt strēmelēs. Nūdeļu izskata un garšas dažādībai miltiem pieber garšvielas: kaltētas dilles, papriku, baziliku, sīpolus vai ko citu pēc izvēles. Ar garšvielām nevajag pārspīlēt, citādi tās dominēs. Pievieno tikai 2–5 gramus uz minēto mīklas daudzumu. Gatavo mīklu ietin pārtikas plēvē un liek ledusskapī, lai sastingst. Tad ir vieglāk izrullēt caur makaronu mašīnu un griezt strēmelēs.

Nūdeles liek verdošā ūdenī, kam pievienots sāls pēc garšas, un vāra. Svaigas olu nūdeles jāvāra 3–5 minūtes, bet žāvētas – 15 minūtes. Ja tās paredzētas salātiem, pēc vārīšanās iegremdē aukstā ūdenī, lai apturētu gatavošanās procesu, un apmaisa, lai nesaliptu.

LA.lv