Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
14. februāris, 2016
Drukāt

Melno caurumu noslēpums: vairāk nezināmā nekā drošu faktu

Foto: shutterstockFoto: shutterstock
Fakti

Kosmosa dzīles jau kopš pirmajiem apzinātā saprāta soļiem uz Zemes vilinājušas izprast un noskaidrot – kas tas viss ir. Senatnes priesteri centās Visuma noslēpumus un mīklas izprast, novērojot zvaigžņu kustību debesjumā, un, balstoties savos astroloģiskajos skaitļojumos, centās noteikt savu tautu un to valdītāju likteņus. Tostarp daudzi viņu atklājumi patiešām ir pārsteidzoši, un tas mūsdienu zinātniekiem liek domāt, ka viņi nav iztikuši gluži bez ārpuszemes civilizāciju iejaukšanās un palīdzības. Bet kopš tiem laikiem astroloģija ievērojami attīstījusies, pārtopot astronomijā, un zinātnieki guvuši iespēju krietni vien pamatīgāk izpētīt kosmiskos ķermeņus un to savstarpējo mijiedarbību. Neskatoties uz to, joprojām saglabājas virkne absolūtu mīklu un noslēpumu. Lūk, dažas no tām.

Pārlieku neiedziļinoties smalkos fizikas faktos un skaitļojumos, īsumā var teikt tā – melnais caurums ir kāds noslēpumains apgabals kosmosā, kas spēj neatgriezeniski uzņemt sevī enerģiju un gaismu. Gravitācijas spēks melnā cauruma iekšienē ir tik milzīgi liels, ka no šīm lamatām nespēj izrauties pat gaismas stari. Un šis caurums izkropļo jeb izliec telpu un, iespējams, arī maina laika ritējumu.

Liela daļa astrofiziķu uzskata, ka melnais caurums var izveidoties tajā vietā, kur notikusi kādas lielas zvaigznes uzsprāgšana. Tostarp tās vielas masa, kas palikusi pāri pēc šā jaudīgā sprādziena, saspiežas ārkārtīgi blīvā ķermenī, kura viens kubikcentimetrs sver vairākus desmitus tonnu. Tādējādi izveidojas gravitācijas kolapss, kas spēj aprīt matēriju.

Tiesa, ir daudz arī tādu zinātnieku, kuri vēl joprojām noliedz šāda fenomena esamību. Un tas arī ir saprotams, jo mūsdienu pētniekiem droši zināms tikai tas, ka kosmosā iespējams sastapt ļoti blīvus un masīvus objektus, kurus var traktēt kā hipotētiskos melnos caurumus, bet vairāk arī nekas. Konkrēti un neapstrīdami vēl neviens melnais caurums nav atklāts. Lai gan zinātnē runā arī par tā dēvētajiem baltajiem caurumiem, kas ir pretpols melnajiem, un savā būtībā tie esot vēl šaušalīgāki veidojumi.

Saule mums dāvā visu – gaismu, siltumu, dzīvību un tostarp arī nāvi. Katrā ziņā bez saules nav iespējama Visuma pagaidām vislielākās mīklas un noslēpuma eksistēšana, proti – dzīvība uz Zemes. Par tās hipotētisko eksistenci citās, no Saules neatkarīgās vietās kosmosā pagaidām nekādu pārliecinošu ziņu mums vēl nav.

Taču šim jaudīgajam spēkam ir arī cita puse. 1859. gadā paaugstināta saules aktivitāte izraisīja jaudīgu elektromagnētisko vētru, kuras dēļ visā Ziemeļamerikas un Eiropas teritorijā no ierindas izgāja tā laika lielākais tehnikas brīnums – telegrāfa sakari. Un uzliesmojumi uz Saules var kļūt par iemeslu ne tikai tehnogēnajām katastrofām, bet arī ievērojami pasliktināt cilvēku pašsajūtu, jo īpaši tiem, kuri sirgst ar sirds un asinsvadu slimībām. Aptuveni 70% hipertonijas krīžu, infarktu un insultu notiek tieši paaugstinātas saules aktivitātes jeb tā dēvēto saules vētru periodā. Pētnieki pauž, ka tas saistīts ar skābekļa badu audos – ģeomagnētiskā lauka svārstību dēļ palēninās kapilārā asinsrite.

Mūsdienu civilizācija ļoti nopietni sirgst ar atkarību no elektronikas un elektrības. Atliek vien iedomāties, kas var notikt, ja pēkšņi pārstāj darboties visi datori, kas kontrolē militārās sistēmas, atomelektrostacijas, ūdensapgādi utt. Katrā ziņā jaudīgs uzliesmojums uz Saules var vienā acumirklī izsist no ierindas visu elektroniku. Un tad nebūs ilgi jāgaida, lai iestātos absolūts haoss – nebūs tālruņa sakaru, nedarbosies radio un tālrāde, nekādas savstarpējās saziņas un informācijas sistēmas. Itin nekas vairs nevarēs darboties normālā režīmā.

Senatnē cilvēki ticēja, ka ar Sauli saistītās anomālijas – piemēram, debess spīdekļu aptumsumi – ir kara, epidēmiju un citu liela mēroga postošu notikumu priekšvēstneši, tāpēc Sauli pielūdza kā visaugstāko dievību. Tieši tāpēc Saulei un visām saules dievībām visbiežāk upurēja dzīvniekus un arī cilvēkus.

Katrā ziņā joprojām ir tā – jo dziļāk cilvēks ietiecas kosmosā, jo vairāk atklājas aizvien jauni noslēpumi. Viduslaikos šajā ziņā bija vieglāk, jo tad cilvēkus piespieda ticēt, ka kaut kur debesīs ir paradīze, elle vai vispār mītiski apgabali, kurus kontrolē cilvēkam neaizsniedzama monodievība. Taču cilvēka urdošais zinātniskais prāts un tā radītais tehniskais progress pakāpeniski paveica savu darbiņu, un tagad raķetes un mākslīgie pavadoņi ļauj pētniekiem ietiekties aizvien dziļākos, iepriekš neizzinātos kosmosa apgabalos. Un tam visam, protams, seko gluži loģisks jautājums: vai Visumu kāds ir apzināti radījis vai arī tas dīvainā kārtā izveidojies pats no sevis? Un – ir vai nav pasaulei robeža vai arī telpa patiešām ir bezgalīga? Un – vai šajā bezgalībā kaut kur vēl bez Zemes ir dzīvība un saprāts?

Cenšoties izskaidrot Visuma mīklas un noslēpumus no zinātniskā viedokļa, fiziķi un astrofiziķi izstrādājuši gūzmu dažādu teoriju. Viena no jaunākajām, kas gūst aizvien lielāku popularitāti, ir šāda – Visums ir tikai projekcija jeb hologramma. Proti, patiesībā nekā tāda nemaz nav! Šīs idejas autors ir Londonas universitātes fiziķis Deivids Boms. Daudziem tā šķiet absolūti neiespējama un fantastiska, taču vienlaikus daudzi ievērojami mūsdienu fiziķi atbalsta Bomu, tostarp, piemēram, arī Nobela prēmijas laureāts fizikā Gerards Hufts. Arī viņš uzskata, ka pasaule tomēr ir divdimensiju telpa, savukārt trešās dimensijas efekts ir tikai hologramma.

Turklāt pasaules kā hologrammas teorijas atbalstītāji ar to vien neaprobežojas. Viņi jau izveidojuši kosmosa karti, kas uzrāda, ka Visums itin nemaz nav bezgalīgs, turklāt tas nav radies pirms 13,7 miljardiem gadu, kā apgalvo mūsdienu tā dēvētā oficiālā zinātne. Tiesa, citus skaitļus un apsvērumus pagaidām neviens nav atklāti izziņojis.

Šķiet, frāze “Visums ir bezgalīgs” ikvienam jau šķiet tik ierasta, ka neviens tajā nesaskata nekādu mīklu. Apziņa nespēj aptvert, ka bezgalīgā telpā varētu eksistēt kaut kādas visuma ierobežotas formas. Un bezgalību var iedomāties kā kaut ko tādu, kas pastāvīgi palielinās izmērā. Atbilstoši sanāk tā, ka jebkura ierobežota forma, vienalga, sīka baktērija vai milzīga planēta, attiecībā pret Visumu… pastāvīgi samazinās. Vai ne?

Lūk, un šeit atkal varam atgriezties izejas punktā. Proti, pie jau sen paustās atziņas – jo vairāk es zinu, jo vairāk apzinos, cik maz es zinu…

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+