Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
21. jūnijs, 2016
Drukāt

Ārzemju latvieši – ar Latvijas pasi uz olimpiskajām spēlēm (1)

1. Daiļslidotāja tautas dejas

1no4
sportisti

Līdz ar 2013. gadā pieņemtajām izmaiņām Pilsonības likumā, kas atzīst dubultpilsonību, ārzemju latviešiem ir krietni atvieglota iespēja un izvēle saņemt Latvijas pasi. Pie tās tikuši arī vairāki sportisti, kas pagaidām kalnus nav gāzuši, taču, kad jau trešajā paaudzē ārvalstīs dzīvojošie cilvēki ar tik siltām emocijām stāsta par Latviju – tā ir liela vērtība.

Spilgtākais piemērs ir daiļslidotājs Lukass Kaugars. Kad sazinos ar viņu “facebook” un angļu valodā rakstu, ka gribu aicināt uz interviju, puisis atbild – starp citu, es runāju latviski. Un teksts uzrakstīts pat ar garumzīmēm! Viņš vēlāk pasmejas, ka talkā esot nākušas modernās tehnoloģijas, jo latviešu valodas gramatika ir sarežģīta, taču sarunvaloda 20 gadus vecajam puisim no Kolorādo ir diezgan bagāta. Protams, ar akcentu. Bērnībā Lukass katru vasaru esot apmeklējis latviešu skolu, ģimenē kontaktēšanās notiekot gan latviešu, gan angļu valodā. “Man meksikāņu draugi saka, ka mājās runā spangliš – tas ir spāņu un angļu valodas sajaukums. Mums ir kaut kas līdzīgs – puse angliski, puse latviski. Tāds latvianengliš. Nesen bija interesants atgadījums – gāju uz veikalu, un mamma lūdza, lai nopērku biezpienu, bet tad sapratu, ka nemaz nezinu, kā tas ir angliski. Jo vienmēr mājās esam teikuši – biezpiens,” par jocīgo atskārsmi pasmejas Lukass.

Viņa vecāmāte no mammas puses nāk no Grobiņas, bet abi vecvecāki no tēva puses bijuši rīdzinieki. Latviju pametuši Otrā pasaules kara laikā, bet latviešu tradīcijas ģimenē vienmēr bijušas stipras – latviešu skolas apmeklēšana vasarā, iešana latviešu baznīcā, Jāņu svinēšana ar alu, sieru un lielu ugunskuru un… tautas dejas. Jā, pirms pusotra gada, par spīti aizņemtībai daiļslidošanas treniņos, Lukass pievienojies deju kolektīvam “Denveras virpulītis”. “Daiļslidošana ir dejošana uz ledus, līdz ar to tautas dejas man ļoti patīk – ir latviskais, ir dejošana. Ļoti interesanti. “Denveras virpulītī” bija tikai četri cilvēki, mēģinājumi notika piektdienās, taču es darba dienā nekādi netieku, tāpēc viņi pārcēla uz svētdienas pēcpusdienu, lai es ar māsu Fionu arī varētu dejot. Esmu internetā redzējis video no latviešu dziesmu un deju svētkiem. Tas ir kaut kas fantastisks!” stāsta Lukass. Māsai ir 15 gadi, vecākajam brālim – 23.

Jau kopš dzimšanas mamma bērniem esot dziedājusi latviešu šūpuļdziesmas: “Aiz kalniņa dūmi kūp”, “Rīga dimd”, “Seši mazi bundzinieki”. “Mans tēvs ir armijas cilvēks, un mums bieži nācās pārvākties uz citu dzīves vietu – Kentuki, Ņujorka, Jūta, Kanzasa, Dienvidkarolīna. Katrā pilsētā vajadzēja meklēt jaunus draugus, bet latviešu draugi palika nemainīgi, jo vasarā tikāmies latviešu skolā, līdz ar to latvietību vienmēr esmu iekšēji dziļi izjutis,” stāsta Lukass.

Viņa aizraušanās ar sportu sākusies sešu gadu vecumā, kad Jūtā, Soltleiksitijā, notika 2002. gada ziemas olimpiskās spēles. Skatījies televīzijā daiļslidošanas sacensības un teicis vecākiem, ka grib pamēģināt. Nopietnāki treniņi sākās vēlāk Kolorādo, kad treneris pateicis mammai: jūsu dēlam ir talants, gribu ar viņu strādāt individuāli. “Soltleiksitijas olimpiskās spēles mani ļoti iedvesmoja, uzskatu, ka sports ir viena no lietām, kas cilvēkus vieno visvairāk, tas stāv pāri politikai, valstu robežām.” Jaunieša gados viņš bija viens no ASV labākajiem slidotājiem, ieguvis piekto vietu valsts junioru čempionātā. Taču konkurence tur ir milzīga, un piepildīt sapni ar dalību olimpiskajās spēlēs – niecīga.

“2014. gadā kāda sieviete man mammai atsūtīja e-pastu, ka ir iespēja pārstāvēt Latviju. Latvijas pasi es tobrīd jau biju ieguvis, sākām kārtot dokumentus, lai varētu valsti pārstāvēt sacensībās, un pagājušajā gadā saņēmu atļauju,” teic Kaugars. Aizvadītajā gadā viņa mērķis bija piedalīties Eiropas un pasaules čempionātā, taču gatavošanos sezonai ietekmēja ceļgala savainojums, Latvijas čempionātā palika vien trešajā vietā, un debija jāatliek uz nākamo ziemu. “Es parasti saku: reizēm tu uzvari, reizēm mācies,” viņš ir apņēmības pilns sasniegt mērķi. Un tas ir – piedalīties olimpiskajās spēlēs. “Daru visu, lai piepildītu. Katru dienu trenējos un cenšos kļūt labāks. Sešas dienas nedēļā pa divām stundām esmu uz ledus, vēl trīs reizes ir treniņš svaru zālē, plus vienu reizi ir balets un joga.”

Kad vaicāju, vai Lukass zina par kādu latvieti, kas kļuvis populārs ASV, viņš iesaucas: “Porziņģis! Daudzi mani amerikāņu draugi universitātē vaicāja: esi dzirdējis par Porziņģi? Protams! Centos dabūt biļetes uz Denveras “Nuggets” un Ņujorkas “Knicks” spēli, taču diemžēl neizdevās.”

Viņš izveidojis savu mājaslapu, kur ir aicinājums ziedot, lai varētu realizēt sportiskos mērķus. Daudzi arī esot atsaukušies. “Atrast finanses ir ļoti grūti, bet slidošana ir dārgs sporta veids. Vecāki pašlaik ir bez darba. Pirms diviem gadiem palīdzēja vecāmāte, viņa dzīvo Kanādā, bet ASV dolārs šobrīd ir daudz stiprāks, un viņa pateica, ka vairs nevarēs palīdzēt. Vajadzēs pašam atrast naudu, un esmu pārliecināts, ka izdosies,” stāsta Kaugars, atzīstot, ka ziedojuši esot arī vairāki latvieši.

Lukass ar lieliskām sekmēm studē Kolorādo universitātē, jo grib kļūt par ortopēdijas ķirurgu. Pats esot cīnījies ar daudziem savainojumiem, līdz ar to izveidojusies liela cieņa pret ārstiem, un viņš arī pats grib palīdzēt atlētiem atlabt no traumām.

Viņš arī dzied, pašmācības ceļā apguvis ģitāras un klavierspēli, patīk būt par dīdžeju. Kā visam pietiek laika? “Es daudz neguļu – kādas piecas sešas stundas. Man pietiek, patīk būt darbībā. Toties vasarā to visu atgūstu,” pasmejas Kaugars.

  1. Daiļslidotāja tautas dejas
  2. Skolotājas olimpiskie sapņi
  3. Šovs basketbola laukumā
  4. Citi sportisti ar Latvijas pasi

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. tuvoties un dzīvot kopā ar savējiem ir nestilīgi, stulbi un nacistiski. Vislabāk pat ja apprecas, piemēram, ne ar cilvēku, bet ar zivi, vai vēl labāk kādu tālu planētu, tas būtu tā īsti mūsdienīgi, nevis ar savu tautieti (tas ir nelabais nacisms). Nebūsim nacisti un neuzturēsim cilvēku dažādību tautās, valodās, kultūrās, temperamentos, dzīves uztverēs, utt, bet kļūsim mūsdienīgi vienādi, kā baktērijas.

Draugiem Facebook Twitter Google+