Pasaulē
Vēsture

Mērķis bija iznīcināt nāciju. Kad pārtikas trūkumu padomju vara izmantoja kā politisku ieroci0


Grūti vienaldzīgi paiet garām izsalkušās meitenes tēlam, kas sagaida memoriāla apmeklētājus. Daži te atstāj maizes gabaliņu vai ābolu.
Grūti vienaldzīgi paiet garām izsalkušās meitenes tēlam, kas sagaida memoriāla apmeklētājus. Daži te atstāj maizes gabaliņu vai ābolu.
Foto: Māris Antonevičs

Divi skumji akmens eņģeļi nodurtām galvām, kas šķietami atzinušies savā bezspēcībā, – viņi ir pirmie, kas sagaida Golodomora piemiņas memoriāla apmeklētājus Kijevā. Emocionāli smagāk ir uzlūkot nākamo tēlu – sīciņu meitenīti, kura pie krūtīm cieši piespiedusi piecas labības vārpas, ar bailēm un naivu cerību uzlūko katru nācēju. Tālumā redzamā milzu svece un gaisā skrejošas dzērves uz melnu krustu fona kā skaudrs apliecinājums, ka cerībām nav bijis lemts piepildīties.

Katra gada pēdējā novembra sestdienā (šogad – 24. novembrī) šajā vietā gleznainā kalnā pie Dņep­ras upes, gandrīz blakus slavenajam Pečeru klosterim, notiek piemiņas pasākumi, lai pieminētu golodomora upurus. Joprojām turpinās diskusijas par to skaitu. Padomju varai, protams, nebija nekādas intereses norādīt oficiālu statistiku, tieši pretēji – tā tika slēpta un kropļota, tāpēc pētījumos lielākoties izmantoti netiešie pierādījumi un liecības.

Staļins: “Varam Ukrainu zaudēt.”

Ņina Lapčinska
Foto: Māris Antonevičs

Vēstures pētniece Ņina Lapčinska, kura mani sagaida memoriāla muzeja telpā, ir gatava sīki analizēt katru no agrāk izteiktajām versijām par upuru skaitu. Arvien biežāk tiek runāts par septiņiem miljoniem, kas 1932. un 1933. gadā miruši no totalitārās varas apzināti izraisīta bada (šādu skaitli savā dokumentālajā filmā par golodomoru minējis arī Latvijas vēsturnieks, pašreizējais Saeimas deputāts Edvīns Šnore), taču sastopami ir arī lielāki – 10 miljoni un vairāk. Ir arī vēsturnieki, kas šos skaitļus apstrīd, mēģinot tos piezemēt (līdz 3 – 4 miljoniem), ar aizbildinājumu, ka ne visi tajā laikā miruši tieši bada nāvē. Lai nu kā, ne jau skaitļi ir traģiskākais, bet pati nozieguma būtība. “Ukrainā vairs nav šaubu, ka tas bija genocīds. Krievijā to joprojām apstrīd, iebilst, ka nebija nolūka iznīcināt tieši ukraiņus. Bet neviens jau nesaka, ka bija vēlme iznīcināt ukraiņus kā etnosu, bija mērķis iznīcināt ukraiņu nāciju,” uzsver Ņ. Lapčinska.

Viņa atgādina, ka 20. gadsimta vēsturē bijuši vairāki posmi, kad pārtikas trūkumu padomju vara izmantojusi kā politisku ieroci, lai pakļautu ukraiņu tautu un salauztu tās pretošanās garu. Pirmais to jau 20. gados “izmēģinājis” boļševiku vadonis Ļeņins – tas pats, kuram vēl nesen visās Ukrainas pilsētās stāvēja pieminekļi, kamēr Maidana revolūcija tos “neaizslaucīja”. “Taču to vēl nevar uzskatīt par genocīdu, jo boļ­ševikiem nebija tādu nolūku, viņi vienkārši izmantoja apstākļus savās interesēs. Tajā laikā reģionu skāra sausums, kam sekoja neraža,” skaidro pētniece.

Savukārt 1932. – 1933. gadā Staļinam tā jau bija apzināta, mērķtiecīga politika, lai iznīcinātu ukraiņu tautas kodolu, kas tolaik pamatā dzīvoja laukos, pretojās uzspiestajai kolektivizācijai un nevēlējās atteikties no savas nacionālās identitātes. Tā 1932. gada augustā Staļins rakstīja: “Pats galvenais tagad ir Ukraina. Mūsu lietas Ukrainā ir ļoti sliktas. (..) Ja tagad neķersimies klāt situācijas labošanai, varam Ukrainu zaudēt.”

Dēļ piecām labības vārpām…

Visiem Ukrainas lauku rajoniem un ciemiem tika noteikts stingrs plāns – cik pārtikas jānodod valstij. Par plāna neizpildi draudēja nokļūšana uz tā sauktā “melnā dēļa”, kas nozīmēja īpaši bargas sankcijas. Kamēr PSRS labības, gaļas un sviesta eksports uz ārzemēm zēla un plauka, ukraiņi mira badā.

Klausīties stāstus par tā laika notikumiem ir grūti, jo tie ir nežēlīgi un baisi. Piemēram, par tā saukto “piecu vārpu likumu”, pēc kura cilvēku varēja uz vietas nošaut, ja pieķēra, ka viņš no kolhoza lauka paņēmis kaut vai dažas labības vārpas. Bieži tie bija bērni – kā tā meitenīte statujā pie memoriāla. “Ja viņus pieķēra, tad vai nu uzreiz piekāva līdz nāvei ar pātagām, vai devās pie vecākiem un tālāk izrēķinājās ar visu ģimeni. Daudzi vecāki mēģināja nogādāt bērnus uz tuvākajām pilsētām cerībā, ka viņus tur kāds pabaros. Taču viņi nevienam nebija vajadzīgi. Tā viņi pusdzīvi klejoja pa ielām. Kad sākās sūdzības, viņus ievietoja īpašās patversmēs, bet ne jau, lai glābtu, lielākā daļa tur drīz nomira, tikai tas vairs nenotika visu acu priekšā,” stāsta Ņ. Lapčinska.

Golodomora traģēdijā ir arī briesmīgi stāsti par kanibālismu un citām anomālijām. Britu žurnālistam Garetam Džonsam 30. gados bija izdevies apiet padomju režīma ierobežojumus un nokļūt Ukrainā, un viņš atcerējās, ka uz zemē nokritušu maizes garozu kāds cilvēks meties virsū kā izsalcis suns, vienā mirklī to aprijot. Diemžēl Rietumu sabiedrība tolaik nespēja noticēt žurnālista reportāžām par tām šausmām, ko Ukrainā īsteno Staļins un viņa padotie.

 

Piemiņa un politiskie kūleņi

Foto: Māris Antonevičs

Paša Golodomora piemiņas memoriāla vēsture ir simbolisks stāsts par politisko viļņošanos, kuru pēdējo 30 gadu laikā piedzīvojusi Ukraina. Līdzīgi kā latvieši pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē un deviņdesmito gadu sākumā sāka apzināties savu vēsturi, arī Ukrainā šajā laikā notika līdzīga “atmošanās”. Tūkstošiem cilvēku devās piemiņas gājienos, bet 1993. gadā Kijevas centrā blakus Svētā Mihaila katedrālei tika uzstādīta piemiņas zīme. Acīmredzot tā laika politiskā vadība uzskatīja, ka ar to pienākums pret vēsturi izpildīts.

Būtiskāka attieksmes maiņa notika pēc 2004. gada Oranžās revolūcijas, kad pie varas nāca prezidents Viktors Juščenko. Tad diezgan ātri – pāris gadu laikā – tikai izveidots pašreizējais memoriāls, un bija iecerēta arī otra ēka, kurā būtu iekārtots plašs muzejs, bet kārtējā varas maiņa to apturēja. Prokrieviskajam prezidentam Viktoram Janukovičam politisku iemeslu dēļ golodomors nepavisam nebija tuva tēma. Tieši pretēji, viņš centās darīt visu, lai to nobīdītu pēc iespējas tālāk. Piemēram, 2010. gadā, uzstājoties Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā Strasbūrā, Janukovičs paziņoja, ka “būtu nepareizi un netaisnīgi atzīt golodomoru par genocīdu”. Tā, viņaprāt, esot kopējā PSRS tautu traģēdija, un ukraiņus nedrīkstot īpaši izdalīt. Jāpiebilst, ka šī pozīcija pilnībā sakrita ar Maskavas nostāju.

Pēc kārtējā politiskā kūleņa 2014. gadā tagad atkal viss ir mainījies un valdība Golodomora muzeja celtniecībai piešķīrusi finansējumu. No memoriāla skatu laukuma var vērot, kā lejā notiek aktīvi būvdarbi, un atliek vien cerēt, ka kādas politiskās cīņas atkal to visu nesabojās.

Lai gan pašlaik memoriāla pagrabstāvā izvietotā ekspozīcija ir visai ierobežota telpā, par apmeklētāju trūkumu sūdzēties nevar. Dažās stundās, kuras tur pavadu, te ienāk vairākas skolēnu grupas un vairāk nekā desmit tūristu. Kā stāsta Ņ. Lapčinska, gadā memoriālu apmeklējot ap 200 tūkstošiem cilvēku: “Reakcija ir dažāda. Ir arī tādi, kuri iepriekš par genocīdu neko nav dzirdējuši. Nesen te netālu satiku jaunus cilvēkus no Azerbaidžānas, kuri jautāja, kas te atrodas. Viņiem šie notikumi bija pirmā dzirdēšana. Bet to var saprast – arī Ukrainā par to sāka runāt tikai 90. gadu sākumā, un arī tad ļoti piesardzīgi. Nāk arī cilvēki no Krievijas, viņi izsaka līdzjūtību par notikušo, taču iebilst, ka nedrīkstot notikušajā vainot krievus. Bet netiek jau apgalvots, ka krievu tauta vainīga, – tas bija padomju režīms, kas ar šādām metodēm mēģināja nostiprināt savu varu.”

Muzeja apmeklējums iekļauts arī valsts oficiālajā protokolā. Tiesa, ne visas ārvalstu amatpersonas te ir viesojušās. Protams, te nav bijis Krievijas prezidents Vladimirs Putins, taču arī Vācijas kanclere Angela Merkele līdz šim ne. Toties Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko, klausoties stāstījumu, esot pat apraudājies. Oficiālajos golodomora 85. gadadienas piemiņas pasākumos Kijevā piedalīsies arī Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Deklarācija

* 2008. gada 13. martā Latvijas Saeima pieņēma deklarāciju, kurā golodomors atzīts par apzinātu Ukrainas tautas genocīdu. Līdz šim to atzinušas 23 valstis, bez Latvijas arī Austrālija, ASV, Andora, Argentīna, Brazīlija, Čehija, Čīle, Gruzija, Ekvadora, Itālija, Igaunija, Lietuva, Kanāda, Kolumbija, Meksika, Paragvaja, Peru, Polija, Slovākija, Spānija, Ungārija un Vatikāns.

LA.lv