Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. aprīlis, 2014
Drukāt

Kas izdevīgāk – audzēt mežu vai labību? “LA” diskusija Madonā (4)

Foto - Ivars BušmanisFoto - Ivars Bušmanis

“Latvijas Avīzes” publisko diskusiju “Mežs pret zemi – gadsimta raža pret gada ražu” Madonā iesāku ar vaicājumu zālei: kas izdevīgāk – audzēt mežu vai labību? No pusotra simta klātesošo gandrīz puse pacēla roku par mežu un apmēram tikpat daudz – par labību.

Pirms mēneša biju klāt domu apmaiņā starp lielākā privātā meža īpašnieka zviedru uzņēmuma “Bergvik Skog” (pieder 107 000 hektāru) izpilddirektoru Larsu Džordžu Hedlundu un vietējo zemnieku agronomu Vasīliju Rasimenoku. “Jūs, latvieši, domājat tikai par ātru peļņu: pavasarī iesēt, rudenī novākt ražu un saņemt naudu,” sprieda Hedlunds, “mežs – tā ir ilgtermiņa investīcija.” “Mēs nevaram atļauties iestādīt mežu un tad septiņdesmit gadus gaidīt, kad tas izaugs, mums jābaro bērni, jālaiž skolā,” pretī runāja Rasimenoks, “mums nav uzkrāta kapitāla, ko ieguldīt.” Ja izvēlēties nespiež naudas trūkums, tad jautājums paliek: kas ir izdevīgāka – lauksaimniecība vai mežsaimniecība?

Izšķirt šo strīdu Madonā aicināju diskusijas dalībniekus – Eiropas Parlamenta (EP) deputāti Sandru Kalnieti (“Vienotība”), EP deputātu Dr. oec. Robertu Zīli (Nacionālā apvienība) un 11. Saeimas deputātu Vladimiru Reskāju (“Latvijas attīstībai”).

“Visizdevīgāk ir nogriezt,” pasmējās Roberts Zīle. “Attiecībā uz šo strīdu ir skaidrs, ka zviedru un latviešu intereses ir dažādas. Zviedri šeit pārstāv sabiedrības un pensiju fondus, kas investē Latvijas, visas Baltijas un arī Pleskavas apgabala mežos, lai ilgtermiņā gūtu labumu. Latviešu zemnieks raugās, kā viņš varētu pelnīt uzreiz, pat nedomājot par vidējo termiņu. Tad, protams, lauksaimniecība nes lielāku peļņu. Arī tāpēc, ka naudas un resursu pieejamība mūsējiem ierobežota un maksājumi netaisnīgi mazāki. Kam par labu izšķirties mums, Latvijas politiķiem? Kaut arī jāciena ārzemju investoru intereses, mēs, bez šaubām, iestājamies par mūsu zemniekiem,” noteica R. Zīle.

“Ņemot vērā to, ka ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) uz 2050. gadu prognozē pārtikas trūkumu, pārtikas tirgus neapsīks. To apstiprina arī pēdējo gadu tendences mūsu lauksaimniecībā. Turklāt jāpatur prātā tas, ka lielāko daļu lauksaimniecības produktu apstrādā šeit uz vietas, bet kokmateriālus – eksportē un pārstrādā ārvalstīs,” uzsvēra S. Kalniete.

“Manā skatījumā nav dilemmas, ko izvēlēties, jo zemes netrūkst,” uzskata V. Reskājs. “Latvijā ir ap 300 tūkstoši hektāru privāto mežu, kas netiek labi apsaimniekoti. Un ir ap 500 tūkstošiem hektāru lauksaimniecības zemes, uz kuras nenotiek nekādi darbi. Jautājums ir: kā efektīvāk apsaimniekot gan mežu, gan lauksaimniecības zemi. Vienīgais, ko nedrīkstētu pieļaut, – ka labā lauksaimniecības zemē tiktu stādīts mežs.”

Uzstāju, ka dilemma nav mākslīgi radīta. Kāpēc tad lauksaimnieki protestē pret lauksaimniecības zemes apmežošanu ar papelēm, it īpaši meliorētās zemēs? Kāpēc mežinieki iebilst pret atbalsta ierobežojumu līdz 5 ha platībai neauglīgu lauksaimniecības zemju apmežošanai?

“Reformētajā ES Kopējās lauksaimniecības politikā apmežošanai nav paredzēts daudz līdzekļu. Sarunās ar zemniekiem esmu sapratusi, ka pat tad, ja desmit gadus zeme nav bijusi izmantota, tas ir tikai pagaidu stāvoklis. Tāpēc ka pēc neatkarības atgūšanas mūsu lauksaimniekiem bija jāiegādājas pietiekami daudz tehnikas, jāuzkrāj kapitāls. Sliktākais, kas varētu būt, – ja šīs teritorijas tiktu nodotas apmežošanai, jo tādā gadījumā tās uz 40 – 50 gadiem tiktu izņemtas no lauksaimnieciskās aprites. Mūsu mērķis ir 2020. gadā apstrādāt divus miljonus lauksaimniecības zemes – par pusmiljonu vairāk nekā pašlaik,” uzskata S. Kalniete.

“Septiņgadu ES atbalsta politikā ir paredzēts atbalsts 30 tūkstošu hekt­āru apmežošanai,” turpina Zīle. “Lauksaimnieku organizācijas ir pretī, un es piekrītu šim viedoklim tāpēc, ka pieprasījums pēc lauksaimniecības zemēm būs lielāks. No šā viedokļa jāvērtē arī tā netaisnība, ka, lauksaimniecības zemi pārveidojot par meža zemi, 20 gadus nav jāmaksā nekāds nodoklis. Savukārt, meža zemi atkarojot lauksaimniecībai, jārēķinās ar vairāku tūkstošu eiro izmaksām. Šī netaisnība Zemkopības ministrijai jānovērš kopā ar nevalstiskajām organizācijām – pretējā gadījumā būs sajukums.”

“Šobrīd viena no problēmām ir tā, ka meža īpašnieki, kuri izcērt mežus, paļaujas uz meža dabisko atjaunošanos, kas samazina tā vērtību,” piebilst Reskājs.

Kā zināms, labības un rapšu audzētāju peļņa vidēji ir 140 līdz 280 eiro (Ls 100 – 200) no hektāra. No “meža nogriešanas” var saņemt kādus 8000 eiro, bet privāta meža audzētāja peļņa, ja atskaita izdevumus tā kopšanai, gan šeit, gan Skandināvijā ir apmēram vienāda – 115 eiro (Ls 80) no hektāra gadā. Skaitļi runā par labu lauksaimniecības izdevīgumam. Taču nevienu no produktiem nepatērē tīrā veidā (atskaitot pienu un malku, kaut arī tie tiek apstrādāti). Vai nav vairāk jāpievēršas tam, kādu vērtību katram produktam pievieno šeit Latvijā? Zināms, ka katriem 250 kubikmetriem koksnes, ko novāc no hektāra, Latvijā vidēji pievieno vērtību par 300 eiro.

“Gan mežs labāk jāapsaimnieko, gan koks labāk jāapstrādā,” uzskata Res­kājs. “Ja mežu pareizi kopj, tad no hektāra var iegūt 500 kubikmetrus. Vajadzētu veicināt pievienotās vērtības radīšanu kokrūpniecībā ar mērķtiecīgu atbalstu no valsts puses. Mūsu partija ierosinājusi izveidot savu ražošanas attīstības fondu. Jāsamazina birokrātiskie šķēršļi būvniecībā, lai tajā vairāk izmantotu kokmateriālus, kā Skandināvijā. To izmantošana jāparedz valsts un pašvaldību iepirkumos,” viņš iepazīstināja ar partijas “Latvijas attīstībai” nostādnēm.

“Lauksaimniecības ekonomisti sarēķinājuši: ja nekas nemainās atbalsta politikā un pieņem tehniskā progresa attīstību, tad līdz 2030. gadam lauksaimniecībā pazudīs apmēram 50 tūkstoši darba vietu un arī ar to saistītajās pakalpojumu nozarēs. Jādara divas lietas,” uzskata R. Zīle. “Pirmkārt, jāatgūst lauksaimniecībai neizmantotās zemes līdz pat 2,3 miljoniem hektāru tālākā periodā, kas ir iespējams. Otrkārt, arī lauksaimniecības produktiem jāpievieno vērtība šeit pat Latvijā. Piemēram, graudus daudz eksportējam, bet ļoti maz izmantojam lopbarībā. Arī lopkopības produkciju, piemēram, pienu, ne vienmēr ražotāji dod pārstrādāt Latvijā. Mēs ne tuvu neesam tajā attīstības stadijā, lai lauksaimniecības produktu ražošanas ķēdē šeit, Latvijā, nopelnītu lielāko daļu.”

S. Kalniete atgādināja, ka lauksaimniecība un mežsaimniecība pērn ir devušas 34% no eksporta. Tomēr “Latvija ir vienā no pēdējām vietām ES pēc darba ražīguma lauksaimniecībā. Nodarbināto skaits lauksaimniecībā katru gadu pieaug – kopš 2010. gada par 5%. Mežsaimniecībā turpretim nodarbināto skaits krītas. Intensīvā lauksaimniecībā apmēram 40 tūkstošiem cilvēku laukos būs jāatrod jauna nodarbe. Tāpēc KLP lauku attīstības nauda ir jāinvestē lauku infrastruktūrā un palīgnozaru attīstībā”, noteica Kalniete.

Genādijs Ozoliņš no zāles izteicās, ka “pirmās Latvijas Republikas laikā katram kārtīgam saimniekam puse zemes bija lauki, puse – meža. Vasaru apsēja laukus, ziemā gāja mežā. Man ir gan lauku zeme, gan mežs. Liela daļa zemes Latvijā nav ne meža, ne lauksaimniecības – aizaugusi ar krūmājiem. Bet, kad es iesniedzu pieprasījumu pēc atbalsta jaunaudžu kopšanai, saņēmu atteikumu, jo nauda beigusies… Kas būtu jādara?” viņš vaicāja.

“Tās zemes, kas netiek izmantotas, būtu jāizpērk Meža fondam, kam jādod pirmpirkuma tiesības,” lika priekšā V. Reskājs.

“Šodien ir specializētas saimniecības ar specializētu tehniku, tāpēc nevaram atgriezties trīsdesmito gadu idillē, kad puse bija lauku, puse meža. Jā, šodien ir zemnieki, kuri spēj tā sekmīgi saimniekot, bet valdībai nevajadzētu veidot kādus modeļus pēc astoņdesmit gadu vecas cepures,” domāja R. Zīle. “Lauku attīstības naudu vislabāk spēj sadalīt pašu Zemkopības ministrija kopā ar mūsu zemnieku un mežsaimnieku organizācijām. Tas nebūtu pareizi, ja Briselē būtu vēl viens kases lodziņš, kur paprasīt naudu.”

S. Kalniete aicināja saskatīt, ka viensētu izzušanas un cilvēku migrācijas process uz pilsētām noticis arī Eiropā – tikai ilgākā laika posmā, nekā tas bijis Latvijā. “Mums tas ir sāpīgāk, jo pazīstam tos cilvēkus, kas dzīvojuši pamestajās mājās. Eiropā daudz lauksaimnieciskākas valstis par mūsējo nonākušas līdz 3 ­– 5% nodarbinātiem lauksaimniecībā. Vienīgā izeja: laukos attīstīt palīgnozares.”

Atbalstītāji: Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, Lietuvas vēstniecība, Zemkopības ministrija, Kultūras ministrija, Aizsardzības ministrija, Jelgavas tipogrāfija, Latvijas Bērnu fonds, SIA “Balta Eko”, SIA “Drukātava”, SIA “VESTA–LK”, “Vienotība”, “Latvijas attīstībai”, Inese Vaidere, Sandra Kalniete, Roberts Zīle, Krišjānis Kariņš, Alfrēds Rubiks, Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā, Madonas novada pašvaldība

Informatīvie atbalstītāji: “Latvijas Avīze”, “Stars”, 
www.madona.lv

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. kalnietes kundzei nav izpratnes – kas ir valsts!

  2. Visiem Latvijas pilsoniem, ipasi jau ejot uz Eiroaps Parlamaenta velesanam, ir jaatcera tas fakts, ka tiesi S.Kalniete, Vikene, Piebalgs, Riekstins, Ronis, Kesters, Artis Pabriks, Kalvitis…bija tie, kuri Latvijas valsti ES iegruda un netaisnigiem, Latviijas iedzivotajus diskriminejosiem noteikumiem, subsidijam maksajumiem.
    Kalniete ka traka matite plosijas un kerca uz Ansi Bogustovu kad vins 2004. gada 4. maija zinoja uz Latviju par to ka Latvijas valsts delegacija neko nedara lai aizstavetu Latvijas intereses, bet Polijas valsts deligacija ir gatava atteiktie no iestasans ES akta parakstisanas ja ta nesanems papildus piemaksas lauksaimniekiem un Polijs deligacija izcinija vienu milijardu eiro vairak saviem zemniekiem, Latvija neko nedarij aun neko ari papildus neieguva, bet vajpratiga Kalniete Bogustovam draudeja ka vina izdaris visu, lai Ansi izmestu no darba, to ari si vajpratiga matite Kalniete panaca.
    Latvijas zemnieki sanem 5,6,7,8, reizes mazaks subsidijas, piemaksas par hektaru kadas tas sanem Vacija, Zviedrijas, Somijas, Danijas, Griekijas, belgijas…zemnieki.
    Kalniete, Vike, Pabriks, Piebelgs, Riekstins…ir pelinijusi pamatigi pa purnu un ne ko vairak par Latvijas valsts un tautas nodevibu.

    • Kā tu domā, kāpēc ‘bābai’ kalnietei izdevās panākt žurnālista Bogustova atsaukšanu no Briseles? Tāpēc, ka orgānu ziņotājiem bijusi teikšana gan tajos, gan šajos laikos. Viņi bija tie, kas organizēja arī LTF. Pēdējā TV Nekā personīga taču bijušais LTF avīzes Atmodas žurnālists stāstīja, ka viņiem uz avīzi no vdk atnesuši sarakstu ar ziņotājiem no kultūras un žurnālistikas aprindām. Bijuši 100 uzvārdi… Viņš bijis šokā ieraugot sev tik daudzus pazīstamus uzvārdus… Viņi ir dažādos ienesīgos amatos arī pēc 24 gadiem “kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”… bāba kalniete arī ļoti veikli uzmeta Ģirtu Kristovski…

  3. 30-tajos gados parastam zemneikam mežu nemaz nebija. Visa zeme bija paredzēta lauksaimniecības produkcijas razšanai.
    Par kādu meža īpašumu var runāt, ja 87% zemnieku saimniecību 1937g bija līdz 22 ha. lielas. Zemniekiem, lai izdzīvotu vajadzēja apstrādāt visu zemi

Tomātaudzētāji "Mežvidi" pārstrādās ogas un kaņepes (4)SIA "Latgales dārzeņu loģistika" plāno paplašināt siltumnīcas un attīstīt ogu un pat kaņepju pārstrādi
Gatis Strads. Mežā neatkarīgāks nekā teātrīSkatoties uz kokiem, redz ainavu, nevis eiro
Pasaulē
INFOGRAFIKA: Kā valsts atbalstīs ģimenes 2017. gadā?Infografiks: 2017.gada valsts budžetā jauniekļautie demogrāfijas pasākumi INFOGRAFIKA ARĪ PIEVIENOTĀ FAILĀ
Draugiem Facebook Twitter Google+