Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
29. jūnijs, 2012
Drukāt

Modernā ķīmijterapija dāvā dzīves gadus


Foto - Karīna Miezāja un Līga VasiļūnaFoto - Karīna Miezāja un Līga Vasiļūna

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Ķīmijterapijas un hematoloģijas klīnikā ārstējas gan tie Latvijas iedzīvotāji, kam atklātas labdabīgas vai ļaundabīgas asinsrades slimības, gan pacienti ar citiem ļaundabīgo audzēju veidiem, kuriem nepieciešama ķīmijterapija.

 

Par klīnikas attīstības plāniem un jaunām ārstēšanās iespējām stāsta tās vadītāja profesore Sandra Lejniece.

 

– Ķīmijterapijas un hematoloģijas klīnika tika izveidota pirms diviem gadiem, kad Valsts hematoloģijas centrs iekļāvās RAKUS sastāvā. Kā izmaiņas skāra pacientus, ārstus? 
Lejniece2_KM_19

S. Lejniece: – Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā tika apvienotas vairākas medicīnas iestādes, kas agrāk darbojās neatkarīgi cita no citas, un pārveides process aizvien turpinās. Lai gan lēmums par Hematoloģijas un ķīmijterapijas klīnikas izveidi tika pieņemts 2010. gadā, pagaidām hematoloģijas nodaļa joprojām atrodas klīnikā “Linezers”, bet ķīmijterapijas – Latvijas Onkoloģijas centrā (LOC), tādēļ pacientu ikdienu tas nav ietekmējis. Taču ar laiku arī hematoloģijas nodaļa pārcelsies uz LOC, un tad visa medicīniskā palīdzība hematoloģijas un ķīmijterapijas jomā tiks sniegta vienuviet. Tā arī būs labāk, jo tur pieejama gan visa “lielā” aparatūra un izmeklējumi, piemēram, magnētiskā rezonanse, scintigrāfija, plazmaferēze, gan cita specializētā diagnostika un ārstēšana. Nākotnē LOC varētu būt trīs lielas klīnikas – Terapeitiskās radioloģijas un medicīnas fizikas, Ķīmijterapijas un hematoloģijas un Onkoloģiskās ķirurģijas klīnika, par kuras izveidi pašreiz vēl noris diskusijas.

Hematoloģiju un onkoloģiju vieno ķīmijterapija, kas ir pamata ārstēšanas metode pacientiem ar ļaundabīgām asinsrades saslimšanām un ko lieto arī lielai daļai onkoloģisko pacientu kompleksas terapijas ietvaros, tādēļ pēc nodaļu apvienošanas vislielākās izmaiņas skārušas medicīnas māsu darbu. Šobrīd visas klīnikas māsiņas ir specializējušās ķīmijterapijā. Viņām ir īpaša apmācības programma, pēc kuras beigšanas jākārto eksāmeni, arī vēlāk savas zināšanas ir regulāri jāatjauno. Esam domājuši arī par īpašām izglītības māsām pacientiem, kas pieder tā sauktajām “lielo diagnožu” grupām (daudz pacientu ar vienu un to pašu diagnozi), piemēram, krūts vēzis, hemofilija – iedzimti asins recēšanas traucējumi u. c., kuras viņus papildus apmācītu, atbildētu uz visiem jautājumiem, palīdzētu.

– Vai pacienti ar labdabīgām asinsrades slimībām LOC jutīsies ērti?

– Šobrīd visa hematoloģisko pacientu ārstēšana notiek klīnikā “Linezers”, bet onkoloģisko – LOC, taču domāju, ka arī pēc pārcelšanās pacientiem problēmas neradīsies. Viņi taču pieraduši pie sava speciālista, māsiņām, nevis palātas vai ārsta kabineta. Piemēram, daži pacienti ar hemofiliju pie mums ārstējas jau 15 – 20 gadus. LOC poliklīnikā, visticamāk, hematoloģijas pacientu plūsma tiks nodalīta atsevišķi.

Tas, ka medicīniskā palīdzība pacientiem ar asinsrades un onkoloģiskām saslimšanām koncentrējas vienā vietā, manuprāt, ir labi. Reto slimību pacientiem no visiem Latvijas reģioniem tas ir garants, ka ārsts šādas slimības ārstē regulāri, nevis reizi desmit gados, jo viņiem pats galvenais ir pārliecība, ka ārstējošais ārsts pārzina viņa slimību un viņš ir drošībā.

– Vai ikdienā biežāk nākas ārstēt pacientus ar labdabīgām vai ļaundabīgām asinsrades slimībām?

– Mūsu klīnikā stacionāri biežāk ārstējas pacienti ar ļaundabīgām asinrades slimībām – limfomām, akūtu vai hronisku leikozi, limfoleikozi. Protams, ir arī hemofilijas slimnieki. Ambulatori – pacienti ar paaugstinātu vai pazeminātu leikocītu vai trombocītu skaitu, dažādu veidu anēmijām, tajā skaitā dzelzs deficīta anēmiju.

 

Visās attīstītajās pasaules valstīs šobrīd liela problēma ir nehodžkina limfoma. Arī Latvijā pacientu skaits, kam diagnosticēta šī ļaundabīgā limfoīdās sistēmas slimība, arvien pieaug, turklāt pacienti kļūst arvien jaunāki. Mūsu klīnikā ārstējas divdesmitgadīgi jaunieši, kam noteikta šī diagnoze.

 

– Vai ir kādas slimības, ar kurām hematologi vēl tā īsti netiek galā?

– Protams, pasaulē vēl joprojām ir slimības, ko nevar izārstēt, taču, uzlabojoties ārstēšanas iespējām, to kļūst arvien mazāk. Latvijā lielākā problēma ir tā, ka pacienti pie ārsta vēršas novēloti, slimības vēlīnās stadijās. Mūsu iedzīvotāji neiet pie ārsta, jo cer, ka tās var pāriet, meklē savām veselības problēmām kaut kādus izskaidrojumus, apmeklē ekstrasensus vai paši uz savu roku lieto imūno sistēmu stiprinošus līdzekļus.

Šobrīd medikamentozās terapijas iespējas arvien palielinās. Piemēram, vēl pirms gadiem piecpadsmit hroniskas mieloleikozes pacientiem dzīv-ildze bija 3 – 5 gadi. Šobrīd pieejams medikaments, ko lietojot pacienti nodzīvo 20 – 25 un vēl vairāk gadu. ASV pat runā par jaunu terapiju, kas šos cilvēkus pilnībā izārstēs.

– Vai klīnikas ķīmijterapijas nodaļā tiek ārstēti pacienti ar visu lokalizāciju ļaundabīgajiem audzējiem?

– Šobrīd hematoloģijas nodaļā ķīmijterapiju saņem pacienti ar ļaundabīgām hematoloģiskam saslimšanām, bet ķīmijterapijas nodaļā – ar citiem ļaundabīgo audzēju veidiem. Domāju, ka arī pēc pārcelšanās uz LOC hematoloģijas pacienti ķīmijterapiju saņems atsevišķi. Vienojošais abām nodaļām būs medicīnas māsu apmācības standarti, kam universitātes klīnikā jābūt augstā līmenī.

Mūsu nākotnes plānos ietilpst arī jauna aptieka, ko veidos klīnikas vajadzībām un kur notiks centralizēta ķīmijterapijai paredzēto medikamentu šķaidīšana un fasēšana.

– Kādas problēmas hematoloģijā un onkoloģijā jūs šobrīd satrauc visvairāk?

– Jautājums, kas onkoloģijā ir ļoti svarīgs, varbūt pat vissvarīgākais, – vai visi vajadzīgie medikamenti pacientam ir pieejami.

 

Ir moderni medikamenti, kas pieejami visiem pacientiem, bet ir arī tādi, kas iekļauti kompensējamo zāļu C sarakstā un ko gada laikā var saņemt tikai noteikts pacientu skaits, kas diemžēl nesakrīt ar reālo pacientu skaitu. Tādēļ rodas situācija, ka pacienti, kas saslimuši gada otrajā pusē, šīs valsts apmaksātās zāles nevar saņemt.

 

Pērn daudzi nehodžkina limfomas pacienti saslima tieši rudenī, kad medikamentu kvota jau bija izsmelta. Par laimi, valsts tomēr piešķīra papildu līdzekļus un pacienti nepieciešamos medikamentus tomēr saņēma, lai gan ar novēlošanos. Modernie medikamenti ir tik dārgi, ka pacienti par savu naudu tos iegādāties nevar. Piemēram, viena monoklonālo antivielu deva vidēji maksā 1400 latus, bet pacientam nepieciešamas astoņas injekcijas.

Pacienti bieži vien izlasa internetā, kas viņa slimības ārstēšanai šobrīd tiek rekomendēts, bet ārstam jāsaka, ka beigusies kvota un valsts šo ārstēšanu šobrīd neapmaksā. Tas ir šoks gan pacientiem, kas pārsvarā ir gados jauni cilvēki, gan viņa tuviniekiem. Tas pats attiecas arī uz ambulatorajiem pakalpojumiem. Hematoloģijā ambulatorās kvotas tiks izsmeltas jau augustā. Ja netiks piešķirti papildu līdzekļi, visas konsultācijas pacientiem būs pieejamas tikai par maksu.

Ir medikamenti, pēc kā pacientiem jāstāv rindā, piemēram, jaunie medikamenti hronisku leikožu ārstēšanai. To garums var būt dažāds – sākot no dažiem mēnešiem līdz pat gadam. Šajā laikā pacienti saņem “veco” terapiju. Dažiem pacientiem, apzinoties, ka varētu tikt ārstēti labāk, saņemt labāku terapiju, pat sākas depresija. Uzskatu, ka attiecībā pret pacientiem vajadzētu valdīt vienlīdzībai, skaidriem noteikumiem, kas visu gadu ir vienādi. Latvijā atšķiras arī tas valsts apmaksāto medikamentu saraksts, ko pacients var saņemt, ārstējoties ambulatori un stacionārā, tādēļ reizēm rodas situācija, ka slimnieks, kas varētu ārstēties dienas stacionārā, jāievieto slimnīcā, lai viņš varētu saņemt viņam labāko terapiju. Vajadzētu būt tā, ka nauda seko diagnozei. Ja pacientam noteikta kāda diagnoze, tās ārstēšanai valsts paredz noteiktu summu. Piemēram, Zviedrijā noteiktas diagnozes ārstēšanai valsts aprēķinājusi noteiktu summu un klīnikā, kur pacients ārstējas, ar šo naudu var rēķināties.

 

Otra problēma ir pacientu līdzmaksājums, kas par ārstēšanos slimnīcā onkoloģijas pacientiem ir pieci lati. Lai gan salīdzinājumā ar citu slimību pacientiem tas ir mazāks, stacionārā slimniekiem ar ļaundabīgiem audzējiem nereti nākas ārstēties ilgāk.

 

Piemēram, dažiem pacientiem ar akūtu leikozi mēdz būt ļoti garas terapijas shēmas. Pirms diviem gadiem mūsu klīnikā ārstējās pacients, kas stacionārā iestājās maijā, bet tika izrakstīts septembrī.

– Vai jūsu klīnikā turpinās autologo un alogēno cilmes šūnu transplantācija? Kādi šai metodei ir panākumi?

– Ik gadu veicam piecas sešas alogēno un gandrīz divdesmit autologo cilmes šūnu transplantācijas. Šobrīd valsts apmaksā šo cilmes šūnu transplantāciju visiem pacientiem, kuriem tā nepieciešama. Ja ģimenes locekļu vidū nav izdevies atrast piemērotu donoru, valsts pacientam apmaksā arī ārstēšanos ārzemēs, kur izveidoti donoru reģistri.

Pirmais pacients, kuram 2006. gadā veicam alogēno cilmes šūnu transplantāciju, joprojām jūtas labi. Protams, mēdz būt arī agresīvi audzēji, kas strauji progresē, un pacients nomirst, taču daudzi ar šīs metodes palīdzību ir arī izārstējušies. Apziņa, ka pirms transplantācijas šiem cilvēkiem nevarēja palīdzēt, bet tagad viņi ir dzīvi un var būt kopā ar saviem tuviniekiem, sniedz milzīgu gandarījumu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+