Latvijā
Vēsture

Mums bija jāmirst, lai dzīvotu simti. Stompaku kaujai – 70 25


LNPA Centrālvidzemes apgabala partizāni. 1950. g. pavasaris. (SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs)
LNPA Centrālvidzemes apgabala partizāni. 1950. g. pavasaris. (SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs)
LNPA Centrālvidzemes apgabala partizāni. 1950. g. pavasaris. (SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs)

Tieši pirms 70 gadiem – 1945. gada 2. – 3. martā Abrenes apriņķa Viļakas pagastā norisinājās Stompaku kauja – pēckara latviešu nacionālo partizānu lielākā cīņa pret padomju okupācijas režīma bruņotajiem formējumiem. Pētera Supes (“Cinīša”) vadītās Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) 300 partizāni veselu diennakti sekmīgi pretojās 483 vīru lielai PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) iekšējā karaspēka vienībai un vietējiem iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem. Nacionālie partizāni ar ieročiem rokās pauda tautas nostāju pret apspiedējiem un uzskatāmi demonstrēja nesamierināšanos ar otrreizējo padomju okupāciju. Stompaku kauja un tās dalībnieku likteņi ir piemiņas un uzmanības vērti arī šodien.

Latvijas nacionālo partizānu apvienība

LNPA bija pirmā centralizētā nacionālo partizānu organizācija, kas izveidojās 1944. gada 10. decembrī Vidzemes un Latgales ziemeļu daļā. Tās vadītājs agronoms P. Supe (viņa vietnieks bija bijušais LU Tautsaimniecības fakultātes students Staņislavs Ločmelis (“Dūze”)) kara laikā bija absolvējis Lauksaimniecības universitāti Jelgavā. Supes rīcībā bija nonācis arī 1944. gada 10. martā slepeni Jelgavā iespiestais profesora Konstantīna Čakstes vadītās Latvijas Centrālās padomes (LCP) nelegālais laikraksts “Jaunā Latvijā” ar tajā publicēto LCP politisko deklarāciju, kas paredzēja Latvijas neatkarības atjaunošanu, balstoties uz 1922. gada Latvijas Republikas Satversmi un starptautiskajām tiesībām. Ļoti iespējams, ka, sekojot tieši LCP nostādnēm, arī P. Supes izstrādātie LNPA statūti noteica: “1§. Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) ir nacionāla latvju tautas militāri politiska organizācija, kas apvieno aktīvos brīvības cīnītājus un darbojās Latvijas okupācijas varai slepeni. [..] 3§. Apvienība atrod savas tiesības, izteiktas Apvienoto Nāciju ietvaros un spēkā esošā Latvijas Satversmē, kādēļ tā ir legāla Latvijas valsts organizācija un var izteikt zināmas latvju tautas daļas brīvo gribu. 4§. Apvienība uzstāda par savu augstāko mērķi, cīnīties ar ieročiem rokās un politiski, kopā ar latvju tautas lielāko vairumu par neatkarīgās demokrātiskās Latvijas Republikas atjaunošanu [..]”. 1945. gada rudenī LNPA apvienoja ap 1000 nacionālo partizānu, un drīz vien organizācijas pakļautībā atradās partizānu grupas Viļakas, Alūksnes, Valkas, Gulbenes, Cēsu un daļēji arī Madonas apriņķī. Neskatoties uz okupācijas varas karaspēka un padomju drošības iestāžu pārspēku, LNPA spēja darboties līdz pat 1953. gadam.

Stompaku partizānu nometne

Stompaku nometne bija iekārtota 1944./1945. gadu mijā, un tā bija viena no lielākajām partizānu nometnēm Baltijas reģionā. Saukta arī par “Saliņu mītni”, tā spēja uzņemt ap 400 cilvēku. Stompaku purva bāzē bija uzbūvētas ne tikai 24 zemnīcas (paredzētas 20 – 30 cilvēkiem), bet arī staļļi 30 zirgiem, pārtikas noliktavas un slimnīcas bunkurs. Nometnē darbojās arī īpaši izveidota partizānu tiesa, kas sodīja gūstā saņemtos padomju aktīvistus. Speciāli iekārtotā baznīcā katru dienu dievkalpojumus noturēja LNPA prezidija priekšsēdētājs, Šķilbēnu pagasta Rekovas katoļu draudzes prāvests Ludvigs Štagars (“Pabērzs”) (arestēts 1947. gadā, pēc tam atkārtoti 1958. gadā, nebrīvē kopā pavadījis 25 gadus). 1945. gada februārī Stompaku nometnē pat notika Stepana un Anicetas Loginu laulības, kas šeit bija meklējuši patvērumu. Nometnes kapelu vēl šodien atceras viena no Stompaku iemītniecēm Domicella Pundure (“Lucija”), stāstot, ka “baznīciņa atradās pašā nometnē. Tas bija tāds neliels bunkurītis, vairāk par divdesmit cilvēkiem tur nevarētu ieiet iekšā. Varbūt arī tik daudz ne. Uz baznīcu nāca katoļi. Iekšā baznīcas bunkurītī tāds kā galds par altārīti uztaisīts. Dievkalpojumus turēja katru rītu. Un turpat arī grēksūdzes pieņēma. [..] Mežā es aizgāju ar to, kas man mugurā bija, un viss. Rožukronis, jā, tas bija līdzi – tam jau bija jābūt līdzi. Lūgšanu grāmata, neatceros, ņēmu vai neņēmu, bet to turpat baznīciņā varēja dabūt. Un gājām, lūdzāmies, un Dieviņš pasargāja.”

Stompaku kaujas bilance

Saskaņā ar vēsturnieka Zigmāra Turčinska pētījumiem Stompaku kauja ilga no 2. marta plkst. 7.30 līdz 19.30, kad kaujas troksnis līdz 3. marta rītam pieklusa. Abu pušu ierakumi nometnes Priekšsalā atradās tikai 70 – 80 metru attālumā, un ilgākas vai īsākas apšaudes turpinājās ik pēc brīža. Pēc papildspēku saņemšanas IeTK karaspēka uzbrukums atsākās nākamās dienas rītausmā, kad partizāni jau bija izlauzušies no aplenkuma ziemeļu virzienā, bet vakarā, sadalījušies mazākās grupās, izklīda. Stompaku kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 partizāni, bet pretinieka zaudējumi sasniedza 46 cilvēkus. IeTK karavīrs Vasilijs Vorobjovs drīz pēc notikušā atcerējās: ierodoties kaujas laukā, ieraudzījis, ka “bandīti ir nogalinājuši un ievainojuši daudzus mūsu karavīrus un virsniekus. Bandītiem bija iepriekš sagatavotas aizsardzības pozīcijas, un viņi mums izrādīja spēcīgu uguns pretestību, nelaižot mūs savas nometnes teritorijā. Bandīti daudzreiz pārgāja pretuzbrukumos, cenšoties mūs aplenkt un iznīcināt”, bet partizānu kaujas grupas komandieris Jānis Kozlovskis vēlāk rakstīja, ka “šinī cīņā laikam biju vistuvāk nāvei, jo man, kad sniedzos pēc trofeju ložmetēja, uz pleca pie lāpstiņas labajā pusē izšāva cauri brezenta mētelim un visām drēbēm, labi vēl piededzinot ādu”.

Nozīmīga ir arī Balvu novadpētnieka Zigfrīda Berķa savāktā informācija, kas parāda, ka svarīga loma Stompaku kaujas sekmīgā iznākumā, iespējams, bija bijušajam leģionāram kapteinim Jānim (Arvīdam?) Ozolam (viņa vārds, uzvārds un dienesta pakāpe vēl ir jāprecizē) (“Melnā bārda”). Viņš Stompaku apmetnē nonāca tikai 1945. gada 26. februārī – tikai dažas dienas pirms partizānu kaujas ar čekas karaspēku, jo kopā ar adjutantu Pauli Grantiņu (“Ventiņš”) bija atpalikuši no savas vienības Vidzemes cīņu laikā 1944. gada jūlijā, bet vēlāk nelegāli dzīvoja Grīvas mežos Tilžas pagastā. Pēc ierašanās Stompakos kapteinis Ozols esot ātri iemantojis pārējo partizānu uzticību un tika izraudzīts par partizānu komandieri. 2. marta agrā rītā, kad čekisti neilgā laikā bija ieņēmuši četrus bunkurus un tiem pretī stāvošajā “Žogotas” partizānu grupā sākusies panika un pat daļēja bēgšana, tieši Ozols esot bijis tas, kas novērsis apjukumu un noorganizējis pienācīgu pretestību. Jau pēc Stompaku kaujas ap 70 partizānu viņa vadībā devās atpakaļ uz Tilžas mežiem, kur pēc vairākām sekmīgām sadursmēm ar okupantiem kapteinis Ozols krita kaujā ar čekistiem 1945. gada 28. aprīlī pie Aparniekiem Rugāju pagastā.

Stompaku kaujas gaita un iznākums ir atklāts arī PSRS IeTK iekšējā karaspēka 143. strēlnieku pulka komandiera apakšpulkveža Kuzņecova 1945. gada 19. marta ziņojumā par operatīvo stāvokli Austrumlatvijā. Cita starpā tajā bija minēts, ka “Stompaku purva meža rajonā slēpās bandītgrupa 400 – 500 cilvēku sastāvā. Bruņojumā lielkalibra ložmetēji, balsta ložmetēji, rokas ložmetēji, automāti, šautenes, granātas un liels daudzums patronu. [..] Apkārt bandītu nometnei bija izveidota aizsardzības līnija, 15 – 20 cilvēku sastāvā norīkota sardze, no kuras tika izlikti posteņi rietumu, dienvidu un austrumu virzienā. Banda izveidoja 15 – 20 cilvēku vienības, lai aplaupītu mājas un iznīcinātu padomju un partijas darbiniekus pagastu un apriņķu centru tuvumā esošajās mājās. [..] 1945. gada 2. marta sadursmē ar bandu pulka operatīvā vienība iznīcināja 28 bandītus, 40 – 50 tika ievainoti, 7 cilvēki sagūstīti. Banda, izmantojot spēcīgo snigšanu un nakts aizsegu, izgājusi no aplenkuma rietumu virzienā un grupās izklīdusi Liepnas mežā, bet galvenie spēki aizgājuši uz Grīvas mežu.”

Pēc Stompaku kaujas lielākā daļa nogalināto partizānu tika izlikti atpazīšanai un vietējo iedzīvotāju iebiedēšanai Viļakā un Šķilbēnos. Kad viena no nošauto partizānu sievām, Egļevas mežniecības grāmatvede L. Augustāne nogalināto cilvēku vidū atpazina savu vīru, viņa spēja sāpēs sakost zobus un to neizrādīt, notraucot sniegu no sava vīra sejas un, papurinot galvu, paejot malā, tā izvairīdamās no čekistu pratināšanas. Viļakas Brāļu kapos vēlāk svinīgi apglabāja tikai 18 okupācijas varas pārstāvjus, bet pārējos čekas karavīrus apglabāja Pitalovas vai Ostrovas kapos. Tas notika tāpēc, ka Viļakas centrālajā laukumā publiskai apskatei bija nomesti 19 nogalināto partizānu līķi, un nebija pieļaujams, ka tauta redz, ka komunistu zaudējumi ir bijuši lielāki. Daļu mirušo partizānu sameta bedrē pie Viļakas katoļu baznīcas žoga, kur 2005. gadā ir atklāta viņiem speciāli veltīta piemiņas vieta.

Supes ģimenes traģēdija

LNPA vadītāja P. Supes ģimene bija viena no tām, kas okupācijas varu maiņu 1944./1945. gadā Latvijā izjuta īpaši smagi. 25 gadus vecais P. Supe bija uzaudzis zemkopju ģimenē “Jaunā dārza” mājās Abrenes apriņķa Purvmalas pagastā kopā ar vecāko brāli un māsu un vēl četrām jaunākām māsām. Izglītojies Viestura valsts sešklasīgajā pamatskolā Bokovā un Viļakas ģimnāzijā. Būdams fanātisks mazpulku organizācijas vadītājs, viņš kā vienīgais visā Abrenes apriņķī ieguva augstāko – “Līdumnieka” – mazpulku pakāpi. Latvijas okupācija 1940. gada 17. jūnijā sagrāva viņa sapņus par dzīvi brīvā un laimīgā valstī. Jau vācu okupācijas laikā 1942. gadā P. Supe absolvēja Lauksaimniecības universitāti Jelgavā un iegūto agronoma izglītību lika lietā darbā dzimtajā pagastā. Ļoti iespējams, ka viņa naidu pret komunistiem sekmēja arī 1943. gada 2. novembra padomju kaujinieku veiktā Purvmalas pagasta vecākā un viņa brāļa nogalināšana un māju nodedzināšana, kuras laikā tika aplaupītas arī Supes mājas, bet pats Pēteris un viņa brālis Dominiks no nāves izglābās tikai tāpēc, ka tobrīd atradās Abrenē.

Frontes līnijas tuvošanās mudināja P. Supi iestāties vācu abvēra 212. frontes izlūku grupā (Frontaufklärungstruppe 212) un iziet apmācības Austrumprūsijā. Kā diversantu grupas “Lappland” komandieris 1944. gada 1. oktobrī viņš tika desantēts Abrenes apriņķī, bet pēc sakaru pārtrūkšanas ar vāciešiem ķērās pie nacionālo partizānu organizēšanas Ziemeļlatgalē. Atriebjoties par viņa aktīvo darbību, čekisti 1945. gada jūlijā nodedzināja Supes ģimenes rentes māju Viļakas pagasta Aizgalienā un nošāva viņa vecākus Vincu un Emīliju Supes, kuri bija izrādījuši pretestību un iegājuši mežā pēc tam, kad bija arestētas viņu meitas Mihalīna, Genovefa (nošauta 1946. gada 9. septembrī) un Aldona. Pašu P. Supi 1946. gada 1. aprīlī Gulbenes apriņķa Jaungulbenes pagastā Jaunzemju mājās nodevīgi noslepkavoja čekas savervēts aģents kaujinieks Jānis Klimkāns. P. Supes mirstīgās atliekas, ietērptas Latvijas armijas pulkveža formā, ar cauršautu brūci galvā un uzrakstu “Latgales bandītu vadonis” par brīdinājumu citiem tika izliktas tagadējās Viļakas autoostas teritorijā.

P. Supes māsa Mihalīna Supe (“Kaija”), viena no sabiedrības ievērību izpelnījušās Sanitas Reinsones grāmatas “Meža meitas” varonēm, mežā pavadīja deviņus gadus, līdz brīdim, kad 1954. gada 23./24. aprīļa naktī čekisti no slēpņa nošāva viņas draugu partizānu Arvīdu Vīksniņu (“Jauno”). Pēc aresta un notiesāšanas Mihalīna pavadīja septiņus gadus stingrā režīma nometnē un trīs gadu nometinājumā Vorkutā. Viļakas čekas priekšnieks Vinokurovs, nespēdams pārdzīvot savas neveiksmes cīņā pret nacionālajiem partizāniem, savas dusmas izgāza uz M. Supi, pratināšanas laikā sitot viņai ar dūrēm pa seju un dauzot ar galvu pret sienu. Savu nonākšanu čekas ieslodzījumā Mihalīna spilgti atceras vēl šodien: “Kā viņi mani baidīja! Viņi mani atlaiž, saraksta, ko saraksta, es nezinu, “Podpišis!”. Lai parakstos! Es neparakstos. Pistoli man pieliek pie galvas, plēš aiz ausīm, pasit. Nolaiž mani lejā pagrabā, saka: “Ja neparakstīsies, mēs tevi nošausim.” Es saku: “Labāk tūlīt šaujat!” Visa ģimene nošauta, man nav nekāda prieka. [..] Mani vēl skaita par dzimtenes nodevēju! Es tiem pratinātājiem saku: “Kāda es dzimtenes nodevēja, savu dzimteni es nenodevu! A tā jūsu dzimtene,” es saku, “tā man ir sveša.” Kaut kāda Krievija man kaimiņos ir, bet kāpēc lai tā būtu mana dzimtene? Es saku: “Tā bija Latvija, es par Latviju i cīnījos.”

Partizānu Slucku ģimene

Padomju okupācijas režīma vajāti Stompaku partizānu nometnē nonāca arī Broņislavs un Leontīne Slucki. Latvijas Kara skolā ieguvis leitnanta dienesta pakāpi, Broņislavs vācu okupācijas laikā strādāja Viļakas pagasta valdē, tāpēc 1944. gada rudenī viņu apcietināja. Vēlēdamies savervēt Slucki par savu ziņotāju, čekisti viņu īslaicīgi atbrīvoja, bet viņš aizgāja dzīvot mežā, jo nevēlējās kļūt par nodevēju. Pēc kāda laika B. Sluckim (“Indulis”) partizānu nometnē Viļakas pagasta Brontu mežā pievienojās arī viņa sieva Leontīne (“Pārsla”), kura nespēja šķirties no sava nesen salaulātā vīra. Drīz vien viņi, tāpat kā Leontīnes vecāki (tēvu Vilhelmu Romānu nošāva 1947. gadā mežā, bet māti Katrīnu un māsas Eleonoru un Lidiju vēlāk izsūtīja uz Tomskas apgabalu) pārcēlās uz dzīvi Stompaku nometnē. “Daudzi uz turieni arī gāja. Mežā iegāja arī krievi, tie kā traki šāva uz čekistiem. Mātes ar krūts bērniem bija. Vienai sievietei vīru nošāva, viņa pie kapa bedres stāvēja un raudāja. [..] Pēc Stompaku kaujas mēs pārgājām pāri Balvu lielceļam ar visiem saviem ievainotajiem. Daudz viņu bija – no Tilžas, Baltinavas, Šķilbēniem, veda kamanās ar deviņiem zirgiem. [..] Tad, kad papu nošāva, kad mēs tikai četratā dzīvojām, tad pasaki, kā es varu atstāt vīru un iet laukā? Vai es to varētu? Vai tu varētu tā izdarīt? Ja tu pie altāra būtu solījusi priekos un bēdās būt kopā, tu varētu pamest vīru vienu pašu mežā?” tik spilgti šis laiks ir palicis L. Sluckas (vēlāk – Augustānes) atmiņās.

Vēl pirms Stompaku kaujas B. Sluckis bija tas, kurš iebilda pret, viņaprāt, pārāk aktīvo LNPA vadītāja P. Supes vēršanos pret padomju varas aktīvistiem un atbalstītājiem, resp., viņu nogalināšanu. Pēc tam, kad kādā asā strīdā B. Sluckis pret to bija protestējis, kliedzot uz Supi: “Vai tu Dievam nemaz vairs netici?” – P. Supe bija sasaucis partizānu sanāksmi un licis izšķirties par tālāko cīņas taktiku. Tā kā vairākums no viņiem atbalstīja Supi, B. Sluckis tika atcelts no Stompaku partizānu nometnes komandanta amata. Mežā Broņislavs un Leontīne Slucki atradās līdz 1953. gada 15. janvārim, kad kāda mežsarga nodevības dēļ čekisti viņus atrada un sagūstīja (vienu no uzbrucējiem Broņislavs paspēja nošaut, kad tas tuvojās partizānu bunkuram, bruņojies ar ložmetēju). Pēc smagas sišanas čekisti Leontīnei ar šautenes laidi pārsita galvu, un tikai kāda čekas virsnieka noraidošā nostāja pasargāja viņu no izvarošanas. Pēc tam abus sagūstītos dzīvesbiedrus aizveda uz bijušo kapucīņu klostera ēku, kur tagad bija iekārtojusies Viļakas milicija. Padomju okupācijas vara Broņislavu 1953. gada 24. decembrī nošāva cietumā Maskavā, bet Leontīni sodīja ar ilgiem gadiem izsūtījumā Irkutskas apgabalā. Latvijā viņa drīkstēja atgriezties tikai 1977. gadā.

Saistītie raksti

Vēsturnieks Z. Turčinskis, kurš pēdējos gados visvairāk ir pētījis pēckara partizānus, raksturo LNPA kā pirmo un nozīmīgāko nacionālo partizānu organizāciju, bet Stompaku kauju vērtē kā lielāko un sīvāko kauju Latvijas partizānu kara vēsturē. Kaut arī no partizānu kara viedokļa, to mērķis un veiksme drīzāk ir izvairīšanās no šāda mēroga kaujas operācijām, kamēr cīņās nav iesaistījušies regulārās armijas spēki, šī sadursme izrādījās neizbēgama, beidzās partizāniem veiksmīgi un deva vērtīgu pieredzi turpmākā cīņā pret padomju okupantiem. Arī uz 2011. gada 11. augustā Balvu–Viļakas šosejas malā atklātā pieminekļa Stompaku kaujā kritušajiem 28 nacionālajiem partizāniem ir lasāmas zīmīgas un arī mūsdienās īpaši nozīmīgas rindas: “Mums bija jāmirst, lai dzīvotu simti. Nebija lemts toreiz Latvijai zelt. Un pēc kariem, kas palikāt dzīvi, Būs no jauna jums Latviju celt!”

Dr. hist. Uldis Neiburgs,

Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks

Galerijas nosaukums
LA.lv