Latvijā
Sabiedrība

Mūsu laukiem ir nākotne. Ēriks Hānbergs svin 85. dzimšanas dienu 16

Kolāža – la.lv

Vairāk nekā pusgadsimtu Ēriks Hānbergs ir aprakstījis Latvijas lauku dzīvi, ar savu aso skatu un labdabīgo humoru izceļot gan gaišās, gan tumšās puses. 29. maijā Hānbergs svinēs 85 gadu jubileju, bet viņš ir apņēmības pilns turpināt rakstīšanu, lai nākotnei saglabātu liecības par mūsu laikmetu.

Allaž elegantais namatēvs mūs sagaida, tērpies dzeltenā kreklā (“Nevis dzeltenā, bet gan saulainā,” uzreiz izlabo Ēriks) un vedina uz savu darbistabu, kur rakstnieka kaķis Tintis Tinte ērti iekārtojas uz saimnieka rakstāmgalda, kamēr Hānbergs stāsta par savu dzīvi un radošiem plāniem. Maija nogalē Ērikam apritēs 85, viņa sievai Velgai šogad ir 70 gadu jubileja, tad nu nolēmuši svinēt visu gadu no 1. janvāra līdz 31. decembrim.

Hānbergs saka, ka nekādas dāvanas negaida; viņš tās sarūpē pats, rakstot grāmatas. Nesen izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā viņa grāmatu “Mana Tērvetes ieelpa”, kas ir Hānberga pateicība Tērvetes novadam, jo savulaik viņš bieži uzturējies Tērvetes sanatorijā un dabas parkā, kur ārstējis plaušas. Savukārt izdevniecībā “Jumava” tapusi Hānberga grāmata “Aplaipojumi un apsmaidījumi”, kurā viņš vaļsirdīgi atskatās uz savu darbu žurnālistikā no 1958. līdz 1990. gadam. Ērika plānos jau ir nākamā grāmata, kas būtu par laiku pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Sirdī esmu lauku cilvēks

Visu mūžu pelnījis iztiku ar drukāto vārdu, Hānbergs ir pārliecināts, ka drukātā prese un grāmatas būs pieprasītas arī nākotnē, lai gan tām arvien vairāk nākas konkurēt ar internetu. “Manā jaunībā, kad parādījās televīzija, daudzi pareģoja kino iznīkšanu, bet mēs redzam, ka kino joprojām ir ļoti iecienīts,” secina Hānbergs. Ar rakstniecību viņš nodarbojas savā divstāvu dzīvoklī Pārdaugavā, kur viss ir pielāgots rakstnieka vajadzībām. “Šeit ir piepildījies mans bērnības sapnis par dzīvi bēniņos. Mūsu lauku mājas bēniņi bija brīnumaina vieta, kur glabājās viss iespējamais, sākot no desām un āboliem līdz pat grāmatām un žurnāliem. Kad radās izdevība iegādāties šo dzīvokli, ļoti nopriecājos par iespēju izbūvēt bēniņus. Tagad tiešām jūtos kā bērnībā,” stāsta Ēriks, rādot uz senu paksi, kas izzāģēts no viņa bērnības dienu mājas un tagad gozējas rakstnieka darbistabā.

Hānbergs ir cēlies no Birzgales pagasta zemnieku dzimtas, savā žurnālista un rakstnieka darbā viņš rakstījis galvenkārt par lauku dzīvi, taču pats lielāko daļu mūža ir nodzīvojis pilsētā. Kā tad viņš īsti jūtas: kā pilsētnieks vai kā laucinieks? “Lai gan dzīvoju uz pilsētas bruģa, sirdī joprojām esmu lauku cilvēks,” saka Hānbergs, kurš vienmēr centies saglabāt ciešu saikni ar laukiem. Savulaik viņš kopā ar Imantu Ziedoni, Aivaru Berķi un Dainu Bruņinieci vērtēja konkursa “Sakoptākā lauku sēta Latvijā” dalībniekus, vēlāk darbojies arī konkursu “Sējējs” un “Laiks Ziedonim” žūrijā, tādēļ ir labi iepazinis lauku dzīvi un saticis daudzus prasmīgus saimniekus.

“Man ir bijusi lieliska iespēja vērot, kā mainās lauku vide, bet uz Latvijas lauku nākotni es raugos ar optimismu. Skaidrs, ka šobrīd mēs dzīvojam pārmaiņu laikā, bet tehnoloģiju un dzīvesveida maiņa vienmēr ir satraukusi cilvēkus. Piemēram, siena laiks mums tagad saistās ar plastmasā ietītiem ruļļiem, nevis smaržīgām siena kaudzēm. Atceros, kā jaunībā laivojām pa Latvijas upēm un naktis bieži vien pārlaidām siena zārdā, jo teltis parādījās krietni vēlāk. Mūsdienās ceļmalās arī vairs gandrīz neredz steķus, uz kuriem agrāk krāmēja piena kannas, lai pienotavas mašīna tās varētu savākt. Tagad pats netālu no Tirzas ceļmalā redzēju vairākas sarūsējušas kannas, kas bija palikušas kā aizgājušā laikmeta piemineklis.”

Cilvēku deficīts

Hānbergs atzīst, ka visgrūtāk klājas mazo saimniecību īpašniekiem, kam nav viegli pielāgoties pārmaiņām. Taču izbraucienos pa laukiem viņš bieži saticis arī saimniekus, kas atgriezušies no peļņas ārzemēs un tagad ar savu darbu veicina dzimtās zemes attīstību. “Ja uz mūsu zemi raugās no putna lidojuma, visā Latvijā ir redzamas sakoptas mazpilsētas, daudzviet rekonstruēti kultūras centri un sporta zāles. Tātad ir izveidota infrastruktūra, lai šīs vietas varētu piepildīties ar cilvēkiem. Arī slēgto skolu ēkas tiek izmantotas citiem nolūkiem, nevis pārvēršas par graustiem. Atceros, ka padomju laikā daudz tika runāts par lauku kultūras dzīves problēmām: cilvēki ir, bet pietrūkst kultūras namu, kur viņiem būtu iespēja radoši izpausties. Tagad mums ir daudz kultūras centru, bet pietrūkst cilvēku.” Hānbergs gan ir optimists un tic, ka Latvijas lauki kādreiz atkal piepildīsies ar cilvēkiem. Lai tas notiktu, vispirms jāsaprot, kā nodrošināt darba vietas lauku ļaudīm, jo mūsdienās viens zemnieks ar “John Deere” traktoru mierīgi apsaimnieko 700 hektāru, kur agrāk vajadzēja veselu kolhoza brigādi. Hānbergs uzsver, ka jāskatās uz priekšu, nevis jāmēģina atgriezties pagātnē. “Bieži vien mēs pārāk idealizējam savu pagātni un bērnības laiku. Piemēram, stāsti par ulmaņlaiku pārticību un lauksaimniecības uzplaukumu. Vēsturnieku pētījumi rāda, ka bekona un sviesta bums pēc kāda laika būtu beidzies ar nopietnu krīzi, taču sanāca tā, ka punktu šim laikmetam pielika Otrais pasaules karš, tādēļ cilvēku atmiņā ulmaņlaiki turpināja dzīvot kā miera un labklājības laiks.”

Jāturas pie zemes

Hānbergs tēvs Kārlis un māte Irma bija turīgi zemnieki. “Maniem vecākiem bija četru klašu izglītība, bet viņi mācēja saimniekot gudri. Bērnībā man pat īsti nebija jāiet ganos, jo tēvs bija ierīkojis aploku sistēmu. Ulmaņlaikā mums vēl nebija elektrības, bet mājā jau bija ievilkts ūdensvads, mums bija vanna un boilers ar silto ūdeni. Kā pie kungiem! Saimniecībā bija liels ābeļdārzs, rudenī tēvs ar trim pajūgiem veda ābolus uz Rīgas tirgu, kur tos varēja pārdot par labu cenu. Tēvs ar māti bija vienojušies, ka vienu gadu peļņa tika ieguldīta lauksaimniecības tehnikā, bet otru gadu māte varēja rīkoties pēc saviem ieskatiem, piemēram, nopirkt guļamistabas iekārtu.”

Hānbergs stāsta – tolaik par labi sakārtotu saimniecību liecināja tas, ka saimes ļaudis arī vasaras darbu sezonā varēja atļauties diendusu un kārtīgi atpūsties. “Kolhozu laikā daudzviet rāva līdz vēlai naktij, un tāpat nespēja visus darbus padarīt, rudenī vēl vajadzēja piesaistīt talciniekus no pilsētas. Tas liecināja, ka kolhozu iekārta nav efektīva.” Taču kolhozu sistēmas lietderība bija tabu, ko padomju prese nedrīkstēja apšaubīt. Hānbergs gan norāda, ka bija arī pozitīvi piemēri: “Ja visā Latvijā būtu tādi kolhozi un to priekšnieki kā Viestura Gredzena “Tērvete”, Jāņa Blūma “Jaunais komunārs” vai Visvalža Skujiņa “Naukšēni”, tad arī šajā sistēmā lauki varēja piedzīvot uzplaukumu. Taču šīs saimniecības nenodarbojās tikai ar lauksaimniecību; tās attīstīja dažādas palīgnozares, piemēram, brūvēja alu un vīnu, šuva darba apģērbus utt.”

Hānbergs uzsver, ka vienmēr centies rakstīt par cilvēkiem, kuru galvenā vērtība ir darbs neatkarīgi no tā, kādā iekārtā viņi dzīvoja. “Pēc kara mans tēvs vēl kādu laiku gaidīja angļus un amerikāņus, kas mūs izglābtu, bet tad saprata, ka padomju režīms iekārtojies uz palikšanu. Viņš teica: lai pārdzīvotu šo laiku, latviešiem jāturas pie zemes, pašiem jārūpējas par iztiku, jādomā par bērnu izglītošanu.”

Hānbergs bija aizvainots, kad pirms dažiem gadiem toreizējā labklājības ministre Ilze Viņķele izteicās, ka tagadējie pensionāri strādājuši nepareizās valsts labā, tādēļ viņiem grūti cerēt uz pārtikušām vecumdienām. “Ar šādiem izteikumiem dubļos tiek iemīdīts veselas paaudzes darba mūžs. Ja padomju laikā mēs nebūtu turējušies pie darba tikuma, tad nemaz nebūtu nonākuši līdz dziesmotās revolūcijas laikam un brīvības atgūšanai. Vēl tagad izskan pārmetumi, ka mūsu atmodas veicinātāji Jānis Peters, Māra Zālīte, Imants Ziedonis esot darbojušies kompartijas sistēmā, un šis fakts it kā aptumšo viņu darbu. Lietuvieši šajā ziņā rīkojās gudrāk; viņi mērķtiecīgi iesaistījās padomju varas struktūrās un izmantoja tās savā labā.”

Saeimā aizgulētos

Pēc Hānberga domām, ja Latvijā nebūtu ienākusi okupācijas vara un mūsu zeme būtu palikusi brīva, mēs droši vien būtu izgājuši caur dažādām krīzēm, bet šodien Latvija būtu latviska valsts ar eiropeisku domāšanu. “Taču pusgadsimtu ilgā okupācija mūs atsvieda tik tālu atpakaļ, ka sekas vēl aizvien ir jūtamas.” Tomēr nevarētu arī teikt, ka viss padomju laikā izveidotais bija jānolīdzina līdz ar zemi. “Pat dzejnieks Andrejs Eglītis, kurš no visas sirds ienīda komunismu, pauda viedokli, ka Latvija pieļāvusi lielu kļūdu, tik strauji likvidējot kolhozus. Kapitālisma apstākļos uz to pamatiem varēja veidot bāzi zemnieku kooperācijas attīstībai, bet tas netika izdarīts. Pirmskara Latvijā zemnieku kooperācija strauji attīstījās, bet padomju laika samākslotais kolektīvisms radīja pretreakciju. Tagad mēs vēl aizvien meklējam veidus, kā nodrošināt lauku vides uzplaukumu.”

Hānbergs arī pārāk nepārdzīvo, ka daļa Latvijas lauksaimniecības zemes ir aizaugusi ar krūmiem un pamesta novārtā. “Imants Ziedonis savulaik teica, ka tie ir mūsu depozītā noglabātie hektāri, ko vajadzības gadījumā atkal varēs piemērot lauksaimniecības nolūkiem. Lai zeme atpūšas, gaidot savu īsto saimnieku. Tikmēr priecāsimies, ka mūsu zeme ir tīra un nepiesārņota, upēs dzīvo arvien vairāk vēžu, bet pa laukiem skraida zaķi.”

Hānbergs atzīst, ka šobrīd par lauku nākotni ir daudz jautājumu, bet arī viņam nav skaidras receptes, kā visu atrisināt. “Es zinu, ko vajadzētu izdarīt, bet nezinu, kā to paveikt.” Savulaik viņš bieži aicināts iesaistīties politikā un kandidēt Saeimas vēlēšanās, bet vienmēr spējis turēties pretim kārdinājumam. “Es nevarētu iet deputātos, jo man ik pa laikam uznāk snaudiens, un tad noteikti būtu skandāls, ja kāds nofilmētu, kā Hānbergs snauduļo Saeimas plenārsēdes laikā. Bet dakteri saka, ka manam organismam tas nāk par labu. Es varu aizmigt acumirklī, minūtes laikā.”

Pietiks čīkstēt!

Ēriks ir pārliecināts, ka Latvijas labā daudz lietderīgāks bijis viņa darbs žurnālistikā un stāstniecībā. “Ne jau visiem ir jāiet politikā; vajadzīgs arī kāds, kurš dokumentē valstī notiekošo un iekustina sabiedrisko domu.” Hānberga domas sabiedrībā ir pieprasītas, par ko liecina arī tas, ka Dailes teātra repertuārā iedzīvojušās pēc viņa stāstu motīviem veidotās lugas “Pirmā grēka līcis”, “Plikie un pusplikie”, “Ērtas dzīvošanas mirklīši”. “Nesen nospēlējām “Ērtas dzīvošanas mirklīšu” pēdējo izrādi, teātris bija uzklājis galdu. Pieminējām arī tos, kas pa šiem gadiem, kamēr izrāde bija repertuārā, aizgājuši mūžībā: režisoru Kārli Auškāpu, aktierus Aivaru Siliņu, Ventu Vecumnieci.”

Ēriks tagad sadarbojas ar spožo aktrisi Olgu Dreģi, kas par godu savai 80 gadu jubilejai uzstājas ar koncertiem dažādās Latvijas pilsētās. Hānbergs ir pagodināts, ka Dreģe viņu uzaicinājusi par vienu no pasākuma vadītājiem, viņš strādā duetā ar aktrisi Aiju Dzērvi. “Varu tikai apbrīnot mūsu tautas milzīgo tiekšanos pēc mākslas. Ar bažām gaidīju uzstāšanos Rēzeknes koncertzālē “Gors”, jo raizējāmies, vai izdosies piepildīt skatītāju zāli ar 1000 vietām. Taču nebija neviena brīva krēsla! Arī citās pilsētās viss ir izpārdots.”

Ērikam šķiet, ka šobrīd Latvijā ir pārāk daudz negāciju. “Mēs visu laiku čīkstam, cik viss ir slikti, nevis domājam, ko katrs varam darīt savas zemes labā.” Čīkstēšana noteikti nav Hānberga garā, jo viņš vienmēr apzināti centies izcelt pozitīvo un vairot nevis negācijas, bet gan labu noskaņojumu. Tieši tādēļ savulaik Rīgas Latviešu biedrībā kopā ar Jāni Ķuzuli izveidojām Omulību klubiņu, kas rīko dažādus pasākumus. Šajā klubiņā Ēriks ciešāk saskatījies ar Velgu, viņi ir kopā jau piecus gadus. “Mēs ar Velgu esam saderīgs pāris, bet nebija viegli sadzīvot ar lielo sabiedrības uzmanību. Kad tuvojās laulības ceremonija, centāmies, lai viss notiktu bez lieka trokšņa, bet aizkulišu prese tik un tā uzzināja un plaši aprakstīja. Es tikai piekodināju, lai virsrakstā liek “Hānbergs apprecējies 80 gadu vecumā”,” smejas Ēriks. Lai nu kā, bet dzīvesprieka viņam netrūkst. “Visu mūžu esmu bijis optimists, un tas man joprojām palīdz turēties formā.”

Galerijas nosaukums

Ēriks Hānbergs

Dzimis 1933. gada 29. maijā Birzgales pagastā zemnieku ģimenē

Mācījies par skolotāju, bet kļuva par žurnālistu un rakstnieku

Saistītie raksti

Liepājas pilsētas un rajona laikraksta literārais līdzstrādnieks un nodaļas vadītājs, laikraksta “Cīņa” korespondents un lauksaimniecības nodaļas vadītājs, “Neatkarīgās Rīta Avīzes” redaktora biedrs, Rakstnieku savienības biedrs kopš 1978. gada

Populārākās grāmatas: “Pirmā grēka līcis” (1977), “Plikie un pusplikie” (1983), “Kartupeļu stāsti” (1989), “Edgars Liepiņš” (1991), “Mirklīši” (2000), “Jaušības un nejaušības” (2008)

Pirmā sieva žurnāliste Anna Hānberga (1929 – 1999), bērni Oskars un Una, otrā sieva Velga Hānberga

LA.lv