Jāturas pie zemes 4
Hānbergs tēvs Kārlis un māte Irma bija turīgi zemnieki. “Maniem vecākiem bija četru klašu izglītība, bet viņi mācēja saimniekot gudri. Bērnībā man pat īsti nebija jāiet ganos, jo tēvs bija ierīkojis aploku sistēmu. Ulmaņlaikā mums vēl nebija elektrības, bet mājā jau bija ievilkts ūdensvads, mums bija vanna un boilers ar silto ūdeni. Kā pie kungiem! Saimniecībā bija liels ābeļdārzs, rudenī tēvs ar trim pajūgiem veda ābolus uz Rīgas tirgu, kur tos varēja pārdot par labu cenu. Tēvs ar māti bija vienojušies, ka vienu gadu peļņa tika ieguldīta lauksaimniecības tehnikā, bet otru gadu māte varēja rīkoties pēc saviem ieskatiem, piemēram, nopirkt guļamistabas iekārtu.”
Hānbergs stāsta – tolaik par labi sakārtotu saimniecību liecināja tas, ka saimes ļaudis arī vasaras darbu sezonā varēja atļauties diendusu un kārtīgi atpūsties. “Kolhozu laikā daudzviet rāva līdz vēlai naktij, un tāpat nespēja visus darbus padarīt, rudenī vēl vajadzēja piesaistīt talciniekus no pilsētas. Tas liecināja, ka kolhozu iekārta nav efektīva.” Taču kolhozu sistēmas lietderība bija tabu, ko padomju prese nedrīkstēja apšaubīt. Hānbergs gan norāda, ka bija arī pozitīvi piemēri: “Ja visā Latvijā būtu tādi kolhozi un to priekšnieki kā Viestura Gredzena “Tērvete”, Jāņa Blūma “Jaunais komunārs” vai Visvalža Skujiņa “Naukšēni”, tad arī šajā sistēmā lauki varēja piedzīvot uzplaukumu. Taču šīs saimniecības nenodarbojās tikai ar lauksaimniecību; tās attīstīja dažādas palīgnozares, piemēram, brūvēja alu un vīnu, šuva darba apģērbus utt.”
Hānbergs uzsver, ka vienmēr centies rakstīt par cilvēkiem, kuru galvenā vērtība ir darbs neatkarīgi no tā, kādā iekārtā viņi dzīvoja. “Pēc kara mans tēvs vēl kādu laiku gaidīja angļus un amerikāņus, kas mūs izglābtu, bet tad saprata, ka padomju režīms iekārtojies uz palikšanu. Viņš teica: lai pārdzīvotu šo laiku, latviešiem jāturas pie zemes, pašiem jārūpējas par iztiku, jādomā par bērnu izglītošanu.”
Hānbergs bija aizvainots, kad pirms dažiem gadiem toreizējā labklājības ministre Ilze Viņķele izteicās, ka tagadējie pensionāri strādājuši nepareizās valsts labā, tādēļ viņiem grūti cerēt uz pārtikušām vecumdienām. “Ar šādiem izteikumiem dubļos tiek iemīdīts veselas paaudzes darba mūžs. Ja padomju laikā mēs nebūtu turējušies pie darba tikuma, tad nemaz nebūtu nonākuši līdz dziesmotās revolūcijas laikam un brīvības atgūšanai. Vēl tagad izskan pārmetumi, ka mūsu atmodas veicinātāji Jānis Peters, Māra Zālīte, Imants Ziedonis esot darbojušies kompartijas sistēmā, un šis fakts it kā aptumšo viņu darbu. Lietuvieši šajā ziņā rīkojās gudrāk; viņi mērķtiecīgi iesaistījās padomju varas struktūrās un izmantoja tās savā labā.”
Saeimā aizgulētos
Pēc Hānberga domām, ja Latvijā nebūtu ienākusi okupācijas vara un mūsu zeme būtu palikusi brīva, mēs droši vien būtu izgājuši caur dažādām krīzēm, bet šodien Latvija būtu latviska valsts ar eiropeisku domāšanu. “Taču pusgadsimtu ilgā okupācija mūs atsvieda tik tālu atpakaļ, ka sekas vēl aizvien ir jūtamas.” Tomēr nevarētu arī teikt, ka viss padomju laikā izveidotais bija jānolīdzina līdz ar zemi. “Pat dzejnieks Andrejs Eglītis, kurš no visas sirds ienīda komunismu, pauda viedokli, ka Latvija pieļāvusi lielu kļūdu, tik strauji likvidējot kolhozus. Kapitālisma apstākļos uz to pamatiem varēja veidot bāzi zemnieku kooperācijas attīstībai, bet tas netika izdarīts. Pirmskara Latvijā zemnieku kooperācija strauji attīstījās, bet padomju laika samākslotais kolektīvisms radīja pretreakciju. Tagad mēs vēl aizvien meklējam veidus, kā nodrošināt lauku vides uzplaukumu.”
Hānbergs arī pārāk nepārdzīvo, ka daļa Latvijas lauksaimniecības zemes ir aizaugusi ar krūmiem un pamesta novārtā. “Imants Ziedonis savulaik teica, ka tie ir mūsu depozītā noglabātie hektāri, ko vajadzības gadījumā atkal varēs piemērot lauksaimniecības nolūkiem. Lai zeme atpūšas, gaidot savu īsto saimnieku. Tikmēr priecāsimies, ka mūsu zeme ir tīra un nepiesārņota, upēs dzīvo arvien vairāk vēžu, bet pa laukiem skraida zaķi.”
Hānbergs atzīst, ka šobrīd par lauku nākotni ir daudz jautājumu, bet arī viņam nav skaidras receptes, kā visu atrisināt. “Es zinu, ko vajadzētu izdarīt, bet nezinu, kā to paveikt.” Savulaik viņš bieži aicināts iesaistīties politikā un kandidēt Saeimas vēlēšanās, bet vienmēr spējis turēties pretim kārdinājumam. “Es nevarētu iet deputātos, jo man ik pa laikam uznāk snaudiens, un tad noteikti būtu skandāls, ja kāds nofilmētu, kā Hānbergs snauduļo Saeimas plenārsēdes laikā. Bet dakteri saka, ka manam organismam tas nāk par labu. Es varu aizmigt acumirklī, minūtes laikā.”
Pietiks čīkstēt!
Ēriks ir pārliecināts, ka Latvijas labā daudz lietderīgāks bijis viņa darbs žurnālistikā un stāstniecībā. “Ne jau visiem ir jāiet politikā; vajadzīgs arī kāds, kurš dokumentē valstī notiekošo un iekustina sabiedrisko domu.” Hānberga domas sabiedrībā ir pieprasītas, par ko liecina arī tas, ka Dailes teātra repertuārā iedzīvojušās pēc viņa stāstu motīviem veidotās lugas “Pirmā grēka līcis”, “Plikie un pusplikie”, “Ērtas dzīvošanas mirklīši”. “Nesen nospēlējām “Ērtas dzīvošanas mirklīšu” pēdējo izrādi, teātris bija uzklājis galdu. Pieminējām arī tos, kas pa šiem gadiem, kamēr izrāde bija repertuārā, aizgājuši mūžībā: režisoru Kārli Auškāpu, aktierus Aivaru Siliņu, Ventu Vecumnieci.”
Ēriks tagad sadarbojas ar spožo aktrisi Olgu Dreģi, kas par godu savai 80 gadu jubilejai uzstājas ar koncertiem dažādās Latvijas pilsētās. Hānbergs ir pagodināts, ka Dreģe viņu uzaicinājusi par vienu no pasākuma vadītājiem, viņš strādā duetā ar aktrisi Aiju Dzērvi. “Varu tikai apbrīnot mūsu tautas milzīgo tiekšanos pēc mākslas. Ar bažām gaidīju uzstāšanos Rēzeknes koncertzālē “Gors”, jo raizējāmies, vai izdosies piepildīt skatītāju zāli ar 1000 vietām. Taču nebija neviena brīva krēsla! Arī citās pilsētās viss ir izpārdots.”
Ērikam šķiet, ka šobrīd Latvijā ir pārāk daudz negāciju. “Mēs visu laiku čīkstam, cik viss ir slikti, nevis domājam, ko katrs varam darīt savas zemes labā.” Čīkstēšana noteikti nav Hānberga garā, jo viņš vienmēr apzināti centies izcelt pozitīvo un vairot nevis negācijas, bet gan labu noskaņojumu. Tieši tādēļ savulaik Rīgas Latviešu biedrībā kopā ar Jāni Ķuzuli izveidojām Omulību klubiņu, kas rīko dažādus pasākumus. Šajā klubiņā Ēriks ciešāk saskatījies ar Velgu, viņi ir kopā jau piecus gadus. “Mēs ar Velgu esam saderīgs pāris, bet nebija viegli sadzīvot ar lielo sabiedrības uzmanību. Kad tuvojās laulības ceremonija, centāmies, lai viss notiktu bez lieka trokšņa, bet aizkulišu prese tik un tā uzzināja un plaši aprakstīja. Es tikai piekodināju, lai virsrakstā liek “Hānbergs apprecējies 80 gadu vecumā”,” smejas Ēriks. Lai nu kā, bet dzīvesprieka viņam netrūkst. “Visu mūžu esmu bijis optimists, un tas man joprojām palīdz turēties formā.”
Ēriks Hānbergs
Dzimis 1933. gada 29. maijā Birzgales pagastā zemnieku ģimenē
Mācījies par skolotāju, bet kļuva par žurnālistu un rakstnieku
Liepājas pilsētas un rajona laikraksta literārais līdzstrādnieks un nodaļas vadītājs, laikraksta “Cīņa” korespondents un lauksaimniecības nodaļas vadītājs, “Neatkarīgās Rīta Avīzes” redaktora biedrs, Rakstnieku savienības biedrs kopš 1978. gada
Populārākās grāmatas: “Pirmā grēka līcis” (1977), “Plikie un pusplikie” (1983), “Kartupeļu stāsti” (1989), “Edgars Liepiņš” (1991), “Mirklīši” (2000), “Jaušības un nejaušības” (2008)
Pirmā sieva žurnāliste Anna Hānberga (1929 – 1999), bērni Oskars un Una, otrā sieva Velga Hānberga
