Mobilā versija
Brīdinājums +20.7°C
Melānija, Imanta
Piektdiena, 18. augusts, 2017
8. maijs, 2017
Drukāt

Artis Ābols: Man mute palika vaļā (1)

Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Latvijas hokeja izlases treneris Artis Ābols kā spēlētājs piedalījies četros pasaules čempionātos elites divīzijā, bet pats uzskata, ka pa īstam bijis tikai vienā – 2001. gadā Vācijā, griežot ledu Ķelnes un Nirnbergas arēnā.

Sapņu komanda

“Treneris Haralds Vasiļjevs toreiz saskatīja man vietu komandā, ar Juri Opuļski un Aleksandru Semjonovu kopā gan trenējāmies, gan spēlējām pasaules čempionātā. Lai arī bijām ceturtā maiņa, Ķelnē es reāli spēlēju, bet pārējos čempionātos biju kā trīspadsmitais uzbrucējs, 2000. gadā man nemaz nevajadzēja būt izlasē, lai gan beigās pieteica,” atminas Artis Ābols.

Pirms 16 gadiem Latvijas izlase Ķelnē sāka ar 2:5 pret zviedriem, tad ar 2:0 pārspēja amerikāņus, bet 2:4 pret Ukrainas hokejistiem nozīmēja, ka jādodas uz Nirnbergu cīnīties par vietas saglabāšanu elitē. Tur 2:2 pret Baltkrievijas, 8:2 pret Japānas un 3:0 pret Norvēģijas izlasi, beigās finišējot 13. vietā no 16 komandām. “Man atmiņas par šo čempionātu ir dalītas: pašam tas bija labākais, bet ne komandai, lai gan tās sastāvs bija iespējami spēcīgākais – Sandis Ozoliņš, Artūrs Irbe, Sergejs Žoltoks, Kārlis Skrastiņš. Uzvarējām amerikāņus, bet nākamajā dienā zaudējām ukraiņiem, pret kuriem es nopelnīju pirmo punktu A grupā – uzmetu pa vārtiem, nelaiķis Kaspars Astašenko tika pie atlēkušās ripas. Komanda bija laba, bet galveno spēli zaudējām, un nācās braukt uz Nirnbergu,” stāsta treneris.

“Iespējas uzvarēt ukraiņus bija 50 pret 50,” viņš turpina. “Vienā spēlē viss var notikt, arī latvieši olimpiskajās spēlēs Sočos kārtīgi nobiedēja zvaigžņoto Kanādas izlasi. Hokejs ir emociju un kļūdu spēle. Cik atceros, ukraiņi ātri iemeta divus vārtus, un mēs nespējām vairs aizķerties. Vēl palika cerība, ka zviedri uzvarēs amerikāņus, taču iznāca neizšķirts, un viņu treneris pēc tam viesnīcā atvainojās, ka tā iznācis.”

Noskaņojums bijis drūms, jo daudzi pirms turnīra teica, ka Ķelnē Latvijai būs sapņu komanda. Nācās savākties, lai saglabātu vietu elitē. “Baltkrieviem bijām priekšā ar 2:1, bet ielaidām vārtus vairākumā, un spēle beidzās neizšķirti. Grūta cīņa, nervi, psiholoģija. Japāņus sakāvām un izšķirošajā mačā – arī norvēģus, pret kuriem iemetu pirmos vārtus elitē.” Ābolam 2001. gada čempionātā sešās spēlēs vieni vārti un trīs rezultatīvas piespēles.

Ķelnē Latvijas izlasei līdzi juta ap astoņiem tūkstošiem fanu, un Artis milzīgajā “Lanxess Arena” piedzīvojis patīkamu šoku: “Viss otrais stāvs bija sarkanbaltsarkans. Mute palika vaļā, himna skanēja, un skudriņas skrēja pa muguru, lai gan man bija jau 28 gadi. Fani dzīvoja visur, uz trotuāra teltis bija uzceltas. Pēc zaudējuma ukraiņiem gājām ar Oļegu Sorokinu, pienāk viens mūsu līdzjutējs un saka Oļegam – ņičevo, ņičevo, vsjo budet horošo (nekas, nekas, viss būs labi). Uz ko viņš atbild: jā, jā, būs jau labi (smejas).”

Paliks Toljati

Nākamo reizi Artis līdzīgas emocijas piedzīvojis, kad Rīgas “Dinamo” pirmajā KHL sezonā piedalījās izslēgšanas spēlēs un visi līdzjutēji “Arēnā Rīga” ietērpās baltos T kreklos. “Uzreiz baigais grūdiens – tā gribas spēlēt,” viņš nosaka.

Hokeja gaitās piedzīvots neskaitāmi daudz labu un sliktu brīžu, viens no tādiem Ķelnes čempionāta mačā pret zviedriem Artim joprojām spilgtā atmiņā: “Slidoju līdzi Henrikam Zeterbergam, zinu, ka ripa ir stūrī, Artūrs Irbe priekšā. Sadomāju pagriezt galvu un paskatīties, kur tad ripa, bet tajā brīdī piespēle jau bija izdarīta, un viņš guva vārtus.” Ābols audzēkņiem tagad sakot – ripa ir jāredz, bet, ja neredzi, tad ņem pretinieku.

Ar Arti runājos vēl pirms čempionāta, un viņš cerēja, ka komanda parādīs sevi no labākās puses: “Līdzjutēju tagad noteikti tik daudz nebūs, eiforija pagaisusi. Tagad galvenais treneris ir Bobs Hārtlijs, hokejisti cīnīsies. Būs grūti, nav laika iešūpoties, jo uzreiz pretī ir dāņi, slovāki, itālieši. Ļoti svarīga ir psiholoģija – jābūt drošam, bet nedrīksti būt avantūristisks. Ja baidies kļūdīties, tad ir lielas ziepes. Man tā bija – Mihails Beskašnovs daudz deva, bet daudz arī ņēma, psiholoģiski es neesmu tik stiprs, un viņš mani salauza. Treneris var salauzt, bet vai var arī palīdzēt? Es nezinu atbildi uz šo jautājumu. Skaidrs, ka kādam jāuzbļauj, kāds jāpaslavē. Kļūdas būs, bet galvenais, lai nav muļķīgu lēmumu.”

Artis Ābols turpinās vadīt Toljati komandu “Lada”, kuras galvenais treneris viņš ir kopš 2015. gada rudens. Komanda abās sezonās bijusi patālu no iekļūšanas Gagarina kausa izcīņā, taču vadītāji uzticas trenerim ārzemniekam, lai gan tīkotāju iesēsties viņa krēslā netrūka. Tas ir tikai kompliments Arta profesionālajai prasmei. 

Dēla karjera

Trenera dēls Rodrigo Ābols iepriekšējos divos gados arī spēlēja pasaules čempionātā, bet šoreiz neiekļuva izlasē. “Nevar saprast, vai labi, ka Vankūveras “Canucks” viņu pērn nodraftēja, vai slikti, jo šī sezona izvērtās tāda, ka neko labu nesaskatu. Vasarā Rodrigo piedalījās vienā Vankūveras nometnē, otrajā, trešajā, bet pēc tam tika aizsūtīts atpakaļ uz junioriem, kur viņa iepriekšējā komandā Portlendas “Winterhawks” vieta jau bija aizņemta, jo tā ir neatkarīga organizācija un nevarēja tik ilgi gaidīt. Rodrigo pusotru mēnesi meklēja citu komandu, nebija spēlējis. Ar Vilni Kluci, fiziskās sagatavotības treneri “Ladā”, sūtījām programmu, lai vismaz kaut ko dara, kamēr atrod jaunu komandu,” stāsta uzbrucēja tēvs.

Rodrigo Ābols pārcēlās uz Kvebekas junioru līgas vienību “Titan”, kuras 52 turnīra spēlēs savāca 50 punktus (18+32). “Normālas rokas, gaiša galva, bet, kā visiem mūsējiem saka Bobs Hārtlijs – spēks jādabū,” norāda Artis. “To jau “Canucks” uzreiz redzēja, varēja pateikt, ka mēs tevi sauksim uz nometnēm, bet vēl sezonu nospēlē junioros. Manī šobrīd vairāk runā tēvs. Pēc drafta no aģentiem likās, ka viņam tūlīt būs līgums AHL, un tas būtu ļoti labs solis uz priekšu. Man grūti vērtēt, vai viņš ir progresējis, jo es vienmēr esmu prasīgs, slavēju reti.”

21 gadu vecajam Rodrigo junioru hokejs beidzies un jāpāriet uz pieaugušo hokeju. Var arī teikt – jāatgriežas, jo 2014./15. gada sezonā viņš uz pāris mēnešiem negaidīti veiksmīgi iekļāvās Arta vadītajā Rīgas “Dinamo” (14 spēlēs 1+4). Vai pareizāk būtu atgriezties Eiropā vai turpināt meklēt laimi Ziemeļamerikā? “Viņš vēl ir vecumā, kad jāaug – jāspēlē un jāprogresē,” uzsver Artis Ābols. “Man nav ne jausmas par nākotni, varbūt Vankūverā kaut ko piedāvā, tur treneris nomainījās un Treviss Grīns, kurš bija fārmklubā Jūtikā, tagad ir galvenais “Canucks”­. Ja viņam neredz vietu AHL, tad es uzskatu un arī Bobs atzinis, ka ECHL nav ko darīt. Man pašam patīk Zviedrija, kur spēļu nav tik daudz, ir laba apmācība. Ceru, ka viņš tiks komandā, kurā ir labs līmenis, bet vēl arī māca, nevis prasa tikai rezultātu.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Godīgi sakot, ļoti BRĪNOS, ka šī VIDUVĒJĪBA Ābols pielikts klāt izcilajam NHL trenerim Bobam Hārtlijam par …”palīgu”… Neko izcilu NESPĒJA parādīt, kad bija galv.treneris Rīgas Dinamo un tagad “Lada” Krievijā – abas kūlās pa PAKAĻGALU … Pateicoties tieši IZCILAJAM NHL trenerim Bobam Hārtlijam mēs redzam KAUJINIECISKU, SALIEDĒTU un spēlētPROTOŠU Latvijas valstsvienību!

Draugiem Facebook Twitter Google+