Kultūra
Kultūrpolitika

Nacionālais saraksts: slepeni, vēl slepenāk 4


Ieviņa ermoņikas spēlē vecmeistars Valdis Andersons. Foto no pirmā Ieviņa ermoņiku spēlmaņu saieta.
Ieviņa ermoņikas spēlē vecmeistars Valdis Andersons. Foto no pirmā Ieviņa ermoņiku spēlmaņu saieta.
Publicitātes foto

Nupat piedzīvots vēsturisks brīdis – Latvijas Nacionālajā kultūras centrā (LNKC) saņemti un saskaņā ar likumu izveidotajā Nemateriālā kultūras mantojuma padomē caurlūkoti pirmie 19 pieteikumi Nacionālajam nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam (turpmāk – Nacionālajam sarakstam). Par spīti gludiem formulējumiem Nemateriālā kultūras mantojuma likumā, kas ilgi viļāts, kamēr beidzot tika pieņemts pērn 16. decembrī, sabiedrībā joprojām izskan jautājumi: kāds ir Nacionālā saraksta izveidošanas mērķis? Cik lielai jābūt sarak­stā iekļauto vērtību glabājošai kopienai? Ko īsti saprotam ar pašu jēdzienu “kopiena”? Vai iekļūšana Nacionālajā sarakstā nemateriālā mantojuma vērtībām dos arī kādu praktisku labumu?

 

Pirmo sietu iztur deviņi pieteikumi

Pēc priekšlikumu izskatīšanas par tālāk virzāmiem atzīti deviņi. Taču tas nenozīmē, ka atraidītajiem ceļš uz Nacionālo sarakstu ciet uz mūžīgiem laikiem. Atšķirībā no slēgtā un “gatavā” Kultūras kanona Nacionālais saraksts ir atklāts un maināms gadiem. Piemēram, igauņi savējo veido un attīsta gandrīz desmit gadus. Deviņiem tālāk izvirzītajiem priekšā atkal divi sieti – pieteikumus vērtēs konkrētās jomas eksperti, kuri šobrīd gan vēl nav zināmi. Šie lietpratēji iesniedzējiem varēs arī palīdzēt pieteikumus pulēt un precizēt tekstus līdz pilnībai. Tad izturams pēdējais, trešais siets – tā būs tā pati jau minētā padome, kura rudenī – četrus mēnešus pēc šā gada pieteikumu iesniegšanas pēdējā datuma 30. jūnija – teiks savu galavārdu, iekļaujot konkrētas vērtības jeb elementus Nacionālajā sarak­stā. Un tas atkal būs vēsturisks brīdis. Jāatgādina, ka pirmās divas vērtības šajā sarakstā jau iekļautas automātiski – Dziesmu un deju svētku tradīcija un suitu kultūrtelpa, jo abas šīs vērtības ierakstītas UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

 

UNESCO konvencijas prasība vai nacionāla nepieciešamība?

Tomēr gribas jautāt – vai mums būtu vajadzīgs šāds saraksts, ja Latvija nebūtu pievienojusies UNESCO konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kas paredz arī nacionālu sarakstu izveidošanu? “Tādu vai citādu nacionālo vērtību sarakstu veido katra valsts pat tad, ja nav pievienojusies konvencijai,” savu viedokli pauž LNKC eksperte Gita Lancere, “jo Nacionālā saraksta izveidošana nozīmē savu nemateriālo vērtību izvētīšanu un apzināšanos – lūk, lietas, ar kurām šī valsts lepojas. Ir dažādi saraksti, piemēram, Kultūras kanons, kas tika veidots jau pirms Latvijas pievienošanās konvencijai. Tātad mums jau tad bija vajadzība radīt vērtību sarak­stu, ar kurām lepojamies. Tādās lielās valstīs kā Argentīna, Brazīlija vai Francija ir pat vietējie, konkrētu municipalitāšu vai pašvaldību veidoti savu vietējo vērtību saraksti.”

Mūsu kaimiņi lietuvieši arī sākuši veidot nacionālo sarakstu, bet šobrīd ir mazliet strupceļā, jo gribēja iet citu ceļu – vispirms izveidot saraksta struktūru un tad aicināt pieteikt vērtības. Latvija iet to pašu ceļu, ko Igaunija, – no apakšas uz augšu: tiek izsludināta pieteikšanās, pašas kopienas izlemj, ko uzskatīt par vērtību, iesniedz pieteikumu, un pēc vērtību iekļaušanas sarakstā tiks veidota arī tā struktūra.

 

Lielākais ieguvums – valstiska atzinība. Vai ar to pietiek?

Kādi būs Nacionālajā sarakstā iekļauto vērtību ieguvumi? Pirmkārt, tā būs atzīšana valstiskā līmenī, kas nav mazsvarīgi. Otrkārt, noteiktā platformā šīs vērtības būs atrodamas starptautiski, jo saraksts taps gan latviešu, gan angļu valodā. Ja, piemēram, Siguldas pašvaldības pieteikto Siguldas spieķa darināšanas prasmi atzīs par nacionālu vērtību un tā būs pieteikta arī angliski, tas varbūt būs papildu pievilcības objekts tūristiem, kaut par viņu trūkumu skaistā Vidzemes pilsēta arī tagad sūdzēties nevar. Taču jebkur pasaulē ikviens varēs uzzināt, kas ir nacionālās nemateriālās vērtības Latvijā, kur tās piekopj un kur var ieraudzīt arī to galarezultātu, piemēram, pašu slaveno Siguldas spieķi. Tiešā veidā nekāds materiāls atbalsts Nacionālā sarak­sta vērtībām nav paredzēts, taču netieši noteikti – izskatot VKKF konkursu pieteikumus, ar nacionālās vērtības statusu saistītam projektam būs papildu “bonuss”. Tātad, ja vērtība iekļauta Nacionālajā sarakstā, tā ir atzīta valstiski un tai noteikti ir vairāk iespēju pretendēt arī uz kādu citu finansējumu.

 

Ielēkt pirmajā vagonā

Nacionālā nemateriālā mantojuma padomes priekšsēdētāja, “Upītes jauniešu folkloras kopas” pārstāve Ruta Cibule secinājusi: “Prieks, ka ir 19 pieteikumi. Labi, ka nav deviņi vai 39. Pirmajai reizei skaitlis samērīgs. Noteikta sabiedrības daļa, acīmredzot aktīvākā, šim procesam ir sekojusi līdzi un laikus sagatavojusies ielēkt “pirmajā vagonā”. Patīkami lasīt pieteikumus, kuri ir pārdomāti uzrakstīti, skaisti noformēti. Prieks arī par tādiem, kuri mūsu skatījumā nav uzskatāmi par Nacionālā sarak­sta elementiem, bet ir labi uzrakstīti, un no dokumenta redzi – konkrētajā vietā notiek dzīva komunikācija, darbība. Kā vienmēr, ir daļa, kura šo skaisto vārdiņu “elements” nav līdz galam izpratusi, jo te jāpalūkojas 
UNESCO konvencijas definīciju kontekstā, kuras gandrīz tiešā veidā ieliktas arī Latvijas likumā. Tie sevī ietver tradīcijas nepārtrauktību, ilgtspēju (dīvaini gan izklausās likumā ierakstītie pieci gadi tradīcijas saglabāšanai. – V. K.), pārmantojamību, konkrētu cilvēku un kopienu atbildību tradīcijas saglabāšanā. Izsludinot otro pieteikumu iesniegšanas uzsaukumu nākamajā gadā, ar potenciālajiem pieteikumu iesniedzējiem ir jāsatiekas, varbūt jāsarīko atsevišķs seminārs, lai cilvēkiem kļūst vieglāk visā orientēties.” Padomes locekle, Mūzikas akadēmijas zinātniskā un radošā darba prorektore Anda Beitāne uzsver – vajadzētu beigt muļķīgo domāšanu, ka vērtība ir tikai tas, kas iekļuvis sarakstā, bet neiekļuvušais – ne. Visi deviņpadsmit pieteikumi saturējuši vērtības, bet runa esot tikai par to atbilstību vai neatbilstību UNESCO konvencijas izpratnei.

Kādi tad ir pirmie pieteikumi? Uz nacionālās vērtības statusu pretendē, piemēram, Pededzes pilsētas pareizticīgo iedzīvotāju tradicionālais kāzu rituāls, dziedāšana ar pusbalsi, 
divdaļīgo pāru deju dejošanas tradīcija, psalmu dziedājumi Līksnā un Ziemeļlatgalē, izšūto Krustpils tipa villaiņu darināšanas tradīciju saglabāšana… Trīs no deviņpadsmit pieteikumiem iesniegusi nevalstiskā organizācija biedrība “Skaņumāja”. Tās valdes priekšsēdētāja Sandra Lipska stāsta, ka biedrība domājusi par deviņiem pieteikumiem, jo tieši tik daudz latviskajā tradīcijā būtiskiem instrumentiem šobrīd vajag lielu palīdzību, lai tie dzīvotu un attīstītos. Tāda, piemēram, ir Latgales mazo bundziņu jeb bubina spēles tradīcija, arī cītarkokles spēle. Cītarkokles izcelsme ir Ziemeļlatgalē, bet tās uzrodas arī Tukuma pusē, spēlmaņi nāk no Liepājas, un viena brīnišķīga cītarkokles spēlmane pat no Sibīrijas. Īpašs ir stāsts par Ieviņa ermoņikām. Latvijā spēlētas dažādu tipu ermoņikas – gan Pēterburgas, gan par garmoškām sauktās, bet tās ir ražotas citur, savukārt Ieviņa ermoņikas izgatavotas tieši šeit uz vietas, daudz spēlētas starpkaru Latvijā, pēc kara jau mazāk. Tādu ermoņiku nekur citur pasaulē nav. Divdesmitajos, trīsdesmitajos gados viens no slavenākajiem meistariem bija Augusts Ieviņš, kuram par godu arī ermoņiku nosaukums. Otra pazīstamākā meistara vārds bija Saulītis, tādēļ daudzi šīs ermoņikas sauc par saulītēm. Tā ir vienīgā latviešu izgudrotā un latviešu dizaina ermoņika, kaut aizgūta no Vīnes tipa ermoņikas. Ir vēl mūziķi, kas to spēlē, bet cik ilgi? Un, kamēr nebūs jaunu instrumentu, šī lieta var aiziet zudībā kā daudzas citas reālijas. Piemēram, Igaunijā jau pirms divdesmit gadiem šī vērtība apzināta, un nu tur radīti vairāki simti ermoņiku, kas līdzīgas mūsējām, bet atšķirīgas dizaina ziņā. “Skaņumāja” rīko meistarklases, pēc kurām jau ceturtajā nedēļas nogalē cilvēki spējīgi nospēlēt dančus. Pērn otrajā ermoņiku saietā uz skatuves bija 16 instrumenti. Šovasar 13. augustā iecerēts trešais ermoņiku saiets. Kursus atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, bet kopienai ir svarīgi apzināties, ka no tēviem un vecvectēviem mantotās, arī šķūņaugšās un bēniņos atrastās ermoņikas un prasme tās spēlēt ir vērtība, uzsver Sandra Lipska: “Kad smalkās aprindās atzīst lietas vērtību, tas tomēr paver kādas durvis.”

 

Kas uzņemsies atbildību par vērienu?

Zināmā mērā var saprast padomes lēmumu publiski neizpaust noraidītos pieteikumus, lai neaizvainotu iesniedzējus. Kaut, manuprāt, tikai uzslavu pelnījuši visi vērtības piedāvājušie. Taču man pilnīgi nesaprotams ir padomes lēmums neatklāt arī tos deviņus pieteikumus, kurus tā nodevusi tālākai ekspertu izvērtēšanai. Arguments – eksperti arī kādu var noraidīt. Nu un tad? Nav taču Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanas apspriešana, kur tiešām būtu neētiski iepriekš atklāt balvai izvirzītās personības. Tātad nacionālā aizsardzības plāna cienīgā slepenībā nolemts sabiedrībai neļaut ielūkoties Nacionālā saraksta veidošanas procesā, bet pasniegt to gatavu kā uz paplātes oktobra pēdējās dienās.

Ir sajūta, ka nacionālajam sarakstam iesniegtas pērlītes, taču pietrūkst vēriena un lieluma. Vai, piemēram, latviešu valoda, latgaļu rakstu valoda atbilstu Nacionālā saraksta elementam? Ir pieteikti psalmu dziedājumi Ziemeļlatgalē, bet vai nacionāla vērtība nav visa Ziemeļlatgales kultūrtelpa? Ar nemateriālo nacionālo vērtību apzināšanu vairāk saistītās aprindās vējo atziņa, ka vaina grūtībās atbildēt – bet kurš līdz ar vērienīgas vērtības pieteikumu par to uzņemsies arī likumā prasīto atbildību?


 

Pieredze

Jāmaļas caur dzirnakmeņiem

Agnija Saprovska, nodibinājuma “Māras loks” valdes locekle: “Ir divējāda sajūta. Pastāv tā dēvēto speciālistu viedoklis, kur augstā cieņā ļoti konkretizēta prasme konkrētā vietā. Un ir kultūras nesēju viedoklis, kurus “speciālisti” sauc par restauratoriem, kuri it kā rekonstruē kultūru, kādu prasmi vai tradīciju, kurai vairs nav dzīvu liecību. Tā, piemēram, “Māras loks” ir iesniedzis Nacionālā vērtību sarakstā pieteikumu “Saules gadskārtas astoņu svinamo laiku kopšana latviskajā dzīvesziņā”. Esam saņēmuši aizrādījumu, ka mūsu pieteikumā nav redzami avoti ar pilnīgi faktoloģisku visu norišu apstiprinājumu. Tādi ir tie dzirnakmeņi, caur kuriem visas lielas idejas izmaltas cauri ne vienmēr ar labiem rezultātiem. Dziesmu un deju svētku tradīcija Nacionālajā sarakstā iekļauta kā liela ideja. Nemaz nevaru iedomāties, kā šajā tradīcijā kaut ko varētu sadalīt skrupulozākos elementos, kaut tur varētu atrast desmitiem visādu prasmju. Aiz mūsu pieteikuma stāv liela kopiena, kura ievēro un saglabā latvisko dzīvesziņu, un tie nav ne dievturi, ne kādi neopagāni. Bet ir pētnieki, kuri pēc šīm saules tradīcijām nedzīvo, bet uzskata, ka tām nav faktoloģiska pamatojuma. Mēs uzskatām, ka šī dzīvesziņa tomēr ir nacionāla nemateriāla vērtība. Ļoti ilgtspējīga tradīcija, kas tiešām dzīvo sabiedrībā un izpaužas ļoti dažādās formās. Esam piesaistījuši cilvēkus, kas veido mūsdienīgus intermediālus materiālus, kurus jebkurš var izmantot praktiski, lai apgūtu šīs tradīcijas, ieviestu vai atjaunotu tās paši savās mājās. Un kas svarīgākais – vai tradīcija jāatjauno pēc kaut kāda konkrēta, faktoloģiski pierādīta pieraksta vai vienkārši jāuztur un jāatjauno svētku svinēšanas vēlme saskaņā ar latvisko dzīvesziņu?”

LA.lv