Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
30. novembris, 2012
Drukāt

Nacionālboļševisma un citu ideju vēsturiskās saknes

nackarogs_leta2

Ja paraugās uz vēstures nogriezni no mūsu valsts proklamēšanas 1918. gadā līdz mūsdienām, jāteic, ka tajā gandrīz visi neatkarīgās Latvijas pretinieki jau bijuši sastopami. Šoreiz nav runa par personām, bet par idejām, kas faktiski paredzēja ne jau tikai Latvijas, bet arī citu valstu iznīcināšanu kādas “augstākas” nācijas, šķiras vai pat cilvēces interešu vārdā. 


Laika gaitā minētās idejas, kurām bija savi atbalstītāji arī latviešu vidū, piedzīvojušas atšķirīgas izplatības pakāpes un tikušas arī savstarpēji pretstatītas un dažādi izmantotas. Šo atšķirīgo “augstāko” interešu saskaņa atklāti izpaudās Otrā pasaules kara priekšvakarā un sākumā, kad PSRS un nacistiskās Vācijas vadoņi ņēmās pārstatīt Eiropas robežas pēc savas patikas. Staļins tādējādi uz laiku ieguva varenu sabiedroto cīņā pret Rietumu demokrātijām un līdzekli kādreizējo impērijas “nomaļu” atgūšanai. Vācijā daudzi uztvēra šos līgumus kā turpinājumu pagātnē sakņotajai “dabiskajai” interešu kopībai.

Pētnieki ir konstatējuši nacisma pirmsākumos visai ietekmīgā, bet vēlāk krietni “iztīrītā” partijas “revolucionārā” spārna tuvību arī ar citiem radikāliem nostrāvojumiem. Piemēram, ar nacionālboļševisma idejām, kas Pirmā pasaules kara nesto satricinājumu iespaidā radās Vācijā un atrada piekritējus vienā pa Eiropu izkaisītās krievu emigrācijas daļā. Nacionālboļševisms gan palika, kā šodien saka, margināla parādība, taču tas ir izdzīvojis arī Vakareiropā – ar savām domubiedru grupām un tīmekļa vietnēm, piemēram, Francijā un Beļģijā. Atsevišķas tā nostādnes savulaik šķita pievilcīgas t. s. miera kustībai un aprindām, kuras sirgst ar krasi izteiktu antiamerikānismu. Šī strāvojuma ideologi par galveno ļaunuma sakni ir pasludinājuši “demokapitālismu”, proti, demokrātiju un kapitālismu, tāpēc viņiem nav īpaši grūti atrast gara radiniekus un sabiedrotos. Tiesa, mūsdienu nacionālboļševisma centrā – Krievijā – vairākas “nacbolu” radikālās prasības nav valdošajām aprindām pieņemamas, ja tā var teikt, tīrā veidā, bet tās, kas attiecas uz ārpolitiku, patiesībā ir pavisam tuvas Aleksandra Dugina un citu visnotaļ atzītu figūru bīdītajām teorijām.

Dažas no šīm atziņām ir stipri pavecas, dažas skar neseno pagātni (Staļina īstenotās represijas, kaimiņvalstu teritoriju sagrābšana un vairāku tautu deportēšana bija gudra un vajadzīga politika), bet dažas ir šajā pagātnē iedvesmu smeļošas nākotnes vīzijas.

Pastāv arī gluži praktiski ieteikumi. Piemēram, panākt referendumu rīkošanu par pievienošanos Krievijai tajās tuvās aizrobežas teritorijās, kur etnisko krievu īpatsvars ir vismaz piecdesmit procenti, un pozitīva iznākuma gadījumā ņemt šīs teritorijas diplomātiskā un varbūt arī militārā aizbildniecībā līdz jautājuma galīgai atrisināšanai. Te, protams, var saskatīt līdzību ar aktivitātēm, ko Latvijā izvērš, kā reiz sacījis Urbanovičs, “mūsu pašcieņas bruņinieki”, kas tagad nolēmuši veltīt savus pūliņus Latgalei.

Varētu sacīt – tie paši aizvakardienas vēži citā kulītē. Vienīgi mēs vairs neesam vakarējie un arī pasaule tāda vairs nav.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+