Egils Līcītis: Ne pārāk populārā eiroprezidentūra 0
Nenovēršami tuvojas laiks, kad Latvija pusgadu būs visas Eiropas mājasmāte un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs – vēlīgs namatēvs. Pat valdības veidošanā un sastiprināšanā ES prezidēšana ņemta vērā kā neatliekams virsuzdevums, kam jāpiekārto mazāk nozīmīgas problēmas. Tagad, piemēram, nedrīkst atcelt vecos ministrus, jo no lidostas uz Nacionālo bibliotēku, kur ierīkos prezidentūras štābiņu, brauks 100 mašīnas, jāzina, kā tās sastāsies, vai limuzīni pārvietosies kolonnā vai vēdekļveidā – un kurš cits būs transportēšanas lietās gudrāks par pašreizējo iekšlietu ministru Kozlovski!
Visam jābūt tip-top, kā toreiz, kad ieradās Zviedrijas Gustavs, lai saņemtu no virsbirģermeistara Eka rokām okupētās Rīgas atslēgas, vai 2004. gadā, kad pilsētas centru attīrīja no nepiederošajiem, lai godam notiktu NATO samits. Tāpēc ir tēriņi par 100 miljoniem eiro, ierēdņus apmāca jaunākajos Rīgas deju kursos, orķestriem liek spēlēt “Saule, Pērkons, Daugava”, ar ko sveiks nolaidušos eirokrātiem piepildīto Briseles avioreisu, juvelieri kaļ Nameja gredzenus ar latvisko kolorītu, pasniegs par atmiņu augstajiem viesiem. Te ieradīsies katalonieši, “Greenpeace”, “Femena”, varbūt pat “Marlboro” vīrs, grāfi, prezidenti, ministri un citas ekselences. Latvijai lielā pasākuma vadībā arī ambīcijas ir neizmērojami lielas: ES digitālā tirgus attīstība, Austrumu partnerības reforma un sakaru uzturēšana ar Centrālāziju.
Līdz 1. janvārim tamdēļ jānospēlē Herberta Cukura mūzikla izrādes, bet 16. martā Brīvības piemineklim apkārt saliks ķēdes un barjeras. Toties miera un sadarbības konferences būs tik daudz, ka “jūtūbē” nepietiks vietas, lai ielādētu visu programmu. Pusgadu mūsu valsts vadītājiem jānoprezidē tā, lai respektablais “Time” un “The Economist” atcerētos un rakstītu – “kā pats Buda būtu eiropiešus pamācījis” vai “Muhameds pravietojis”.
Zem tālejošajiem mērķiem, zem dziļākas sabiedrības ievirzīšanas digitālajā pasaulē virskārtas būs arī mazāki “pieņemamie” mēri, teiksim, ierobežot sieviešu parādīšanos sabiedriskās vietās un aizliegt plikumus televīzijā.
Ko no planetārā pasākuma saņems sabiedrība? Vai te kā Lietuvā plaši debatējuši parlamentā par prezidentūras lietām, vai izskaidrojuši publiski, vai iesaistīti skolēni, mākslinieki, lai oficiālo pienākumu noteikt ES darbakārtību valstī uztvertu par visas tautas lietu? Latvijā tā tas nav popularizēts. Miljonus eiro noēdīs sabraukušie ciemiņi, patērēs diplomātiskais protokols, pamatīgi tiks nobarots vietējais ofisu planktons. Cik noteiktie darba virzieni ir svarīgi tieši Latvijai, kādas tehnoloģiskās revolūcijas notiks “digitālā tirgus pasaulē”, cilvēkiem ir tumša bilde, jo Eirosvētki un dzīres paredzētas tikai ierēdņiem un briseliešiem frakās. Turklāt pārlieku aizrautība ar prezidēšanos nepavisam nespodrinās valdošo partiju reitingus, kad cilvēki jautās – un kad gādāsiet par mūsu nepieciešamībām?
