Latvijā
Kriminālziņas

Nāves sērga Latvijas sportā: visi lieto, visi… Jautājums, cik daudz 16

Foto – Shutterstock

“Visi lieto, visi… Jautājums tikai, cik daudz,” mazliet emocionāli saka svarcēlājs Viktors Ščerbatihs, kurš pats kā sportists savulaik izcietis divu gadu diskvalifikāciju par dopinga lietošanu. Nupat par antidopinga pārkāpumiem deviņu valstu svarcelšanas federācijas diskvalificētas no starptautiskām sacensībām uz gadu: Krievijas, Ķīnas, Ukrainas, Armēnijas, Azerbaidžānas, Baltkrievijas, Turcijas, Moldovas, Kazahstānas. V. Ščerbatihs gan tūlīt paša teikto precizē: “Patiesībā es nezinu. Nelienu nevienam kabatās. Man tikai nepatīk, ka atlēti tiek dalīti labajos un sliktajos. Kam ticēt? Kuri melo? Kuri ir godīgi? Vai godīgie vienmēr ir godīgie? Nepatīk, ka labie dara sliktu un saka, ka ir labi un ka vienīgie sliktie ir tie, kas netiek pakļauti dopinga kontrolei. Paskatieties rezultātus pauerliftingā: tie ir vienādi, neatzītajiem pat zemāki!” “Nevienam atlētam no atzītās federācijas (Latvijas Sporta federāciju padomes atzītā Latvijas Pauerliftinga federācija. – Red.) klāt neesmu stāvējis, bet esmu atklausījies, kā viņi lielās ar lietošanu. Viņu moto: lietot tā, lai nepieķer,” piebilst Dobeles kluba “Gold Barbell” īpašnieks un treneris Ivars Cīrulis. Viņš trenēja arī Rei­ni Kindzuli, 23 gadus veco pauerliftingistu, par kura nāves (2016. gada pavasarī) dīvainajiem apstākļiem “LA” rakstīja vakardienas numurā rakstā “Nāves sērga Latvijas sportā”. Kādas ir dopinga lietošanas blaknes un kāpēc cilvēki no tām nebaidās? Kāpēc Latvijā dopinga aprite nav kriminālpārkāpums? Par to šajā rakstā.

“Kuiļi bez kakliem”

“Ir gadījumi, ka dopinga lietošana ir psihiatru jautājums. Bet lielākajai daļai tas ir ķermeņa kulta jautājums, kad nevar apstāties, kā narkotikas. Gribas labāk izskatīties pludmalē, sadzīvē, darbā, pat policijā un armijā hormonu preparātu lietošana ir problēma, jo tur svarīgi labi izskatīties. Vienlaikus šie preparāti vairo agresivitāti. Tā rodas “kuiļi bez kakliem”, kuri bez iemesla var nosist. Es šādus cilvēkus viegli atpazīstu – tādi, kādi 90. gados daudziem bija miesassargi. Tie, kas uztrenējušies dabiskā ceļā, izskatās pavisam citādi,” novērojusi Eiropas Padomes Antidopinga konsultāciju programmu vadītāja Liene Kozlovska.

“Pietūcis kakls un seja, kas pat miera stāvoklī ir sarkani violeta. Gadiem nevar kļūt par tēviem, muskuļi plīst nost no kauliem,” par dopingotājiem saka Latvijas Pauerliftinga federācijas valdes priekšsēdētājs Andrejs Rožlapa.

“Hormonālu preparātu un jebkādu citu ķimikāliju ielikšana savā organismā ir ar sekām. Sliktākajā gadījumā šīs sekas ir letālas, bet, par laimi, tie ir reti gadījumi. Taču tas, ka organismā būs paliekošas pārmaiņas, ir fakts. Jautājums ir vienkāršs: par ko postīt savu veselību? Par pāris maziem un spīdīgiem kareklīšiem? Par dažiem tūkstošiem eiro? Ja tas ir naudas dēļ, tad par kādu naudu tu rehabilitēsies pēc 20 vai 30 gadiem? Sarunās ar savu sporta ārstu esmu apgaismots, ka hormonālā sistēma katram cilvēkam ir ļoti individuāla, tāpēc grūti prognozēt pozitīvas sekas un efektu, tikai to, ka būs pārmaiņas,” saka treneris Mārtiņš Krūze un aicina ielūkoties interneta vietnē, kur nosaukti daudzu priekšlaicīgā nāvē mirušu atlētu vārdi (https://www.t-nation.com/pharma/big-dead-bodybuilders).

Ščerbatihs: “Vīriešu spēks ir olās!”

Interesanti, ka V. Ščerbatihs uzskata, ka pēc 40 gadu vecuma steroīdus vajadzētu lietot visiem vīriešiem: “Neko nezinu par sievietēm – viņām ir sarežģīts organisms, bet vīriešu spēks ir olās. Bet pēc 40 gadiem, saprotiet paši… Protams, mazās devās, nepārforsējot steroīdus vajadzētu lietot visiem vīriešiem. Sportisti, protams, kategoriski to nedrīkst darīt. Es pats būtu gatavs ķert un sodīt tos, kas cilvēkiem līdz 30 gadiem dod aizliegtus preparātus, jo cilvēki – īpaši vecumā līdz 20 – ir stulbi. Vecākiem cilvēkiem jau pašiem jābūt ar smadzenēm, lai dara, ko grib, lai klausa ārstus.”

Treneris I. Cīrulis uzskata, ka cilvēks pēc 20 gadu vecuma pats var izlemt, ko darīt. Līdz tam dopings ir tabu. “Man te ir viens jaunietis ar pumpām… Es viņam rādu kulaku: nedod Dievs, tu kaut ko lieto! Viņš taisnojas, ka mammai arī esot pumpas. Tā patiešām var būt. Daudz lietotāju ir starp amatieriem, kam maz laika, bet grib labi izskatīties un tāpēc meklē vieglāko ceļu. Jāsaprot, ka pasaulē viss, kas saistās ar ķermeņa kultūru, ir milzīgs bizness un ļoti populāri. Kad aizbraucu uz kādu izstādi, man četras stundas jāstāv rindā, lai nofotografētos ar kādu zvaigzni. Kāds no viņiem man atzinās: jā, mēs lietojam dopingu, bet esam kā bērni, ja salīdzina ar riteņbraucējiem!” atklāj treneris.

Ko dara policija?

Jelgavnieks Mārtiņš ir pauerliftingists, aizliegtas vielas nelieto, bet zina dzīvokli, kur tādas tirgo un tirgotājam zināmi cilvēki var tās iegādāties. Kāpēc tad neziņo policijai? “Nekas jau nemainīsies, ja ar vienu tirgotāju tiks galā. Jāmainās sistēmai un jābūt cietumsodiem. Kāpēc tad man jāiesaistās cīņā, ja valstij tas nerūp?” retoriski jautā jelgavnieks.

Te jāpiebilst – kaut arī dopinga aprite nav kriminālsodāma, dopinga preparātus var pielīdzināt medikamentiem, cita veida precēm, kurām nepieciešama atļauja, lai ievestu valstī un tirgotu. Tātad var piemērot atbildību par kontrabandu, nelegālu medikamentu apriti un nelikumīgu tirdzniecību, par ko mazos apjomos paredzēts administratīvs sods, lielos – kriminālatbildība. Realitātē aina gan nav tik vienkārša.

“Policija meklē narkotikas. Ja atrod tableti un tās nav narkotikas, tālāk neko neskaidro. Neesot atstrādāta sistēma, nav iespējams pārbaudīt, kas tās par zālēm, trūkstot resursu, kaut gan nelikumīgu tirdzniecību un kontrabandu pierādīt varētu. Vēl man policijā sacīja, ka dopinga lietošana neesot sabiedrības problēma, katrs indivīds pats atbildot par savām izklaidēm. Tādas atbildes gan skan ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā. Tādējādi dopinga aprite izveidojusies kā nelegāls bizness ar mazu risku (Latvijā, pēc aptuvenām aplēsēm, tikai ar ķermeņa kultūru un smagatlētiku saistītos sporta veidos tas esot vismaz miljons eiro gadā. – A.D.). Ja būtu kriminālatbildība, tomēr tirgotājiem un pircējiem būtu lielākas bailes un vairāk varētu prasīt no policijas. Tas ir liels pagrīdes bizness, kas meklē arvien jaunus un jaunus klientus, īpaši jaunatnes vidū,” uzskata L. Kozlovska.

Valsts policijā man neoficiāli teic, ka L. Kozlovska precīzi raksturojot situāciju. Bet oficiāli Valsts policijas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sigita Pildava paskaidro: ja policija konstatē vai tai tiek ziņots par preparātu, kas satur vielas ar narkotisko (psihotropo) vielu iedarbību, apriti, “Valsts policija veic visus nepieciešamos pasākumus pārkāpuma vai nozieguma apkarošanai un novēršanai”. Tad ej nu saproti: jo ne visas sportā aizliegtas vielas ir psihotropas…

L. Kozlovska vēl piebilst, ka sportistus var iedalīt tajos, kas pārstāv Latvijas Sporta federāciju padomes atzītās federācijas un ir pakļauti dopingkontrolei un pēc būtības ir sportisti, un tajos, kas pārstāv neatzītas federācijas, cita veida organizācijas, netiek pakļauti dopingkontrolei, var saukt sevi par sportistiem vai kā citādi, bet pēc būtības sanāk izklaides nozares pārstāvji, piemēram, kā aktieri teātros, virves dejotāji vai klauni cirkā, uz kuriem sporta dopingkontrole neattiecas. Arī tāpēc vien dopingu, neatļautu vielu apriti vajadzētu kriminalizēt, lai arī šie neatzītie sportisti un organizācijas baidītos un dopinga sērga pierimtu.

Deputātu redzeslokā

2007. – 2008. gadā bijis mēģinājums dopinga apriti kriminalizēt, taču uznākusi ekonomiskā krīze, kas šo aktivitāti apturējusi. “Tā nu visu šo laiku šajā jomā dzīvojam krīzē un knapi esam tikuši galā ar dopingkontroles sakārtošanu, kas saistās ar atzītajām federācijām,” saka L. Kozlovska.

Tomēr varbūt aina kriminalizēšanas jomā nav tik slikta? Kā man skaidroja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sporta apakškomisijas vadītājs Jānis Upenieks, šis jautājums jau labu laiku esot komisijas redzeslokā, esot pat izstrādāti priekšlikumi, runāts ar sporta veidu pārstāvjiem un juristiem, kuros likumos kas jāgroza. Nesen jautājums par to pat tika iekļauts komisijas sēdes darbakārtībā. Diemžēl līdz tam netika: bija “jādzēš ugunsgrēks”, kas saistās ar Sporta medicīnas centra antidopinga nodaļas reorganizāciju, lai tā atbilstu starptautiskām prasībām un Latvijas sportistiem nesāktos problēmas ar dalību starptautiskās sacensībās. Pēc sēdes gan J. Upenieks ar jauno Antidopinga nodaļas vadītāju Mārtiņu Dimantu pārrunāja, ka nepieciešams izveidot darba grupu, kas strādātu pie dopinga kriminalizēšanas.

Saistītie raksti

M. Dimants arī pavēstīja, ka Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO) noteikusi, ka dopinga apritei jābūt kriminalizētai. Pagaidām šīs normas neievērošana Latvijai skaitoties kā starptautisko publisko tiesību pārkāpums bez sekām. Bet 2019. gadā par šīs normas neievērošanu Latvijai var sākt draudēt sankcijas, kas saistās ar sportistu piedalīšanos starptautiskās sacensībās, prognozē M. Dimants.

LA.lv