Mobilā versija
+5.0°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
5. septembris, 2017
Drukāt

Neparasts stāsts par pazīstamo (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Izstāde pierāda, ka liela akadēmiska forma ar nepārtrauktu stāstu var dot skatītājam iespēju baudīt, salīdzināt un izzināt mākslas darbus bez izklaidēm, spēlēm vai mobilo telefonu rotaļām.

Mākslas muzejā “Rīgas birža” līdz 29. oktobrim apskatāma izstāde “Krievu mākslas zelta klasika. 19. gadsimts” no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) krājuma.

Tiem, kas vēl atceras, kā izskatījās pamatekspozīcija LNMM pirms rekonstrukcijas, lielākā daļa šobrīd “Rīgas biržas” izstādē izstādīto eksponātu no 19. gs. krievu mākslas zelta klasikas būs pazīstama. Tomēr pat šādiem prasīgiem apmeklētājiem muzeja krāšņā un bagātīgā darbu kolekcija sagādās patīkamu pārsteigumu, jo, atbrīvoti no nepieciešamības kalpot kā vēsturiski stilistisks konteksts latviešu mākslas dzimšanai un attīstībai, šie darbi ieguvuši iespēju uzsākt savstarpēju dialogu, pievēršot uzmanību sev un Krievijas mākslas veidošanās peripetijām 19. gadsimtā.

Krievu arhitekta Haralda Jūliusa Boses projektētās Rīgas biržas interjeri – gan Lielā zāle, gan Jūgenda salons – ļauj ieraudzīt glezniecības, grafikas, tēlniecības un lietišķās mākslas priekšmetus savā dabiskajā vidē, veidojot vienu stilistiski autentisku ansambli. Šādai retai vietas un mākslas darbu radniecībai, šķiet, pat nevajag cilvēka iejaukšanos, kas apdraud intīmo harmoniju, tomēr izstādes kuratorei, Mākslas muzeja “Rīgas birža” Ārzemju glezniecības kolekcijas glabātājai Ksenijai Rudzītei un iekārtotājiem ar saudzīgiem kompozicionāliem un telpas pārveidošanas paņēmieniem izdevies piešķirt elegantu skaidrību, kas padara izstādes skatīšanos vieglu un baudāmu.

Liela veiksme, ka ekspozīcija nav sadrumstalota tematiskās sadaļās, ko pēdējā laikā ar lielākiem vai mazākiem panākumiem demonstrē katra otrā izstāde. Šī izstāde pierāda, ka liela akadēmiska forma ar nepārtrauktu stāstu var dot skatītājam iespēju baudīt, salīdzināt un izzināt mākslas darbus bez izklaidēm, spēlēm vai mobilo telefonu rotaļām. Vesela gadsimta māksla rādīta hronoloģiski plūstošā izvērsumā, bet paralēli dažādu tēmu un žanru stilistiskām transformācijām blakus novietoto darbu savstarpējā saspēle dod to dziļāku intelektuālu un estētisku efektu, padarot pārskatu par gadsimta vizuālo mākslu dzīvu un paradoksālu, nevis sausi sagrupētu pēc teorētiskiem principiem.

Var teikt, ka tie ir divi fundamentāli poli, kas definēja ne tikai Krievijas, bet visas Eiropas mākslas attīstību, – akadēmiskā jeb salona māksla un demokrātiski reālistiskas tendences, kas meklēja alternatīvu, izejot aiz oficiāli atzītiem rāmjiem. Mākslas vēsturē un arī lielās tematiskās, šīm divām ideoloģiski atšķirīgām nometnēm veltītās izstādēs ļoti bieži tiek piemeklēti visreprezentatīvākie un stilistiski vistīrākie darbi, lai skaidrāk iezīmētu kontrastu. Bet bieži aiz šā melnbaltā dalījuma pazūd ne tikai mākslas procesa polifonija, bet arī dzīvais cilvēks ar savām šaubām. Tieši to brīnišķīgi demonstrē izstāde “Rīgas biržā” – ka mākslas aina neiekļaujas divdaļīgā shēmā, bet vienmēr bijusi daudz sarežģītāka, piemēram, reālistiskās glezniecības piekritējus “kārdināja” saloniskais skaistums, bet akadēmiska stingrība brīžiem varēja “iemīlēties” tautiskos motīvos.

Iepriekš minētais nenozīmē, ka izstāde sastāv no otršķirīgiem gleznotājiem, kas nezināja, kuram grupējumam pievienoties. Nē. Izstādei pat varētu ironiski pārmest, ka tā sastāv gandrīz no hrestomātiskām krievu mākslas pirmā ešelona zvaigznēm, kuru darbi, pateicoties muzeja restauratoru komandai, tika sagatavoti izstādei visā savā krāšņumā. Iesākumā skatītājs tiek sagaidīts ar “Puškina laikmetu”, kur klasicisma glezniecība ar antīkiem motīviem laužas caur romantisma prizmu. Šis ir laiks, kad “Itālijas mīts” tik spēcīgi ietekmēja, pirmkārt, ainavas žanru, ka pat Krievijas daba māksliniekiem sanāk līdzīga Itālijā atrastajiem ideālā skaistuma kanoniem. “Itāliskuma” kvintesenci portretā un sadzīves žanrā iemiesoja Karla Brilova daiļrade, kas izstādē skaisti izceļ arī portreta evolūcijas līniju. Akadēmiskā romantisma ietvaros interesanti attīstījās arī heroiski orientālā tēma, kas katrā impērijā vai koloniālā valstī pievērsās sev īpaši svarīgu reģionu attēlošanai, šajā gadījumā Kaukāza, Krimas vai Turcijas piekrastes ainām. Romantiskās jūras spēks un krāšņums Ivana Aivazovska izpildījumā var priecēt aci ar meistaram raksturīgiem filigrāniem ūdens virsmas modelējumiem, kas sagādā lielas problēmas gleznu viltotājiem. Tomēr, kamēr viņa triki tapuši darbnīcā, blakus ekspozīciju turpina jau nākamā paaudze ar reālistiem priekšgalā, kuru dabas uztvere varbūt arī izaugusi no šveiciešu paraugiem, bet, redzot, piemēram, Ivana Šiškina gleznas vai grafikas, kļūst skaidrs, ka šī glezniecība dziļi ieēdusies kā vīna traips krievu kultūrā, ne tikai pateicoties padomju kritikas vai konditorejas rūpniecības piepūlēm. Šiškins vismazāk izskatās pēc protestējošā mākslinieka, bet citi t. s. “peredvižņiki” izstādē parādās ar lielāku kritisko patosu un sociāli svarīgākām tēmām, kuras viņi vienmēr mēģināja izstāstīt savās gleznās, jo citādi tām nebūs vērtības. Toties “izstāstīt” lirisko ainavu meistaru Savrasova vai Levitana darbus būtu neiespējami. Pēdējā izstādes daļa pievērš uzmanību tiem māksliniekiem, kam mākslas forma bija svarīgāka par ideju, noskaņojums – par sižetu un krāsa – par līniju – tam visam, ko Eiropas mākslā ienesa franču impresionisti, bet kas 19. gs. beigu krievu gleznotājos atrada savu īpatnējo nacionālo izteiksmi.

 

VĒRTS PAMANĪT

Mākslas muzejā “Rīgas birža” 15. septembrī plkst. 18 lekciju ciklā “Zelta laikmets” notiks Edvardas Šmites lekcija “Baltijas mākslinieki krievijā: 19. gs. 1. puse”.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Viens Likums un viena Taisnība VISIEM! Atbildēt

    > lv–vīzes administratīvajiem izpildfunkcionāriem (u.c. taml. nožēlojami juridiski analfabētiskiem “lielākajiem kretīniem”)

    =========

    Latvijas Republikas SATVERSME.

    VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības

    89. VALSTS ATZĪST UN AIZSARGĀ CILVĒKA PAMATTIESĪBAS saskaņā ar šo Satversmi, LIKUMIEM un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

    90. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

    91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas BEZ JEBKĀDAS DISKRIMINĀCIJAS.

    100. IKVIENAM IR TIESĪBAS UZ VĀRDA BRĪVĪBU, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. C_E_N_Z_Ū_R_A ir AIZLIEGTA.

    =======

    Ir sacīts: “Likuma nezināšana (un, īpaši jau, pat nevēlēšanās zināt) neatbrīvo no LIKUMĪGĀS ATBILDĪBAS.”

Draugiem Facebook Twitter Google+