Nepārturiet kāpostus uz lauka! 0
Latvijā kāpostu dēstu masveida izstādīšana laukā sākas maija pirmajās dienās. Ja šķirnes aprakstā ir norādīts “veģetācijas periods 150 dienas”, tas nozīmē, ka kāposti būs vācami oktobra sākumā. Praksē kāpostu novākšana mēdz ievilkties līdz oktobra beigām un dažkārt pat līdz novembra sākumam (kas gan ir ļoti riskanti).
Tātad faktiskais veģetācijas periods var ievilkties līdz 165–170 dienām un kāposti nonāks glabātavā jau pamatīgi pārbrieduši un tādēļ sliktāk uzglabāsies. Nereti notiek otrādi, vēlīno šķirni iestāda ar nokavēšanos un oktobrī ir spiesti novākt priekšlaikus. Tas arī nav labākais variants, jo, pirmkārt, galviņas iekšienē vēl ir patukšas, tātad raža varēja būt lielāka un, otrkārt, glabātavas telpas un konteineri netiek racionāli izmantoti. Uz šī rēķina vien konteinerā un glabātavas kamerā var ietilpt par 10–15% vairāk vai mazāk kāpostu pēc svara, bet ar vienādu galviņu skaitu.
Negatavas galviņas ātrāk sāk pūt
Bioķīmisko procesu norises galviņā ir atkarīgas no tās fizioloģiskās gatavības pakāpes. Ja galviņa vēl nav pilnībā piebriedusi, tajā nav pabeigti cukuru uzkrāšanās procesi. Glabāšanas laikā, kāpostiem elpojot, pirmie tiek izlietoti tieši cukuri. Kad cukuru kopējais daudzums samazinās līdz noteiktajam minimālajam līmenim, sākas citu vielu, tostarp glikozinolātu, noārdīšanās. Bet glikozinolāti ir tie, kas nodrošina kāpostu spēju pretoties patogēniem. Tas nozīmē, ka līdz galam nenobriedušas galviņas sāk bojāties (pūt) agrāk un vairāk nekā īsti gatavās. Tas izmaina kāpostu garšu, kas ir sevišķi svarīgi skābēto kāpostu ražotājiem.
Ja līdzsvars starp dažādām fizioloģiski aktīvām vielām izjūk, tiek novēroti arī dažādi fizioloģiska rakstura bojājumi, piemēram, punktveida nekroze (angl. pepperspot). Latvijā šī parādība visbiežāk tiek novērota uzglabājamiem Pekinas kāpostiem ziemas beigās, bet nereti bojā arī galviņkāpostus.
Pārbriedušas galviņas glabājas slikti
Ir šķirnes, kuru aprakstos teikts, ka tās spēj ilgi stāvēt laukā neplīstot un gaidīt novākšanu. Tas ir ļoti ērti, realizējot kāpostus svaigam patēriņam vai tūlītējai pārstrādei, bet uzglabājamo kāpostu gadījumā novēlota novākšana var izraisīt problēmas glabātavā. Jo ilgāk izauguši kāposti stāv laukā, jo smagākas piebriest galviņas. No vienas puses, palielinās ražība un uzlabojas glabātavas telpas izmantošana. No otras puses, smagākas galviņas vairāk saspiež zemāk esošās, uz tām veidojas zilumi un, pateicoties lielajam cukuru daudzumam ārējās lapās, tieši šinīs vietās veidojas labvēlīgi apstākļi sēņu infekcijas attīstībai. Arī tripši bieži pulcējas un vairojas tieši šajās vietās, jo tur veidojas laba barības bāze. Nereti pārbriedušo galviņu lapas tik ļoti zaudē elastīgumu, ka ārējās lapas pašas atdalās no kacena. Kā zināms, glabātava nav slimnīca un ieliktā produkta kvalitāte tur uzlaboties nevar, tātad jo labākas kvalitātes produktu ieliksim, jo labākas izņemsim.
Visbeidzot, nokavējot kāpostu novākšanu, palielinās risks, ka galviņas var apsalt rudens salnās. Arī tas pasliktina kāpostu uzglabāšanās spējas. Kaut gan vairākās grāmatās ir rakstīts, ka kāposti pacieš salnas līdz –7 oC, pieredze rāda, ka ļoti blīvas uzglabājamo šķirņu galviņas šādā temperatūrā cieš daudz vairāk nekā agrāko laiku šķirnes ar irdenākām galviņām. Apsalušas galviņas pēc kāda laika gan atlaižas, bet tieši tāpat kā zilumu gadījumā bojātos audos sāk izdalīties cukuriem bagāta sula, kas veicina strauju sēņu un baktēriju infekciju attīstīšanos. Tādēļ patiešām ilgstošai uzglabāšanai der tikai tās galviņas, kas novāktas optimālā brieduma pakāpē piemērotos laika apstākļos.
Holandes speciālisti uzskata, ka vislabāk glabājas kāposti, kas novākti brīdī, kad 95% galviņu laukā ir pilnībā nobriedušas. Atlikušie 5% nobriedīs glabātavā. Tāpat ilgstošai uzglabāšanai labāk ir izvēlēties kāpostus, kas novākti vākšanas perioda sākumā, jo šinī brīdī infekciju fons laukā vēl nav tik ļoti augsts. Tiesa, infekciju fons variē pa laukiem un atsevišķas šķirnes no pelēkās (Botrytis cinerea) un baltās (Sclerotinia sclerotiorum) puves cieš vairāk par citām.
Jāņem vērā Latvijas apstākļi
Ir svarīgi atcerēties, ka kasešu dēsti izaug vidēji par divām nedēļām straujāk nekā dobēs audzēti kailsakņu dēsti, bet šķirnes aprakstos tiek norādīts dienu skaits no dēstu izstādīšanas līdz ražas novākšanai, kas nav atkarīgs no dēstu audzēšanas paņēmiena. Šis periods ir atkarīgs no šķirnes un klimatiskiem apstākļiem noteiktā valstī un noteiktā gadā.
Tādēļ, izvēloties šķirnes, jāvadās pēc veģetācijas perioda garuma Latvijas apstākļos, bet ražas laiks jānosaka pēc faktiskā kāpostu stāvokļa laukā. Praktiski tas nozīmē, ka, tuvojoties plānotajam noteiktās šķirnes ražas laikam, 15–20 dienas pirms tam regulāri jāapskata galviņas laukā.
Pirmā galviņas gatavības pazīme ir raksturīgais smaids starp seglapām. Ja galviņas šķērsgriezumā ir redzami tukšumi starp zemākām lapām kacena tuvumā, tā ir zīme, ka galviņai vēl jābriest.
Raksta sagatavošanā izmantoti Rijk Zwaan materiāli
