Mobilā versija
+1.4°C
Lūcija, Veldze
Trešdiena, 13. decembris, 2017
20. septembris, 2017
Drukāt

Arno Jundze: Nerakstīt melni vai salkani

Foto - Ieva Čīka/LETAFoto - Ieva Čīka/LETA

Arno Jundze

Rakstnieks, kultūras žurnālists, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze (1965) dzimis Jaunpiebalgā. Strādājis Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, bijis kultūras žurnālists laikrakstā “Literatūra un Māksla Latvijā”. Vairāk nekā desmit gadus LTV1 strādājis dažādos kultūras raidījumos – veidojis rakstnieku portretus raidījumā “Melns uz balta”, vadījis raidījumus “100 g kultūras”, “Nacionālie dārgumi”, kopā ar Lindu Olti tapusi televīzijas filma “Jānis. Elza. Mīlas grāmata”, “Rozentāls. Septiņi”. Darbojies Kultūras ministrijas Literatūras un grāmatniecības padomē, Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomē, bijis VKKF Literatūras nozares priekšsēdētājs. Pašlaik strādā par žurnāla “LZA Vēstis” galveno redaktoru un “Neatkarīgās Rīta Avīzes Latvijai” kultūras nodaļas redaktoru.

Ir filoloģijas zinātņu doktors, aizstāvējis promocijas darbu “Somijas literatūra Latvijā”, kas publicēta monogrāfijā 2002. gadā. Tapušas grāmatas bērniem “Ķiparu Ļerpatu Šnirks” (2003) un “Ķiparu Ļerpatu Čieps” (2008), romānu pusaudžiem “Kristofers un Ēnu ordenis” (2015), stāstu krājumu “Gardo vistiņu nedēļa” (2012) un romānus “Putekļi smilšu pulkstenī” (2014), “Bergs & relikviju mednieki” (2016).

Grāmatas vairākkārt tikušas nominētas dažādām kultūras godalgām, savukārt par darbību žurnālistikā saņēmis Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas balvu “Grāmatizdevēju draugs 2002”, Latviešu valodas aģentūras balvu “Valodas stāstnieks 2012”.

– Sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” katrs romāns veltīts noteiktam posmam. “Sarkanais dzīvsudrabs” – atmodai. Vai pats šo laiku izvēlējies vai arī tā vienkārši iekrita?

A. Jundze: – Mans romāns ir par visiem deviņdesmitajiem gadiem. Neesmu prasījis, kāpēc Gundega Repše man piedāvāja rakstīt, bet tā bija iespēja, no kuras neatsakās. Tobrīd par mani kā pieaugušo rakstnieku viedokļa nebija. Zināju tikai, ka vairs negribu būt vīrietis, kurš četrreiz nedēļā TV saka – “dāmas un kungi, labvakar,” jo jaunās vadības viedoklis aizvien mazāk sakrita ar manējo. Gribēju rakstīt. Ļaudis ar prieku lasīja manus bandītu stāstiņus “Gardo vistiņu nedēļa”, kas arī ir par deviņdesmitajiem. Romāns “Putekļi smilšu pulkstenī” vēl nebija publicēts. Pēc tā daudzi piesauca deviņdesmitos, kaut tur krietni vairāk ir astoņdesmito.

– Cik viegli vai grūti bija restaurēt šo laiku atmiņā, un vai atklāji par to – un varbūt arī sevi tajā – kaut ko jaunu?

– Ar deviņdesmitajiem vēsturniekiem būs grūti. Ir ļoti daudz jautājumu, bet ļoti maz Latvijā rodamu atbilžu, sākot jau ar šāvieniem Bastejkalnā, puču un tā līdz millenium. Patiesība tiek piesegta ar mītiem. Mēs vēl nespējam uz šo laiku paraudzīties brīvi, plūcamies par niekiem. Kāda gan nozīme tam, ka Tautas fronti dibināja pēc Gorbačova iniciatīvas? Rezultāts ir galvenais! Tautas fronte to deva. Romānā nav politiķu, ir vienkārši cilvēki. Daudz plānoju, domāju un būvēju savu koncepciju. Mani vilināja ideja aizņemties sociologu izmantoto principu, kad, izvēloties fokusgrupas un veicot pētījumus, tiek iesaistīti dažādu vecumu, dzimumu un izglītību baudījuši respondenti. Sērijas nosaukumā ir vārds “Mēs”. Par to daudz domāju. Secināju, ka valsti un vēsturi veido neskaitāmi pretrunīgi “es”, kas vēlāk saplūst kopējā “mēs” straumē. Laiks bija trauksmains – gadsimta esence dažos gados.

Bija svarīgi nerakstīt melni vai salkani. Pret saviem varoņiem izturos ar cieņu arī tad, ja neatbalstu, ko viņi dara. Strādāju, kā lika sirdsapziņa, depresīvās vietas līdzsvarojot ar sirsnīgākām. Gāju cauri laikam, kurā bija banka “Baltija”, Talsu traģēdija, visādas nejēdzīgas slepkavības un dīvainas nāves, pučs. Tad vēl VDK mantojums un komunisma inde mūsu asinīs. Lasīju, skatījos LTV arhīvu. Internets noderēja maz. Lauzīju galvu par vēsturiskā elementa klātbūtni. Tad rakstīju. Vienmēr daudz daru, lai teksts plūstu, nebaidos no triviāliem elementiem, smiekliem arī tad, ja runāju ļoti nopietni. Apzināti īsināju tekstu, to slīpējot. Apmēram uz pusi. Tā nav izdabāšana – tas ir mans princips. Man ir svarīgi, lai teksts viegli plūstu, lai lasītājs izlasītu grāmatu un tā rosinātu viņa paša domas.

 

PROZAS ABC

Literatūrzinātniece Linda Kusiņa: “Arno Jundzes romāns “Sarkanais dzīvsudrabs” papildinās to rakstnieka daiļrades sadaļu, kuru varētu nosaukt par “dzīvo” jeb varbūt “neoficiālo” vēsturi – kas tikai loģiski, ņemot vērā sēriju, kurā grāmata iekļauta. Līdzīgi stāstu krājumam “Gardo vistiņu nedēļa” un romānam “Putekļi smilšu pulkstenī”, jaunā romāna pamatā ir ikdienas realitāte, kuru vecākās un vidējās paaudzes pārstāvjiem būs interesanti salīdzināt ar savu pieredzi.”

 

Fragments no Arno Jundzes romāna “Sarkanais dzīvsudrabs”, kurš iznāks apgādā “Dienas Grāmata”, no nodaļas “1991. Barikādes. Brīvība”

Pučs Maskavā ir izgāzies.

Islande ir pirmā valsts pasaulē,

kas atzīst Baltijas republiku neatkarību.

Maskavā pašnāvību kopā ar sievu izdara

latvietis Boriss Pugo – PSRS iekšlietu ministrs.

 

22. augusts. Zelma

Ir siltens augusta vakars ar vieglu rudens nojausmu gaisā. Pamale krēslojas, saulrietā metot dzeltenīgu blāzmu un zīmējot debesīs gleznainas svēdras. Debesīs velk uz vēju. Kūtī jau patumšs, tāpēc deg elektriskā spuldze. Durvis stāv vaļā, tām priekšā ar nagliņām piestiprināts gaišzils kukaiņu tīkls. Lai gan vasaras mošķu – dunduru, nekrietno raibspārnu mušu un citu kodēju – sezona jau cauri, asinssūcēju odu jo­projām netrūkst. Bet gotiņai svaigu gaisu vajag. Nevar taču kustonis tajā smacīgajā kūts dvingā stāvēt.

Madarai šogad labs piens. Trekns. Tāds tauku procents te apkārtnē nav nevienai. Īsta Latvijas brūnā! Sava šķirne. Pēdējā laikā sievas aizvien biežāk biedē ar stāstiem par govju leikozi. Zelmai ir aizdomas, ka tas nāk no slikta kombikorma. Te nupat dažkārt tādu draņķi tirgo, ka nevar saprast, kas tur iekšā, tāpēc Zelma izdomājusi, ka labāk tādu savai Madarai vairs nedos nemaz. Kamēr ir iespēja, piebaros Madaru ar maizi un kapātām saknēm, kas izaugušas dārzā. Nu, ja nepietiks vai maize no veikala plauktiem pazudīs, tad domās, ko darīt. Trīs maisi kombikorma tepat šķūnī arī vēl pieglabāti. Bet tas gan izskatās itin labs, pat smaržīgs.

Tomēr ne jau kombinētā lopbarība tagad prātā Zelmai. Valstī notiek trakas lietas. Par tām Zelmai pat bail Madarai stāstīt – ko tur kustonim sliktas ziņas nest un uztraukumus raisīt. Tāpēc Zelma jau vairākas dienas neko daudz ar govi nav runājusi, bet šodien pasaule apgriezusies kājām gaisā. Piens šņākdams plūst slaucenē. Atsitoties pret spožā spaiņa malu, veidojas melodija, kurā Zelmai tā patīk klausīties. Šī piena dziesma nomierina, saimniece sāk runāt.

“Madariņ, zini, te tāda elle apkārt darījās, ka es pat nesaprotu, no kura gala lai sāku stāstīt. Jā, jā, gotiņ! Nedīdies! Tu jau ar droši vien juti, ka esmu ne savā prātā. Tas bija laikam akurāt pirmdien no rīta, man zvana Ziemēnu Marija un saka: – Pavei, ieslēdz televizoru, laikam kaut kas nelabs noticis, visas programmas tikai baletu rāda. Vai tik nebūs Gorbačovs nomiris?

Es, saprotams, metu krustu un tālrādes kastei žvīkst pie pogām. Mī un žē! Tik tiešam, Madariņ! Vakars uz ezera! Visur “Gulbju ezers” vien. Tas tāds balets, Madariņ! Balerīnas smukiņas, vieglas kā pūciņas, baltos bruncīšos. Ne tā kā mēs ar tevi, gotiņ. Kurš tad mums tādus brunčus dos? Bet skaidrs – labi nav. Ieslēdzu radio. Tavu stundiņu! Ziņas raida vienā gabalā – Gorbačovs esot slims, nespējot vadīt valsti, varu pārņemot Janājevs. Viceprezidents esot, bet neprasi, Madariņ, es par tādu Janājevu neko daudz vis nezinu. Tā kā uzvārds no Jāņa, bet latvietis nav. Tas vice, Madariņ, nozīmē prezidenta vietnieks. Ar vicām šim nav nekāda sakara. Vai nav blēdnieks? Ieliek par vietnieku, dzīvojas prezidentam aiz muguras kā Dieva azotē. Kas ta šim tur ko darīt, tādam vicainim, ja prezidents, brašs vīrs, visur pats pa priekšu iet? Bet ne, laikam tā labuma par maz – pats grib priekšnieka krēslā iešmaukt. Pa televizoru skatos, sēž tādi kungi pie galda, izskatās diezgan kaunīgi. Mūs tagad glābšot. Kaut ko par kārtību valstī stāsta. It kā jau pareizi runā – kā no grāmatas. Nu tak skaidri redzams, ka melo! Acis kā puišeļiem šaudās, kad no blēņām nākuši. Un latvietis Puga ar tur sēž. Kauns un negods! Kamēr te Rīgā bija – likās prātīgs vīrs. Aizgāja uz Maskavu par iekšlietu ministru strādāt, še tev nu bija! Bet veči tik muld pa savam: tā un tā, valstī ārkārtas stāvoklis, jāglābj Padomju Savienība!

Man, Madariņ, pēc šitām ziņām tik nelabi palika, ka visu brokasti izšļācu uz komposta kaudzes. Bet nebiju slikta ēdusi! Nu kam viņi tā melo? Skaidrs, ka krievs taču neatdos latviešam brīvību! Rīgā ar uzreiz interfronte varena, Rubiks kā ērglis visiem priekšā. Dusmīgs, ķērc, bola acis! Domāju, nu viss. Ziepes būs! Droši vien jau sarakstus taisa un vagonus gatavo. No tiem velliem visu var sagaidīt. Ar Ziemēnieti abas pa nopietnam spriedām, vai tik nav mežā jānomūk. Vakarā abas sēžam te pie manis, skatāmies televizoru, tur atkal no Krievijas “Gulbju ezeru” rāda, bet pa Rīgu šausmu lietas stāsta. Mūsējie ar, redzams, tādi iztrūkušies, bet padoties netaisās. Un tad pēkšņi saka, Rubiks ar OMON nākšot televīziju taisīt ciet. Paiet brītiņš, un tiešām diktorīte Puriņu Veltiņa galīgi uztraukusies ekrānā saka: – Tūlīt viņi ienāks iekšā un laikam visu atslēgs. – Un atslēdza ar. Ekrāns palika melns. Laikam izrāva to štepseli. Bet pa Maskavu tik baletu dreijā. Pa-pa-pa-pa-pa-pāparapa… Vai nav pagāni! Grozām abas ar Ziemēnieti radio pogas – nu nerunā vairs tā Rīga. Likās, ka tagad gan gals klāt.

Bet tie mūsējie, izrādās, ņipri zēni. Ziemēniete otrā rītā ar vellapēdu atminās, kā no gultas izlīduse, tik ķiteli naktskreklam ačgārni uzmetusi, spoks gatavais, un aizelsusies sauc, lai es pagriežot radio uz cita viļņa. Rīga tagad raidot nelegāli no pagrīdes. Pagriezu – tiešām skan! Nu man tā kā, Madariņ, drusku cerīgāk ap sirdi palika. Tai otrdienā gan likās – švaki būs, es pat baldriāna drapi iedzēru no kreņķiem. Tautas frontes mītne izdemolēta, piekauti cilvēki, kādu šoferīti esot pat nošāvuši – tāpat vien, OMON kopā ar armiju ieņēmuši šo un to. Pret vakaru gan sāka pa radio skaļāk runāt, ka pašā Krievijā ļaudis stipri dusmojoties par to ārkārtas stāvokli. Jeļcins taisot dumpi pa visu Krievijas Federāciju. Skatos, arī televizorā, kur Maskavu rāda, tie ārkārtas kungi tādi pavisam nobijušies sēž. Vienam rokas trīc kā mūsu vecajam pastniekam Burbam uz paģirām, otrs kaut ko tik kaunīgi bubina, ka nekā nevar saprast, mūsu Boriss Puga pavisam galīgi sašļucis, nerunā nemaz. Radio tik raida, ka pasaulē neviens šitādus valsts glābējus pat par velti negribot.

Tu neticēsi, Madariņ, nākamajā dienā viss bija galā. Visi tie glābēji aizmuka, noplaka kā tāda izspiesta pumpa! OMON aizvācās atpakaļ uz savu bāzi. Pat Rubiks no kompartijas izstājās! Tas gan viņu no tuptūža neglāba. Paņēma ērglīti, aiz restēm ielika. Un Islande atzina Latvijas neatkarību. Tā ka, Madariņ, visa šī valsts ārkārtas glābšana ir beigusies neticami smalki un mums ar tevi izdevīgi. Man tāds prieks, tāds prieks! Gandrīz kā jaunībā pirms kāzām. Varbūt jau pavisam drīz mēs ar tevi slauksim pienu brīvā Latvijā!”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+