Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
14. maijs, 2012
Drukāt

Neviens nav centies sabiedrībai saprotami izskaidrot iecerētās reformas

vestnesis_etleta_17

Atjaunotās neatkarības gados Latvijas tautsaimniecība ir saņēmusi daudzus smagus triecienus. Pārsteidzīgās privatizācijas rezultātā nebūtībā aizgājušas arī daudzas pirmskara gados tapušās ražotnes. Tāds pats liktenis piemeklējis arī lauksaimniecības nozari, kad forsētas lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijas dēļ īsā laikā tika iznīcināta un izvazāta to materiālā bāze.


Bezdarbs, darbspējīgo cilvēku izbraukšana no valsts, problēmas valsts un sociālajā budžetā ir iepriekš minēto un citu nepārdomāto lēmumu ekonomiskās sekas.

Diemžēl jaunlaiku reformatori nerimstas. Turklāt vairākas pēdējā laikā virzītās idejas tiek vērstas pret vēl Latvijā palikušajiem iedzīvotājiem.

 

Par pasažieru pārvadājumiem 
pa dzelzceļu

Pārprastas ekonomijas vārdā Latvijā pa dzelzceļu praktiski ir pārtraukti ne tikai iekšzemes kravu, bet būtiski sašaurināti arī pasažieru pārvadājumi. Visas Kurzemes, ieskaitot Liepāju un Ventspili, tāpat kā Ziemeļvidzemes iedzīvotājiem atņemtas iespējas izmantot dzelzceļa transportu. Demontēti sliežu ceļi no Skultes līdz Ipiķiem, no Ieriķiem līdz Gulbenei, demontēta arī 1937. gadā atklātā Ērgļu virziena dzelzceļa līnija.

 

Tagad Autotransporta direkcija (kurai, izrādās, ir teikšana arī par pasažieru dzelzceļa pārvadājumiem) ierosina samazināt reisu skaitu vēl 34 atlikušajās dzelzceļa līnijās. Likvidētāji necenšas ieklausīties ne dzelzceļnieku, ne pasažieru iebildumos.

 

Vajadzētu saprast, ka ne visi potenciālie brauktgribētāji dzīvo dzelzceļa staciju vai autoceļu tiešā tuvumā, tāpēc būtu saglabājami gan vilcienu, gan autobusu pārvadājumi. Katrā gadījumā priekšroka dodama dzelzceļam kā videi draudzīgākam transportam. Labs paraugs ir Šveice, Austrija un dažas citas Rietumeiropas valstis, kur lauku apvidos sabiedriskais transports pamatā balstās uz dzelzceļa satiksmi. Latvijā autotransporta privātfirmu lobijs acīmredzot ir tik spēcīgs, ka satiksmes organizētājiem ļauj nerēķināties ne tikai ar valsts uzņēmuma “Pasažieru vilciens”, bet arī ar pasažieru – pamatā lauku un mazpilsētu iedzīvotāju – interesēm.

 

Pašvaldību 
deputātu par daudz?

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs E. Sprūdžs ir nācis klajā ar ierosinājumu samazināt deputātu skaitu pašvaldībās. Diemžēl tiek aizmirsta pavisam nesena vēsture. Pirms dažiem gadiem A. Štokenbergs, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs, pamatojot administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību un vēlētu vietējo pašvaldību – pagastu padomju – nelietderību, centās sabiedrību pārliecināt, ka “lauku ļaudīm profesionāli sociālās aprūpes darbinieki, ekonomisti, teritorijas plānotāji ir vajadzīgi daudz vairāk nekā deputāti”.

Līdz ar novadu izveidošanu un pagastu padomju likvidēšanu 2009. gada pašvaldību vēlēšanās 2,4 reizes samazinājās pašvaldībās ievēlēto deputātu skaits. Būtiski tas ietekmēja lauku apvidus, kur lielo novadu daudziem pagastiem novadu padomēs savu priekšstāvju vispār nav. Piemēram, no Ogres novadā ietilpstošajiem deviņiem pagastiem novada padomē ar deputātiem pārstāvēti tikai divi pagasti.

 

Tā vietā, lai analizētu administratīvi teritoriālās reformas gaitā pieļautās kļūdas un iespēju robežās novērstu tās, par pašvaldībām un reģionālo attīstību atbildīgā ministrija nāk ar jauniem reorganizācijas plāniem. Tajos nav jūtamas rūpes par lauku iedzīvotāju labklājību un labsajūtu.

 

Par laikrakstu “Latvijas Vēstnesis”

Patlaban Saeimā norit darbs pie Oficiālo publikāciju likuma izstrādes. Ar tā pieņemšanu paredzēts aizstāt 1994. gadā pieņemto likumu, kurā bija noteikts, ka likumi un citi Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemtie akti tiek izsludināti, tos publicējot oficiālajā preses izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.

Topošajā likumā paredzēts likumus un citus normatīvos dokumentus publicēt tikai elektroniski, atsakoties no laikraksta “Latvijas Vēstnesis” izdošanas papīra formātā.

 

Idejas iniciatoriem – Tieslietu ministrijai – vajadzētu zināt, ka daudzu lauku apvidu iedzīvotājiem interneta sakari vēl nav pieejami. Turklāt gados vecāki ļaudis nav apguvuši nepieciešamās prasmes darbam ar datoru, kā arī tie joprojām uzticas jebkura izdevuma drukātajai versijai.

 

Lauksaimnieku organizācijas, arī daudzas lauku saimniecības ikdienas darbā izmanto valsts oficiālo laikrakstu “Latvijas Vēstnesis” kā vienīgo informācijas avotu, kurā pieejama nerediģēta, atsevišķu partiju un laikrakstu īpašnieku interesēs nekomentēta informācija.

Laikraksts publicē ne tikai likumus un citus normatīvos aktus, bet arī valsts institūciju preses dienestu sagatavotu operatīvu informāciju par būtiskiem lēmumiem un notikumiem, kas saistīti ar Valsts prezidenta, Saeimas, Ministru kabineta, ministriju un citu valsts institūciju darbību.

Savukārt Tieslietu ministrija, atbildot uz lauksaimnieku organizāciju iebildumiem topošā likuma sakarā, nepārprotami paskaidro, ka “oficiālo publikāciju interneta vietnē netiks publicēta informācija par valsts varas, pārvaldes institūciju un pašvaldību darbību, kā arī par Eiropas institūciju aktualitātēm. Ievērojot minēto, Oficiālo publikāciju likumprojektā paredzēts, ka oficiālajā elektroniskajā izdevumā publicēs tikai to informāciju, kuras publicēšanu šajā oficiālajā izdevumā paredz ārējie normatīvie akti”.

Likumprojekta izvērtēšanā ir iesaistījies arī Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits.

Vēstulē Saeimas Juridiskajai komisijai E. Levits norāda, ka valsts pienākums ir ne vien oficiālo publikāciju brīvas pieejas nodrošināšana, bet arī normatīvo aktu satura skaidrošana un kvalitatīvas pilsonim nepieciešamās informācijas un diskusiju platformas nodrošināšana. Saprotams, ka tāda skaidrošana un informēšana iespējama vienīgi drukātā izdevumā.

Kā vēstīja informācija presē, E. Levitam tiekoties ar Valsts prezidentu A. Bērziņu, “abas puses pārrunāja sabiedriskā medija lomas nostiprināšanas nepieciešamību un valsts atbalsta izšķirošo nozīmi attiecībā uz laikrakstu “Latvijas Vēstnesis” un žurnālu “Jurista Vārds”, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu Satversmes 90. pantā noteiktās ikviena tiesības zināt savas tiesības”.

Neņemot vērā iepriekš minēto, Tieslietu ministrijas iecerētais likumprojekts otrajā lasījumā bez būtiskām izmaiņām tika akceptēts gan Juridiskajā komisijā, gan Saeimas plenārsēdē.

 

Vērojot likumprojekta apspriešanas gaitu, likās savādi, ka Juridiskās komisijas sēdē Tieslietu ministrijas ieceri par laikraksta izdošanas pārtraukšanu atbalstīja ne tikai Saeimas Juridiskā biroja pārstāvis, bet arī Valsts prezidenta padomnieks E. Pastars un laikraksta izdevēja valsts SIA “Latvijas Vēstnesis” valdes priekšsēdētāja D. Ābele.

 

Likuma pieņemšana pašreizējā variantā nodarīs būtisku kaitējumu sabiedrības interesēm. Diemžēl likumprojekta virzītājiem par to maza bēda, galvenais acīmredzot ir nosargāt mundiera godu, tāpēc var rīkoties pēc principa “Suņi rej, bet karavāna iet tālāk”.

 

Kāpēc jāapvieno Latvijas televīzija 
un Latvijas radio?

Tā vietā, lai sekmētu abu valsts raidorganizāciju attīstību, viens no pirmajiem Saeimas atbildīgās komisijas atlasītās un Saeimas apstiprinātās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes darbiem bija lēmums par Latvijas radio un Latvijas televīzijas apvienošanu. Tajā pašā dienā šo lēmumu publiski atbalstīja arī par nozari atbildīgā kultūras ministre.

Lai gan skatītāji un klausītāji kopumā ir apmierināti ar abu raidorganizāciju, tajā skaitā ziņu dienestu, darbu, atbildīgās personas sabiedrībai cenšas iegalvot, ka LTV programmu saturs esot neapmierinošs, ka Latvijā nepieciešama “vienota informatīvā telpa”. Vai ar to domāta atgriešanās padomju laikos, kad “vienotajā informatīvajā telpā” nebija vietas viedokļu dažādībai?

 

Dīvaini ir tas, ka jau pēc lēmuma pieņemšanas tiek prasīti 240 tūkstoši latu apvienošanās problēmas izpētes priekšdarbiem, bet Saeimas atbildīgās komisijas vadītāja solās braukt uz Igauniju iepazīties ar kaimiņvalsts pieredzi.

 

Parasti gan rīkojas pēc sen pārbaudīta principa: pirms griezt, vajag septiņreiz nomērīt. Diemžēl mūsu lēmēju vienīgais arguments ir: “Jāapvieno, un viss!”

Neviens nav centies sabiedrībai saprotami izskaidrot, ko apvienošanas rezultātā iegūs televīzijas skatītāji un radioklausītāji, kāds ietaupījums būs valsts budžetā vienotas administratīvās, saimnieciskās un grāmatvedības struktūras situācijā. Tieši otrādi, publiskajā telpā ir pieejami auditorfirmas aprēķini, ka reorganizācijas kopējās izmaksas var pārsniegt 53 miljonus latu.

Idejas bīdītāji un atbalstītāji acīmredzot spriež tā: nav jau personīgie līdzekļi jāiegulda, galvenais, tāpat kā “Latvijas Vēstneša” gadījumā, ir par jebkuru cenu realizēt iecerēto!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+