Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
27. jūlijs, 2012
Drukāt

No laukiem var aizbēgt uz pilsētu, bet kur bēgt no pilsētas?

Foto - LETAFoto - LETA

Pasaules okeānos bēgumu un paisumu izraisa Zemes un Mēness centrbēdzes un pievilkšanās spēku atšķirības. Bēgumus allaž nomaina paisumi. Kaut kas līdzīgs notiek arī cilvēku pasaulē. Taču tik spēcīgs un ieildzis iedzīvotāju bēgums prom no zemes kā mūsdienu Latvijā nekad agrāk nav pieredzēts.

 

Ļaudis ir bēguši no kādas noteiktas teritorijas karu laikā vai arī tāpēc, ka šeit zemes ir trūcis un kaut kur pasaulē tā ir apsolīta. Ir jābūt kādam pārrāvumam pašos pamatos, lai bēgtu projām miera laikā, kad tiesības uz zemi ir atgūtas un vismaz vēl pirms laika zemes visapkārt bija papilnam.

Kaut arī daudziem tā savā ziņā ir piespiedu bēgšana, gudri būtu visus tiltus tomēr nenodedzināt. Noliekot malā valsts nesaprātīgo politiku – visa mērīšanu tikai ar naudu un lauku apzinātu iztukšošanu no cilvēkiem, kā arī objektīvos iemeslus – vecuma vientulību, slimības, ir jāapzinās, ko zaudējam, pārraujot saites ar zemi un dabu. No laukiem var aizbēgt uz pilsētu, bet kur bēgt no pilsētas? Kopš robežas ir vaļā, arī tā it kā vairs nav problēma. Tomēr viss nav tik vienkārši, nomainot valsti, ar laiku nomainās arī valoda, kultūra, nacionālā piederība un identitāte.

 

Paradokss ir tas, ka pilsēta, piedāvājot bērniem lielākas izglītības un atpūtas iespējas, atņem kaut ko, iespējams, vēl būtiskāku – sašaurina viņu fizisko izpausmju iespējas un priekšstatus par cilvēka un visas dzīvās pasaules vienotību. Tas rada milzum daudz problēmu vecākiem, skolai un vēlāk arī visai sabiedrībai.

 

Mūsu tautas saknes tomēr ir zemē, varam arī teikt – laukos. No zemes nāk bezgala bagātā krāsu izjūta, tēlainā valoda un cilvēkam tik nepieciešamais vienatnē pavadāmais laiks. Bezgalīgā burzīšanās pūlī kā auglim apsarmi mums noberž spēju uztvert ar acīm neredzamo. Pāris ekskursijas uz dabas parkiem vai dokumentālo filmu par dabu skatīšanās nespēj aizstāt dzīvi dabā. Cilvēkiem mūsdienās hroniski trūkst dabas, un tas izraisa sava veida garīgu avitaminozi, kas izpaužas kā dažādu veidu alerģijas un bailes. Bēgšana no zemes atsvešina, un cilvēki dabu sāk uztvert nevis kā patvērumu, bet kā kaut ko naidīgu. Pieraduši pie komforta, viņi laukos jūtas nedroši un sveši. Nonākot ekstrēmos apstākļos (kā pagājušajā gadsimtā tas bija izsūtījumā), izdzīvošanas iespējas vienmēr ir lielākas tiem, kas saikni ar zemi nav pārrāvuši. To tagad pierāda arī ekonomiskā krīze.

Laikā, kad visapkārt zied, skan un smaržo īsā Latvijas vasara, nemeklēt iespējas bērniem to visu baudīt un piedalīties īstenībā ir milzīga vecāku tuvredzība. Tikai, būdami jau pieauguši, mēs spējam novērtēt, cik svētīgs izrādījies tas, ko mūsos bērnībā ir ierakstījusi daba ar tās parādību varenību un skaistumu. Lai arī cik paaudzēs mēs uzskatītu sevi par pilsētniekiem, mūsu saknes joprojām ir zemē, ko daudzi atklāj tikai pusmūžā. Tomēr labāk vēlāk nekā nekad.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+