Egils Līcītis: Neatvadīsimies no preses mironīgā noskaņā 0
Pie bargi nosodošiem virsrakstiem “Valdība nokauj presi”, zem ļaunu vēstošām publikācijām, kur atspoguļota ministriju neieinteresētība samaksāt “Latvijas Pastam” laikrakstu un žurnālu piegādes izdevumus lauku apvidos, interneta portālos atrodami apmierināti paēdušu cilvēku komentāri. Datortaustiņu klabinātāji, ērti iekārtojušies mīkstā krēslā, dusmīgos komentāros raksta: “pareizi, nav ko atbalstīt nīkstošu nozari ne ar grasi”, “nezinu tuvākā apkārtnē nevienu, kurš abonē preses izdevumu”, “avīžpapīrs noder tikai toaletē” un “jau 12 gadus nelasu avīzes” – it kā ar to vajadzētu lielīties.
Tā ir tiesa, ka gandrīz 600 gadus kopš iespiedmašīnas izgudrošanas drukātam vārdam pienākusi melnā josla.
Sabiedriskajā transportā pavisam retam putnam rokā būs atvērta lasāmgrāmata vai rīta avīze, visi trolejbusa pasažieri kā sastinguši veras viedtālruņu un aipadu ekrānos. Cilvēkus neinteresē kultūra, māksla, viņi vairs nav grāmatu draugi, lasītprakse iet mazumā, drīz izzudīs arī lasītprasme. Jaunā laikmeta zīme ir cilvēks ar skārienjutīgu telefonu, un novecojušas lietas nevar konkurēt ar moderno saziņas tehnoloģiju piedāvātajām iespējām, kuras turklāt ir bezmaksas.
Tomēr vēl neatzīsim drukas mašīnas par muzejisku vērtību un avīzes par neredzētiem izrakteņiem, neatvadīsimies no preses mironīgā noskaņā kā mūsdienām neatbilstīgas vēstures paliekas.
Pasaulē internetu nelieto 4 miljardi pasaules apdzīvotāju. Tas ir ievērojams resurss, uz kā preses izdevējiem būvēt saprašanās tiltus. Ikkatrs saprātīgs cilvēks arī saprot, ka no interneta portālos atrodamās robotizētās informācijas plūsmas neizaug nekas vairāk kā tumsoņas un lētticīga, ar grūtībām lasoša, viegli apmānāma publika. Internets vārās kā putras katls, no kura satura gan es neieteiktu tukšā dūšā smelt jele ko iekšķīgai lietošanai.
Patērētājsabiedrības zināšanai – interneta portāli barojas no drukāto mediju saražotā. Rezonanse un “klikšķi” ceļas no par baltu velti pārdrukātiem avīzēs atrastiem materiāliem un televīzijas raidījumos pateiktā. Ja ir vēlme padziļināt zināšanas, nevis sekli peldēt pa informatīvo kanalizācijas atstraumi, jāapzinās – visu vērtīgo, kamdēļ telefona dīdītājam jāliek lasāmbrilles un jāvelk ar pirkstu datorekrānā līdzi, ir izgatavojuši nevis kādi “influenceri” un “videoblogeri”, bet par 99 procentiem tie tapuši tradicionālos “vecos” medijos ar aprepējušām, tulznotām laikraksta līdzstrādnieku, publicistu, artiķeļu rakstītāju, reportieru rokām.
Tieši “rotācijas mašīnu šakāļiem” ir raksturīga daudz augstāka morāle un stingrāka attieksme pret pienākumu paust patiesību nekā bieži vien neregulētiem, nereģistrētiem, neprofesionāliem un nelegāliem interneta “viedokļu līderiem”.
Demokrātiskā iekārtā valsts vadītājiem vajadzētu aukstiem šermuļiem skriet pār kauliem no domas vien, ka presi kādudien nobeigs un cilvēce iegrims nebūtības tumsā.
Ar dabas untumu šad tad tiek radīts godīgs politiķis. Kā par to uzzinās vēlētāji, ja ne no brīvās preses žurnālistiem? Kurš atspoguļos politiskās dēkas valdību sastādīšanā, ja ne informācijas aģentūru ziņu vācēji un avīžu ievadnieki? Pašķirstīšanai frizētavā derīgs arī bulvāru žurnālītis, kurš bilžainā vēstījumā atklāj, kā klājas slavenā kinoaktiera mīļotajai jūrascūciņai. Drukātā izdevumā vismaz katram lasāmgabalam ir sākums, iztirzājums un gals, kas rada pabeigtības sajūtu, nevis apziņu, ka tiek pamests kauls graušanai.
Politiskā pārvalde bieži vien slepenībā spriež, ka viss var būt taisnība, izņemot to, kas tiek drukāts, bet beigu beigās nāk pie jēgpilna secinājuma, ka žurnālisti ir un paliek lāga zēni.
Bez viņiem neviens cits neuzklausīs politiķu muldēšanu un neuzdos 300 jautājumus, kas ļaus liet “par doto tēmu” kā dārznieka šļūtenei. Tukla ministra pārtikušo dzīvi un CV nerotās fakts, ka, lūk, taisni šis vīrs bijis preses bende, informatīvas drošības telpas apzadzējs, plurālisma slepkava, sabiedrības degradētājs un demokrātijas kapracis, tāpēc nav ieteicams meklēt kašķi ar žurnālistiem. Bet tas vienam otram politiķim ir vēl priekšā stāvošs intensīvas mācīšanās un izglītošanās process.
Lai kā būdams, galvenie avīžu draugi un aizstāvji ir demokrātisko vērtību patrons Valsts prezidents un gudru, labi organizētu lasītāju tūkstoši. Tie ir sentimentāli ļaudis, kuri vis nevēlas tikt apbēdināti, paliekot bez preses lasīšanas. Kas lasa “Latvijas Avīzi”, noņem no acīm akluma zvīņu.
