Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
17. oktobris, 2012
Drukāt

Palikt veselam klusumā. Klusuma pieredzes

Foto - Daiga Kalniņa un www.andriskozlovskis.lvFoto - Daiga Kalniņa un www.andriskozlovskis.lv

Saprast, kāds ir klusums, varētu daudz vienkāršāk, nekā rakstot apjomīgu publikāciju žurnālam. Mēs visi apsēstos pavisam klusā, saules pielietā pļavā un paliktu klusu. Raudzītos skrejošos mākoņos. Varbūt aizvērtu acis un brīnītos, cik nedzirdami tie slīd pa debess jumu. Ieklausītos sevī un pasaulē. Ļautos šai dzīves balvai, ko dēvē par klusumu.

 

Dodoties uz Oslo, piepilsētas vilcienā sacēlām pamatīgu troksni – ar meiteni, kas dzīvo Norvēģijā, satikāmies pēc ilga pārtraukuma. Vagons bija pārpildīts. Mūsu jautro čalošanu ik pa brīdim apklusināja kāds bargs skatiens. Aprimām, bet drīz vien atkal mutes neturējās ciet. Beidzot kāds vīrietis zīmīgi norādīja uz tablo pie ieejas. Tajā izgaismojās piktogramma ar cilvēciņu, kas kā klusinot pielicis pirkstu pie lūpām. Klusais vagons. Tajā tiek respektēta vēlme atpūtināt ausis un smadzenes, pabūt klusumā.

Līdzīgi kā nelielā Zviedrijas ciematiņā visi ievēro nerakstītu noteikumu brīvdienās nepļaut zāli, jo tas rada skaļu un apnicīgu troksni. Mūzikas dārdināšana pat netiek apspriesta. Daudzviet tiek ņemts vērā ieteikums apmācīt suņus, lai viņi nerej uz garāmgājējiem. Bet kādam paziņam Vācijā pat uzlikts sods, jo viņš atļāvies, svētdienā braucot ar automašīnu pa pilsētiņas centrālo ielu, skaļi nobremzēt.

 

Viegli vairot pozitīvo

“Cilvēkam nepieciešams pēc iespējas biežāk atrasties klusā vidē, tas atveseļo. Tādēļ tik patīkami uzturēties mežā, pļavā, pie jūras. Dabas skaņas ir harmoniskas, tās nav trokšņi. Ja, piemēram, esam mežā, kur ļoti skaļi nedzied putni, varam uzskatīt, ka tur valda klusums,” skaidro ārsts, Austrumu medicīnas speciālists, cigurn meistars Igors Kudrjavcevs.

 

Austrumu medicīnas pārzinātājs uzsver: klusums ārkārtīgi pozitīvi ietekmē to, ko ķīnieši dēvē par ūdens stihiju jeb nieru enerģiju. Tā satur visu, ko vecāki devuši ieņemšanas brīdī, iekodēta ģenētiskā atmiņa. Nieru enerģijai ir liela nozīme organisma dzīvības tonusa veidošanā.

 

Tā regulē arī dzimumorgānu darbību, atbild par seksuālo enerģiju, kas saistīta ar radošumu – Dievs to devis jaunā radīšanai.

Tātad – ja nieru enerģija ir harmoniska, cilvēks spēj būt radošs. Vēl arī pozitīvi pievilcīgs. Viņa sabiedrībā jūtam patīkamu omulību, tādu labu mieru.

Nieru enerģija saistīta arī ar kauliem un zobiem. Ja klusumā šo enerģiju harmonizējam, uzlabojas kaulu veselība.

 

Durvis uz…

“Ko nozīmē palikt klusumā? Viss lielais uzmanības daudzums, ko parasti veltām cits citam, sarunai vai uzklausīšanai, ir pavērsts pret sevi, savu iekšējo telpu un realitāti. Veltām laiku, lai raudzītos sevī,” uzsver psiholoģe, psiohoterapeite, deju un kustību terapeite Indra Majore–Dūšele.

Psihoterapijā izmanto bezskaņu brīžus, lai iedotu telpu, kurā cilvēks pats var skaidrāk izjust, kas ar viņu notiek. Speciālists apzināti kādā brīdī vairs neuzdod jautājumus, ietur pauzi, ļauj palikt klusumā.

Indra Majore–Dūšele to izmanto arī deju terapijā.Izklausās paradoksāli, jo šķiet, ka dejošanai allaž nepieciešama mūzika. Tomēr tā var gan palīdzēt cilvēkam atraisīties kustībā, gan arī traucēt – radot priekšstatu, kā tieši jākustas pie šādas mūzikas. Tādēļ melodiju izslēdzot, iespējams sadzirdēt savu iekšējo ritmu, nekas netraucē to klausīties.

 

“Esi kluss, mierīgs, vērīgs un gaidi impulsu kustībai, kas var rasties gan no sajūtas ķermenī, gan atmiņām, gan no šābrīža emocionālā stāvokļa. Seko šim impulsam, ļauj tam attīstīties ķermenī. Ļaujies sajūtām, nevis ar prātu izdomā, kā tagad vajadzētu kustēties.”

 

Speciālisti zina teikt – ja nav akustisku signālu, spējam sakārtot sevi vislabāk. Ne velti to izmanto tik daudzās metodēs un sistēmās, piemēram, lūgšanas klusumā vai meditācijas.

“Klusums ir durvis. Kristietībā tās ved pie Dieva, jogā – pie Augstākās apziņas, budismā to neapzīmē ar kādu īpašu jēdzienu, bet būtība ir līdzīga. Caur šīm durvīm varam tikt klāt izpratnei. Nevis tai, ko spējam izdomāt ar cilvēcisko prātu, bet daudz dziļākai. Augstākai patiesībai,” tā Indra Majore–Dūšele.

 

Saprot mūs bez vārdiem

Ja tā ir lūgšana bez vārdiem, ar savu sirds impulsu vēršamies pie Dieva, atrodam Dieva klātbūtni dvēselē. Kristīgā meditācija, ko dēvē par kontemplatīvo jeb kluso, bezpriekšmetisko meditāciju, ir sena prakse, sastopama gandrīz visās reliģijās.

Latvijā to aktualizējis mācītājs Juris Rubenis, izveidojot pat īpašu biedrību un iekārtojot svētīgu vietu Kurzemē, kas nodēvēta par Elijas namu, Bībeles pravieša vārdā. Dziļāka saistība ar šo vārdu izskaidrota biedrības mājaslapā elijasnams.lv: “Pravietis Elija simbolizē cilvēku, kas no savas dzīves dziļākās krīzes iegūst nozīmīgāko esības pieredzi. Tikai sevis iepazīšana tuksneša vienatnē un dziļa ieklausīšanās Dievā kā klusuma balsī atdod viņa dzīvei jēgu un mērķi.”

 

Juris Rubenis uzsver, ka “šāda meditācija domāta tiem, kam nepietiek tikai ar to, ko par Dievu saka citi cilvēki, vienalga, cik autoritatīvi tie būtu. Meditācija ir nepieciešama tiem, kuri grib dzirdēt, ko viņiem Dievs saka pats. [..] Meditācijā mēs nevis domājam par Dievu, nevis lūdzam Viņu, bet visu savu uzmanību pievēršam Dievam.[..]

 

Dieva uztveri meditācijā var izteikt aptuveni šādi: ir tā, it kā tu būtu kopā ar draugu, kas sēž tev blakus klusumā un tumsā. Tu viņu neredzi, nedzirdi, tikai jūti tepat blakus.” (No grāmatas Ievads kristīgajā meditācijā.)

 

Dziļums un spēks

Astrīda šogad piedzīvoja ko īpašu – Jura Rubeņa vadīto kristīgo meditāciju. Trīs dienas klusumā. Izslēdz mobilo telefonu, pieslēdzies lūgšanai klusumā.

Viņa nevēlas atklāt savu īsto vārdu, pamato to ar piedzīvotā trauslo svarīgumu: “Negribas izniekot guvumu. Manī visu laiku mīt sajūta no turienes, tā mani ceļ, palīdz ik dienu. ”

Astrīda ir ārste lielā klīnikā, viņai nav sveša netradicionālā medicīna un dabas līdzekļu izmantošana, mēdz to ieteikt pacientiem veselības sakārtošanai. Šādi mēģina atveseļot arī savējo. Tajā robus cirtuši sāpīgi pārdzīvojumi, tuvinieku zaudēšana, liktens triecieni sekojuši cits citam.

“Visu laiku meklēju mierinājumu. Tiecos pēc kaut kā. Izmēģināju meditāciju, kas balstīta austrumnieku tradīcijās – vieglāk nekļuva. Kāds izstāstīja par mācītāja Rubeņa meditācijām. Kristietībai mūsu ģimenē allaž bijusi ļoti augsta vērtība, no bērnu dienām esmu tajā. Taču katru svētdienu baznīcā neeju, varu lūgt Dievu, arī pie skaista bērza stāvot. Pieteicos, aizpildīju anketu. Grupas tur nelielas, gribētāju daudz, gaidīju gandrīz gadu. Esmu pateicības pilna, ka radās iespēja aizbraukt uz turieni.

Joprojām ik dienu pārlasu lūgšanas, ko saņēmu no Jura Rubeņa. Spēcīgs teksts. Tikpat liela spēka pārpilnas un dziļas bija šīs trīs dienas. Labestības un mīlestības pielieti mirkļi. Kas tāds, ko vārdos nepastāstīt. Gaišums, kas tagad man līdzi ikdienas solī. Tas palīdz nesalūzt.

Klusumā būt man nebija grūti. Esmu introverta, labprātāk atrodos meža biezoknī nekā cilvēku pūlī. Turklāt tur klusums bija tik dabisks, ka par to pat neaizdomājos.

 

Esmu guvusi iekšējo mieru, kas man pēdējos gados tik ļoti pietrūka. Saņēmu gaišumu un spēku, nesu to sev līdzi.

 

Joprojām mācos būt vērīga pret ikkatru mirkli, ikvienu uzlūkot ar mīlestību. Mācos piedot. Ar to visu būt šeit un tagad.”

 

Ik pa laikam notīrīt stiklu

“Kad ārēju signālu nav, pievēršam uzmanību paši sev. Klusumā sākam sadzirdēt savu sirds ritmu, varbūt pat to, kā asinis plūst pa asinsvadiem. Spējam pieslēgties iekšējiem enerģijas centriem – dažās sistēmās tos dēvē par čakrām, piekļūt slēptajiem resursiem. Man patīk stāvēt statiskajā cigun pozā, izjust klusumu un pēkšņi – kaut kas uzšķiļas! Radoša ideja, interesanta doma, spēj tik pēc tam pierakstīt,” priecājas Igors Kudrjavcevs.

Džaņ džuaņ jeb statiskais cigun, ko ārsts praktizē, nomierina prātu, mazina spriedzi, harmonizējoši iedarbojas uz nervu un endokrīnās sistēmas darbību.

Cigun vai jogā lūdz arī dzīvības enerģijai pašai darboties mūsos. Notiek absolūta iekšēja koncentrācija, cilvēks, tajā nonākot, varot pat sākt mazliet šūpoties vai vibrēt.

Indra Majore–Dūšele atminas savu pirmo meditācijas retrītu. “Spilgākais, ko piedzīvoju – sadzirdēju un sapratu, kāds drausmīgs troksnis valda manā galvā. Tas bija šokējoši! Skanēja visādas frāzes, ko kāds man kādreiz teicis; uzausa atmiņas par strīdiem, kur visi runā skaļās balsīs; nākotnes fantāzijas; un vēl iekšēji komentāri tam visam… Galvā skanēja tik daudzi reklāmas rullīši, neskaitāmi džingli! Nebiju iedomājusies, ka reklāma tik ļoti iespaido.”

 

Kāds mūks cilvēka prātu salīdzinājis ar ūdens trauku, kurā iepilinātas dažādas krāsas. Ar domāšanu tās sajaucam, ūdens kļūst brūnpelēks, neglīts. Ja pārstājam maisīt, krāsas gabaliņi sāk nosēsties un parādās dzidrums.

 

Meditējot mēģinām apstādināt sevī šo maisīšanas procesu. Ar iekšējas disciplīnas un uzmanības koncentrēšanas palīdzību ļaujam prātam pakāpeniski nomierināties.

Meditācija ir instruments, ar kura palīdzību varam nonākt pie iekšējā klusuma. “Saprast būtību man palīdz kāda līdzība. Braucot ar mašīnu, priekšējam stiklam mēdz pielipt pa gruzim, pa kukainim, uzlāsot lietus… Ik pa laikam šo stiklu notīrām. Līdzīgi meditācija ļauj padarīt tīrāku savu iekšējo ekrānu,” tā psiholoģe.

 

 

Kā uztveram skaņas

Auss bungādiņa skaņas pārvērš vibrācijās, tās nonāk auss iekšējā daļā un iekustina tur esošo šķidrumu. Sakustas īpaši jutīgas šūnas, kam ir ārkārtīgi smalka matveida struktūra. Šīs matveida šūnas rada nervu signālus, kas nonāk smadzenēs.

 

 

 

Mācos būt mierā
20120618-111515-90

“Klusums man kļuvis par viegli sasniedzamu stāvokli, kad prāts top brīvs no svārstībām, pieņem realitāti, kā tā sevi izpauž šajā mirklī dabiskā elpā un ķermeņa sajūtās. Klusumā rodas dziļa realitātes izpratne un piepildījums,” tā saka Madara Rituma.

Madara allaž gājusi savdabu ceļu, nodarbojusies ar jogu, cigun un citām praksēm. Nesen kopā ar vīru Aleksandru atgriezusies no ilgākas uzturēšanās Indijā. Tālajā zemē vadījuši laiku vipassanas meditācijas centros, bija sākuši studijas, Madara mācījās vizuālās mākslas programmā. Latvijā viņa pasniedz jogas nodarbības un ar prieku palīdz organizēt vipassanas meditācijas kursus, kas reizi gadā notiek arī pie mums.

Vipassana ir viena no Indijas senākajām meditācijas tehnikām, ko nodevis Buda. Tiek uzsvērts, ka tā piemērota katram, neatkarīgi no reliģiskās vai kultūras piederības. Metode palīdz pieredzēt to, kas ir ikvienas problēmas pamatā, atbrīvoties no tā un dzīvot mierpilnāk.

 

Šo meditāciju var apgūt desmit dienu laikā, nesarunājoties, nelasot, nerakstot, atturoties arī no jebkādas ķermeniskas komunikācijas.

 

“Vipassana ir piemērotākā metode man, to sapratu jau pirmajā reizē. Biju izmēģinājusi dažādas meditācijas tehnikas un domāju, ka esmu atrisinājusi daudzus jautājumus sevī. Reiz draudzene izstāstīja, ka iespējams meditēt desmit dienas klusumā. Devāmies uz Lietuvu.

Tur pirmo reizi iepazinu sevi tik dziļi kā nekad iepriekš. Atklāju, ka tas, kas rada apgrūtinājumus dzīvē, patiesībā meklējams manī. Tas mīt dziļā prāta nosacītībā. Tikai ilgstoši novērojot, kā reaģēju uz notiekošo, varu atlaist prāta vecos ieradumus un gūt harmoniju.”

Vispirms kursā mācās Ānāpāna meditāciju – novēro dabisko elpas plūsmu, tai ienākot un izejot caur nāsīm. Dienu no dienas tiek attīstīta koncentrēšanās spēja. Ceturtajā dienā, kad prāts jau uzasināts, spējīgs būt klusumā, apgūst vipassanas meditāciju – veidu, kā objektīvi novērot notiekošo, bet nereaģēt uz to.

Tā ir būtiska atšķirība no citām metodēm, kur izmanto vizualizāciju, atkārto mantru vai dara ko citu, kam var pieķerties prāts. Izmantojot kādu ārēju objektu, prāts spēj ātrāk pierimt, nonākt klusumā. Bet vipassanas meditācijas mērķis nav klusuma stāvokļa sasniegšana. Tā attīra prātu, ļauj gūt nesatricināmu līdzsvarotību. “Palieku vienatnē ar to, kas patlaban manī notiek un kā tas izpaužas elpā un sajūtās. Atklāju sevī realitāti kā mainīgu fenomenu, jo sajūtas visu laiku mainās. Arī prātu iepazīstu kā plūsmu. Katru mirkli viss rodas, un ik mirkli viss zūd.

Metode ļoti praktiska, tā noder ikdienā – strādājot pie datora, braucot transportā vai staigājot mežā, jo galvenais instruments – elpas un ķermeņa sajūta – vienmēr ir ar mani. Trenējot šo apzināšanos diendienā, vērojot sajūtas, iemācos atgriezt savu prātu pie tā, kas reāli notiek. Ar ķermeņa sajūtu vai elpu tikt tieši šajā mirklī, ar klātbūšanu darīt labu un novērst iespējamo negatīvo izpausmi, kas varētu kādam kaitēt.”

 

Nomāc un biedē

Ir novērots, ka daudzi pat ikdienišķu klusumu izjūt kā satraucošu. Ne velti ir teiciens: nāves klusums. Dzirdēts, kā ļaudis saka – tur bija tik kluss, ka spieda uz ausīm, biedējoši! Tātad klusums var ne tikai dziedināt, bet arī nomākt?

“Ne katrs ir gatavs ilgstoši atrasties klusumā. Smadzenes radušas nepārtraukti saņemt impulsus no ārpuses, bet piepeši to nav. Tādēļ ir šis spiediens, biedējošā sajūta. Man gan tas patīk, jo tad ir skaidrs, ka beidzot patiesi atrodos klusā vietā,” atzīst Igors Kudrjavcevs.

 

“Pilnīgi droši varu teikt, ka meditācija nav piemērota visiem,” uzsver Indra Majore–Dūšele. Pirmkārt, nav viegli nonākt pie sava iekšējā klusuma, otrkārt, atrašanās tajā var būt gana biedējoša. Ja ir trauslāka psihe, nestabilāka nervu sistēma, pastāv risks, ka var samilzt cilvēka iekšējās problēmas.

 

“Jo uzpeld ne tikai atmiņas un džingli, bet arī senas bailes un sāpes, zemapziņā noglabāti aizvainojumi,” piebilst psiholoģe.

Māka palikt klusumā savdabīgā veidā liecina par garīgo un emocionālo veselību. Pētnieki veica eksperimentu ar brīvprātīgajiem, izzinot, cik ilgi iespējams izturēt bez sensorās stimulācijas. Cilvēki uzturējās īpašā izolētā telpā, kur neieplūda neviena skaņa. Izrādījās, ka vairums nonāk psihotiskā stāvoklī jau diennakts laikā! Sāk dzirdēt balsis, redzēt halucinācijas.

“Daudzi pieraduši pie ikdienišķās adrenalīna devas, ko dod klausīšanās process, tādēļ allaž cenšas ieslēgt kādu skaņu avotu, pagriezt skaļāk mūziku. Nenojauš, ka šādi negatīvi ietekmē savu nieru enerģiju. Turklāt, jo vairāk klausāmies neharmoniskas skaņas – tādas, kādu nav dabā, jo sliktāk jūtamies, kaut paši to nenojaušam,” uzsver Igors Kudrjavcevs.

 

 

Iemācīties viļņot
 un atslēgt

* Nevar pilnībā izolēties no skaņām. Diez vai vērts aizbāzt ausis vai likt speciālas slāpējošas austiņas, jo spiedīs. Ne arī patverties surdokamerā, kam ir trokšņu necaurlaidīgas sienas. Bet var iemācīties skaņas izmantot savā labā.

* Apsēdies, aizver acis un mierīgi ieklausies. Uztver katru skaņu atsevišķi, izjūti kā vilni, kas šūpojas un svārstās. Katrs skaņas vilnis nāk un iet, atnāk un aizplūst…

* Iedomājies, ka viļņojas cauri ķermenim – ausīm, galvai, vēderam, izslīd kā caurspīdīgam mākonim. Pamazām kļūst vienalga – skaņas ir vai to nav…

* Pamazām sajūti – jā, trokšņi eksistē, taču netraucē. Dzirde vairs nereaģē uz skaņām, prāts tās neanalizē, neizraisa emocijas. Tas nozīmē, ka ir iestājies klusums tur, kur fiziska klusuma nav. Šādu klusuma stāvokli grūti sasniegt, bet ir vērts mēģināt. Jo tas sniedz brīnišķīgu mieru.

* Katru dienu vismaz reizi atvēli sev šādu brīdi, pietiek ar 20 minūtēm.

* Ar laiku var iemācīties šo stāvokli sasniegt vienalga, kur atrodies. Vai tā būtu garlaicīga sanāksme vai ilgs brauciens transportā. Sēdi, visu dzirdi, bet tas nemaz netraucē.

* Ja iemācies ieslēgt ārējo klusumu, jebkuru skaņu uztvert kā vilni, kas slīd garām, piepeši var pārņemt sajūta, ka dzirde kļuvusi īpaši saasināta. Un vari saklausīt visas pasaules skaņas!

 

Labumi no klusuma

* Ļaujot atpūsties ausīm, harmonizējam nieru enerģiju, tātad kāpinām radošumu.

* Organismam nenākas tērēt enerģiju skaņas apstrādei – attālinām izsīkumu.

* Kvalitatīvāks kļūst miegs. Lai arī cilvēks saka – aizmiegu un televizoru nedzirdu, bet matveida šūnas ausīs taču uztver trokšņus un smadzenes strādā, tātad atpūta ir nepilnvērtīga.

* Miera terapiju izmanto arī kuņģa čūlas, gastrīta, gremošanas trakta slimību ārstēšanai. Klusums, miers un miegs atveseļo nervu sistēmu, līdz ar to atkopjas arī gremošanas trakts.

* Ar tā palīdzību iespējams tikt klāt dziļākai sevis un dzīves jēgas izpratnei.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+