Latvijā
Sabiedrība

Par operiem, aģentiem, devīto fondu un saplēstiem rubļiem: skeleti PSRS slepeno dienestu skapjos4

Foto: Shutterstock

Kopš maisiem parauts gals vaļā, sākušās dažnedažādas spekulācijas. Tādēļ nolēmu aicināt uz sarunu draugu, kas situāciju zina nevis no nostāstiem, bet no pieredzes, jo savulaik strādājis paralēlā struktūrā, kur tāpat kā Valsts drošības komitejā bija uzticības personas, konspiratīvo dzīvokļu turētāji, aģenti un rezidenti. Savu īsto vārdu saprotamu iemeslu dēļ draugs nevēlas atklāt, tāpēc vienojamies, ka sarunā viņš figurēs ar segvārdu. Sauc mani par Leonu, viņš saka. Lai Leons ir mana “kļička”!

 

Kā tu nonāci struktūrās?

Ja visu stāstīšu, draugi un paziņas varēs atpazīt.

Stāsti īso versiju!

Strādāju milicijā. Kad iestājos universitātē juristos, sāka nākt visādi darba piedāvājumi, arī kriminālistikā, taču es īsti negribēju, man bija labas “haltūras”, nedzīvoju jau no miliča algas vien.

Un tad mani uzaicināja uz SĪASAN jeb Sociālistiskā īpašuma aizsardzības un spekulāciju apkarošanas nodaļu, sauktu arī par “obehaesesu” no krievu Oтдел борьбы со спекуляциями и хище­ниями социалистической собственности.

Jautāja, vai man esot sajēga par operatīvo darbu. Teicu, ka ir, – filmās esmu redzējis, grāmatās lasījis, arī militārais dienests man bija ļoti interesants.

Pieņēma mani darbā, uzticēja nozari, kuru tieši, to atklāt nedrīkstu arī tagad, taču svarīgi ir zināt, ka ikvienam operatīvajam darbiniekam bija kāda nozare, par ko jāatbild.

Sāku iepazīties ar operatīvo darbu, kam pamatā bija pavēle numur 0030 un pavēle numur 0036. Tās lasīt drīkstēja tikai lielā priekšnieka kabinetā, neko konspektēt nebija atļauts, viss bija jāpatur prātā un slepenībā. Pavēlēs bija ietverts darbs ar aģentūru, darbs ar operatīvās izstrādes lietām, noteikumi, kā savervēt aģentu un kā ar aģentu strādāt.

Kādi bija galvenie ieteikumi vervēšanai?

Var izmantot kompromitējošu materiālu, manipulēt ar vājībām vai spiest uz patriotiskām jūtām, piemēram: tu redzi, ka apkārt visi zog, bet tu taču esi godīgs cilvēks, vēlies, lai valdītu taisnīgums un kārtība!

“Obehaesesā” par aģentu nederēja krāvējs vai kāds, kas kandžu tecina. Derēja inteliģenti cilvēki, kas veica inventarizācijas, revidenti vai grāmatvedību darbinieki. Viņi varēja sniegt noderīgu informāciju, pateikt priekšā, kurā gadā un kurā mēnesī, kurā atskaites lappusē ir liela, liela, liela kļūda, kam pamatā ir blefs. Un tad es aizgāju uz kantori, viņu klātienē paņēmu visus dokumentus, vairākas stundas sēdēju un skaitīju mušas, lai to lappusi un kļūdu neatrastu pārāk ātri. Pēc tam izņēmu man vajadzīgo dokumentu un uz tā pamata ierosināju krimināllietu.

Vai atceries savu pirmo lietu?

Tā bija šķietami bezcerīga pirms gada ierosināta krimināllieta par viltota alkohola tirdzniecību. Zubrovkas un konjaka pudelēs bija saliets ar šķīstošo kafiju vai tēju sakrāsots ūdens. Iedomājies: ir aizdomās turamais, ir cietušie, bet tam draņķim nekādi netiek klāt!

Aizgāju pie aizdomās turamā sievas un sievasmātes, aprunājos, kāds cilvēks, ko labu par viņu var pateikt. Šīs abas vienā balsī: galīgais draņķis, vazājas pa pasauli, draudējis sievasmāti nosist. Saku: rakstiet iesniegumu, ka draudējis, palīdzēšu!

Ar to iesniegumu eju pie aizdomās turamā: vai nu tu vaļsirdīgi izstāsti, kā bija ar viltoto alkoholu, vai sēdēsi cietumā par slepkavības mēģinājumu. Šis uzķērās, izstāstīja visu kā pie bikts.

Bet ar to jau vēl nepietiek, vajag lieciniekus. Gads apkārt, kā tos tagad sadabūt rokā? Uzrakstīju feļetonu: galvenais varonis svētkos atkorķē pudeli, grib pacienāt viesus, bet tur – krāsains ūdens. Apakšā pierakstīju: ja arī tev ir gadījies līdzīgi un tu gribi dabūt atpakaļ savu naudu, zvani uz šo numuru!

Dažu dienu laikā man simt liecinieku pieteicās. Tā šo lietu, kas gadu nebija izkustējusies ne no vietas, es trijās nedēļās atrisināju.

Cik aģentu tev bija, un ko īsti viņi darīja?

Kad jau biju vecākais operatīvais pilnvarotais, tas ir pulkvežleitnanta amats, man bija vairāk nekā desmit aģentu un pienācās rezidents, kas manā vietā satiekas ar mazāk svarīgiem aģentiem. Bija man arī konspiratīvais dzīvoklis.

Pēc noteikumiem tajā kāds varēja dzīvot tikai uz laiku, kad dzīvoklis nepieciešams operatīvajam darbiniekam, saimniekam bija jāpazūd. Manam labam draugam bija dzīvoklis, kur viņš nedzīvoja, glabāja tur vecas mēbeles, videofilmas un žurnālus. Dzīvoklis atbilda visām konspirācijas prasībām, tam bija divas ieejas, lai varētu ienākt pa vienām, bet aiziet pa otrām durvīm. Es noformēju drauga dzīvokli kā konspiratīvo, par ko viņš ik mēnesi saņēma piecdesmit rubļu.

Aģenti lielākoties gribēja satikties parkos vai kapsētās. Tikai ne kafejnīcās vai citās publiskās vietās, jo negribēja, lai kādam rastos kaut mazākās aizdomas, ka viņš saticies ar operatīvo darbinieku.

Ziņojumus vajadzēja uzrakstīt, un tad tos varēja vai nu nodot personiski, vai nosūtīt pa pastu. Vēstules tika noformētas kā aģentūras ziņojums. Ja uz ziņojuma pamata tika ierosināta krimināllieta, aģents saņēma prēmiju – divdesmit, trīsdesmit, reizēm pat piecdesmit rubļu.

Vai tu gribi teikt, ka par ziņojumiem maksāja?

Ja uz aģenta iesniegtā ziņojuma pamata tika ierosināta krimināllieta, viņš par to saņēma samaksu. Trīsdesmit rubļi – tā toreiz bija liela nauda.

Un aģents varēja iesniegt dienā kaut trīs ziņojumus. Dažiem tā bija naudas pelnīšana. Bija man viens tāds, kas ne tikai kaimiņu – savu tēvu un māti varēja nodot, viņam tas bija asinīs. Viņš krāja markas un visu naudu, ko es viņam maksāju par operatīvās informācijas sniegšanu, ieguldīja markās.

Es te laiku pa laikam klausos tās čekas maisu lietas un gaidu, kad beidzot kāds sāks runāt par devīto fondu jeb tā saukto devjatku. Tas bija skaidras naudas fonds, no kura operatīvie darbinieki ņēma naudu operatīvajiem izdevumiem, par kādiem varēja noformēt ļoti daudz ko. Es kā vecākais operatīvais pilnvarotais skaidrā naudā no šā fonda bieži vien saņēmu vairāk nekā mēneša algu.

Ceturksnī varēja izņemt tūkstoš rubļu. Desmitā daļa bija jādod priekšniekam, jo pie viņa taču nāca pārbaudītāji, kas bija jāpabaro, jāpadzirda un jāizklaidē. Pārējā nauda, protams, bija pareizi jānoraksta.

Par konspiratīvo dzīvokli, kā jau teicu, pienācās piecdesmit rubļu mēnesī. Bieži vien tas, kas bija pierakstīts dzīvoklī, to naudu nemaz nesaņēma, tā palika operatīvajam darbiniekam. Operatīvie darbinieki noformēja fiktīvus aģentus, rakstīja viņu vārdā ziņojumus, paši uzgāja informāciju, noformēja to kā aģenta ziņojumu, pēc tā ierosināja krimināllietu, bet naudu, kas pienācās par ziņojumu, ielika sev kabatā.

Bija cilvēki, kas pat nenojauta, ka ir noformēti kā aģenti. Tas varēja būt kaimiņš, bijušais kolēģis, draugs vai drauga māte. Tu ar viņu satiecies, aprunājies un tad noformē kartīti.

Savervēt reālu aģentu bija ilgs process, jo cilvēkam bija jāsaprot, ar ko viņš saistās un kādas var būt sekas, jo noziedzīgā pasaule nemīl ne lieciniekus, ne aģentus. Viņam pašam ar savu roku bija jāuzraksta, ka viņš labprātīgi ir gatavs sadarboties ar operatīvo darbinieku un ziņot par noziegumiem, kas jau izdarīti vai tiek gatavoti.

Vēl aģentam bija jāuzraksta, ka viņš izvēlas sev segvārdu Enriko, Fiksais vai kādu tur vēl. Tā ir pēc noteikumiem. Taču ne jau vienmēr tika ievēroti noteikumi. Ja man vajadzēja noformēt kādu fiktīvu aģentu, es pats visu uzrakstīju vai lūdzu, lai sievasmāte uzraksta ar savu roku.

Daudzi operatīvie darbinieki, īpaši Valsts drošības komitejā, noformēja fiktīvus aģentus, lai pildītu vervēšanas plānu un uz viņu rēķina norakstītu operatīvo naudu. Kā visur, arī te notika pierakstījumi.

Ko darīja reālie aģenti?

Reālam aģentam tika doti uzdevumi. Iefiltrējies, noskaidro, uzzini! Satiecies ar to un to cilvēku, aizej ar viņu uz restorānu, piedzirdi, paklausies, ko stāstīs! Ja vajag, būs arī dāvanas – zefīrs, riekstiņi šokolādē, kafija, labs konjaks, ikru bundžiņa. Par naudu neraizējies, iedosim! Naudu ņēma no jau pieminētās “devjatkas”. Un norakstīja – uh! – visam kam. Es kādreiz kastēm ņēmu kafiju un citus labumus.

Reizēm aģenti veica noziedzīgas darbības, lai iefiltrētos. Visīstākie provokatori. Tāpēc bija tāda lieta kā aģenta aizsardzība, varēja mainīt vārdu, ārieni, dzīvesvietu, ja kāds bija iefiltrējies drūmā bandā un to nodeva.

Ja aģents piedalījās noziedzīgās darbībās, izmeklēšanai tika pateikts, kuru epizodi viņam noņemt. Tad īstie dabūja reālu cietumsodu, bet aģents varēja dabūt nosacītu. Vai arī turpināja darboties cietumā. Pēc tam viņu it kā pārveda uz citu cietumu, viņš padzīvoja kaut kur Sverdlovskā vai Krasnojarskā divus gadus un atgriezās it kā no cietuma.

Pie “Laimas” pulksteņa stāvēja tā sauktie farcovščiki. Neviens nevarēja tur stāvēt, ja nebija parakstījies par sadarbošanos. Ja kāds viņam pārdeva desmit dolāru vai nopirka no viņa dažas kasetes, operatīvie uz to skatījās caur pirkstiem, jo šie “farcovščiki” reizēm palīdzēja atklāt lielus noziegumus. Ja jūrnieks atved vienu pāri džinsa bikšu, tas nekas. Bet, kolīdz jautā, par cik ņemsi simt pārus, te jau ir krimināllieta par kontrabandu.

Tāpat arī ar valūtas operācijām. Ja kāds bārā samaina desmit dolāru, tas nekas, bet, ja regulāri maina piecdesmit vai simt, bārmenim par to jāziņo. Kriminālkodeksa 88. pants, valūtas operāciju pārkāpumi, tur nebija nosacīta soda – sākot no astoņiem gadiem uz augšu.

Tagad spekulācija ir bizness, tolaik – noziegums.

Taču PSRS laikā bija viens labs likums: ja izlaupīšana virs simt tūkstošiem, tā ir valsts ekonomikas graušana, par ko tiek piespriests nāves sods.

Tagad tie, kas grauj valsts ekonomiku, dzīvo cepuri kuldami. Nesen runāju ar vienu revidenti no Finanšu ministrijas, viņa saka: ja lielāka summa, mums aizver muti, bet par 200 eiro mums tas cilvēks ir jāizģērbj.

Bija jau arī tādi aģenti, kas, piemēram, ieskrien kafejnīcā un nobļaujas: sitam krievus! Un skatās, kurš piebalsos. Bet tas gan attiecās uz VDK aģentiem.

Vai tevi ir mēģinājuši iesaistīt Drošības komitejas darbā?

Pēc armijas man piedāvāja strādāt VDK. Jautāja, vai es negribētu turpināt dienestu apsardzes rotā. Būtu tikai jāpabeidz trīs mēnešu kursi Ļeņingradā.

Manai mātei attāls radinieks visu mūžu bija nostrādājis VDK, pirms pensijas tika norīkots par Iekšlietu ministrijas kadru daļas priekšnieka vietnieku. Aizgāju pie viņa, jautāju, ko darīt. Viņš pateica atklāti: privilēģijas būs ļoti lielas, tikai ņem vērā, ka iekšā tu tiksi, bet ārā gan ne. Pietiek ar to, ka zināsi tās ēkas stāvus, kabinetus, nodaļas un sejas. Neizlaidīs tevi. Sliktākajā gadījumā pārsūtīs uz Arhangeļsku vai Saratovu. Un, ja arī tur pretosies, atpakaļ atsūtīs pa daļām.

Tā es aizgāju strādāt milicijā.

Tolaik bija nerakstīts likums, ka VDK nevervēja tos, kas strādā milicijā, savukārt tie, kas iekšlietu sistēmā, nevervēja tos, kas saistīti ar Drošības komiteju. Milicijā gan reizēm tika iefiltrēts kāds VDK informators, mēs pat nojautām, kurš tas bija.

Viņš varēja darīt, ko grib. Piedzēries ar dienesta ieroci restorānā sašāva griestus, tika ierosināta dienesta izmeklēšana, taču ar to arī viss beidzās, viņš palika darbā.

Skaidrs, ka viņam spēcīga aizmugure. Un mums visiem skaidrs, kāda.

“Intūrista” viesnīcās praktiski neviens nevarēja strādāt, ja nesadarbojās ar kādu no likumsargu iestādēm. Oficianti sadarbojās ar kriminālpoliciju, zāles pārziņi un daļa bārmeņu – ar īpašuma aizsardzības nodaļu, bet valūtas bāri – ar Valsts drošības komiteju. Es reiz gribēju vienu bārmeni savervēt, laba drauga paziņu. Nosūtīju pieprasījumu uz informācijas centru, pēkšņi zvans no Drošības komitejas: kāpēc interesējaties? Saku: tīri operatīva interese, šis cilvēks varētu mums palīdzēt. Man atbild: nē, nevarētu vis, viņš ir aizņemts.

Vai ir bijušas arī neparastas, pat kuriozas lietas?

Cik tik uziet! Divi jauni cilvēki regulāri apmeklē restorānu un vienmēr norēķinās ar saburzītām maza nomināla banknotēm. Oficianti brīnās: viņi no pakaļas velk to naudu ārā, vai?

Līdz vienā brīdī šo informāciju nodeva mums, un mēs to nodevām tālāk kriminālpolicijai. Tur salika puzli un arestēja tos puišus, atklājot ļoti lielu noziegumu. Kādā no savienoto republiku galvaspilsētām bija aplaupīta inkasācijas mašīna, kas veda norakstītās banknotes – saburzītas, ieplēstas, netīras, aprakstītas. Banka tās nodeva iznīcināšanai, lai apgrozībā laistu jaunas.

Aplaupītajā inkasācijas mašīnā bija vairāki simti tūkstošu rubļu. Laupītāji to naudu – pārsvarā trīnīšus un piecīšus – pārdeva par puscenu. Tā šīs banknotes noplūda arī uz citām republikām.

Informācija par to bija izziņota visā Savienībā. Un, re, uz aģenta – kāda oficianta – ziņojuma pamata tika atklāts ļoti smags noziegums.

Un vēl tolaik visi, kas nodarbojās ar alkohola tirdzniecību tā sauktajās točkās, bija ziņotāji. Visi, pilnīgi visi. Viņiem ik pa laikam uzlika sodus, lai nerastos aizdomas, taču konfiscēja trīs līdz piecas pudeles, lai gan mājās viņiem alkohols glabājās kastēm un kravām. Reizēm iemeta to spekulantu kamerā, lai izmantotu iekškameras izstrādēs, jo šos cilvēkus visa pilsēta pazina, viņiem uzticējās. Bet viņi palīdzēja atklāt noziegumus, reizēm ļoti lielus.

Bija viens tāds, kas sākumā spekulēja ar alkoholu. Vēlāk viņam bija desmitiem videomagnetofonu un kasešu, viņš uzpirka valūtu, zeltu, dārglietas, antikvariātu, taču viņu nekad neņēma ciet. Tāpēc ka viņš to bija atstrādājis. Bija kāds ļoti smags gadījums, kad, aplaupot dzīvokli, nogalināja divus nepilngadīgus bērnus. Un zeltu, ko šajā dzīvoklī nozaga, aiznesa viņam. Viņš, zinot, ka ir pastrādāts noziegums, nekavējoties aiznesa to zeltu operatīvajiem. Operatīvie to parādīja noslepkavoto bērnu vecākiem, kas to atpazina. Uz šo liecību pamata noziedznieki tika apcietināti un pēc tam notiesāti.

Ir bijis arī tā. Es zināju, ka cilvēks spekulē ar alkoholu, man bija informācija, kur viņš to glabā un kad viņam to pieved no Lietuvas. Taču dabūt kratīšanas orderi nav tik viegli. Un tad es pats uzrakstīju vairākas sev adresētas anonīmas sūdzības, ka tā cilvēka sieva, kas strādā rūpnīcā, zog ļoti dārgas izejvielas un glabā tās mājās. Nodevu sūdzības prokuratūrai, bet prokuratūra uzdeva man tās pārbaudīt. Es uz šo sūdzību pamata ierosināju operatīvās izstrādes lietu.

Vienlaikus man bija arī operatīvās izstrādes lieta par tā cilvēka alkohola spekulācijām, čupa liecību, taču, kamēr viņš pats nav atzinies, grūti kaut ko pierādīt.

Jo pēc PSRS likuma spekulācijai bija četras sastāvdaļas: pirkšana, pārdošana, nodoms un mantkārīgs nolūks. Ja kaut vienas daļas nav, tu viņam neko nevari padarīt.

Tad, lūk, aizeju es pie tā tipa un saku: klau, ienākušas sūdzības par tavu sievu, viņa zogot izejvielas, glabājot tur un tur. Lai nebūtu lieku runu un domstarpību, apskatīsimies, pārbaudīsim. Jā, protams, nāc iekšā, skaties, ne te, ne tur nekā nav! Es saku, bet kas tur tanī skapī? Tur arī nekā nav! Nu tad atvērsim. Nē, Leon, nevajag! Atveru – tur divdesmit kastes alkohola. Viss. Tā kā izstrāde jau bija veikta un liecinieki savākti, tika parakstīts kratīšanas orderis un notika izņemšana. Divdesmit kastes tālākai tirgošanai – liela summa, liels sods.

Spekulācija bija pats grūtākais. Kā jau teicu, jābūt četrām sastāvdaļām.

Vēl kāds konkrēts gadījums. Cilvēks spekulēja ar alkoholu. Ja pie durvīm klauvēja un prasīja, vai šņabis ir, skaidrs, ka provokators, jo visi zināja, ka ir. Ja kāds jautāja, cik maksā, durvis ciet. Jo tas, kas pārdod, nedrīkst nosaukt cenu. Veikalā pudele maksāja piecus rubļus, bet dabūt nevarēja, tāpēc pie spekulanta – piecpadsmit. Taču pircējam pašam bija jādod nauda, ja gribēja pretī saņemt pudeli.

Un tagad viens ir noķerts. Ir septiņpadsmit liecinieku, kas pie viņa ir pirkuši. Bet viņš saka: man nebija nodoma. Es nopirku šņabi, jo sievasmāte bija slima, taisījās mirt, bērēm vajadzēs. Man bija iespēja Lietuvā no nepazīstamiem cilvēkiem nopirkt, pārmaksājot dažus rubļus. Nopirku trīs kastes, atvedu mājās, bet sievasmāte nemirst, izveseļojas, dzīvāka par dzīvu. Ko darīt? Nauda ieguldīta, man vajag to atpakaļ. Palaidu ziņu draugiem, ka man ir šņabis, varu pārdot, ja kādam vajag. Taču es neteicu, par cik. Un tumsā jau es neredzu, cik man dod. Pērkot nebija nodoma. Viss.

Kāds cits spekulēja ar zemenēm. Mēs viņu noķeram, bet viņš parāda pasaknīti – pirms pusgada viņš Miera fondam pārskaitījis simt rubļu. Mēs esam pierādījuši, ka spekulāciju rezultātā viņa iegūtā peļņa ir gandrīz tūkstoš rubļu, bet viņš saka: kad būtu savākts pilns tūkstotis, arī to pārskaitītu Miera fondam. Un tu nevari pierādīt pretējo, jo viņam ir pasak-nītis par tiem simt rubļiem. Un viņš apgalvo, ka viņam zemeņu pārpirkšanā nav bijis savtīga mantkārīga nolūka.

Vai tev patika tavs darbs?

Jā! Interesants. Ļoti. Tev jābūt psihologam. Kad cilvēks sēž tev pretī un stāsta muļķības, tu viņam pasaki: tur, kur tu mācījies melot, es biju profesors.

Cik ilgi nostrādāji?

Līdz 1989. gadam. Aizgāju, jo man pavērās citas darba iespējas. Lai gan arī tagad es vislabprātāk strādātu kārtības policijā. Rūpētos, lai Rīga ir tīra. Neviens man nespļautu un nemēslotu uz ielām, nečurātu vārtu rūmēs un naktī Vecrīgā nebļaustītos.

Vai tu biji labs operatīvais darbinieks?

Labam operatīvam darbiniekam gadā bija jāatklāj deviņas līdz vienpadsmit lietas. Man gadā bija trīsdesmit piecas līdz trīsdesmit septiņas. Atklātas, ierosinātas un rezultatīvi iztiesātas krimināllietas.

Vai tev ir bijušas arī tādas lietas, ko nācās slēgt?

Diemžēl bija arī tāda. Saņēmu sūdzību par augsta ranga partijas darbinieku, kam pārāk liela apetīte, divi kukuļi iedoti, bet šis prasa trešo – divdesmit tūkstošus rubļu. Tas sūdzības rakstītājam šķitis par traku.

Augsta ranga partijas darbinieks – tā nav joka lieta. Sarunājām telefona noklausīšanos un noklausīšanos kabinetā. To tikai Drošības komiteja varēja, palūdzām, viņi palīdzēja.

Kad pierādījumi savākti, liecības noformētas un viss sagatavots aizturēšanai, pēdējais etaps – Iekšlietu ministrijas cilvēks aiziet uz partijas centrālkomiteju, lūdz norīkot pārstāvi, kas būtu aizturēšanā liecinieks. Un te Vagris, kas tolaik bija “cekas” pirmais sekretārs, pieprasa operatīvo lietu. Izlasījis saka: vai jūs gribat politisku skandālu? Viss. Lieta slēgta. Nianses stāstīt nedrīkstu.

Ministrs Vaznis man pateica īsi: aizmirsti, ja negribi, lai tevi nobrauc tramvajs tur, kur sliedes nekad nav bijušas.

Kas ar to cilvēku pēc tam notika? Esi par viņu ko dzirdējis?

Pēc tam viņš nobalsoja par Latvijas neatkarību un sekmīgi iekārtojās arī jaunajā situācijā.

Ko tu domā par čekas maisu publicēšanu?

Tam bija jānotiek 90. gadu vidū. Un ne jau tā, kā tas tagad tika izdarīts, vienkārši izgāžot maisu saturu bez kādiem paskaidrojumiem un komentāriem. Jāsaprot, ka neviens operatīvais darbinieks neatdos publiskai saplosīšanai savus strādīgos aģentus. Esmu runājis ar bijušajiem VDK darbiniekiem. Publiski viņi joprojām neko nedrīkst stāstīt, bet privāti reizēm kaut ko atklāj. Viens man saka: no manējiem maisos nav neviena, es pats visus izņēmu, bija taču pietiekami daudz laika.

Skaidrs, ka visas svarīgās kartītes vai nu iznīcināja, vai aizveda. Ticamībai un piesegam atstāja vecos, kas jau apmiruši, un tos, kas šķita nesvarīgi. Un vēl arī tos, kas savervēti pēc 1986. gada, kad jau sākās atmoda, jo tur pa lielākai daļai bija fiktīvi noformētās kartītes. Vadība pieprasīja plāna pildīšanu, bet 80. gadu beigās neviens jau vairs negāja – ne labprātīgi, ne piespiedu kārtā.

Maisi ir tīri politiska lieta, lai diskreditētu mūsu inteliģenci. Tie, kas patiešām strādāja, kas rakstīja ziņojumus un saņēma naudu, maisos nav atrodami. Taču bijušie VDK operi par to runāt negrib, jo ir parakstījuši klusēšanas noteikumu, tas ir solījums līdz mūža galam, tāpēc viņi var stāstīt nenozīmīgas lietas vai melot.

*
Lasi vēl:
No “bandīta meitas” līdz “čekistei” – melu impērijas provokācijas turpinās. Saruna ar Dzintru Geku
Vija Beinerte: Ne tikai mana – patiesības uzvara
Karš ir neapmierinātu vīriešu rotaļas. Saruna ar Valdi Atālu

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
LLU uzsāk jaunu apmācības programmu kokapstrādes nozarē
8 stundas
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Augstskola bez zinātnes? Aizvien meklē augstākās izglītības formulu
8 stundas
IE
Ināra Egle
Latvijā
Latvijas Reģionu apvienība izvirzījusi mērķi pārtapt partijā
9 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

Raivis Šveicars
Latvijā
“Latvija veidojas kā nopietns reģionālais digitālo tehnoloģiju centrs.” INTERVIJA ar “LVRTC” vadītāju Edmundu Beļski 1
Intervija 5 stundas
LE
LETA
Sports
Gulbim turpinās lejupslīde ATP pasaules rangā
7 stundas
UG
Uldis Graudiņš

Dabā
Stikla rūpnīcas Latvijā vairs nav, nevienam tā vākšana īpaši izdevīga nav…
6 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. “Sitiens bija riktīgs…” Ķeguma pusē avarē mikroautobuss un vieglais auto
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Šoferus šonedēļ sāks kontrolēt ar kameru aprīkota netrafarēta policijas automašīna
7 stundas