Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
12. marts, 2012
Drukāt

Par varoņiem, 16. martu un karojošo atmiņu

engizers_6

Tuvojas 16. marts. Kārtējā diena, kad sabiedriskā retorika atgriežas pie Otrā pasaules kara laika notikumiem. Saprotams, šajā nebeidzamajā stāstā par kalendāra nemieriem ap un par notikumiem, kuros daļa sabiedrības redz savu vai savu senču dalību vienā pusē, bet otra – otrā, ir daļa racionāli izskaidrojamu lietu.

 

Un galvenā no tām ir cilvēku un arī tautu, nāciju un valstu identitātes meklējumi un kolektīvo (ģimenes) atmiņu spēja iestiepties tikai salīdzinoši nesenā pagātnē – mūsu vectēvu paaudzes laika notikumos, ar kuriem mūs saista no dalībniekiem nodotas atmiņas un ģimenes leģendas. Piemēram, Pirmais pasaules karš lielākoties ir izzudis no tiešās kolektīvās atcerēšanās ķēdes, kaut gan skāra Latviju ne mazākā mērā kā Otrais. Ne mazāk svarīgi ir pamati, uz kuriem tiek veidota cilvēku identitāte, un šiem pamatiem ir jābūt pozitīviem, jo cilvēku dabā ir gan sevi, gan savus tuviniekus uztvert pozitīvi un saskatīt labo ikkatrā notikumā, arī tādos, kuros labā ir ārkārtīgi maz vai nemaz. Tā rodas hipotēze par vienu ļaunumu kā lielāku un otru kā mazāku – lai vismaz kaut kā attaisnotu tos pamatus, uz kuriem nu katram tā identitāte ir izveidojusies.

Saprotams, ka daļai sabiedrības, kas par lielāko ļaunumu uzskata staļiniskā režīma būtību, ir vēlme saskatīt varoņus ikkatrā, kas cīnījās pret to. Tikpat saprotams, ka varoņus sarkanās armijas rindās vēlas sazīmēt tie, kas par absolūtā ļaunuma etalonu uzskata otru leģendāro 20. gadsimta ūsaini. Varbūt daļa taisnības ir gan vieniem, gan otriem, tomēr ne līdz galam.

 

Varonība nav noliedzama, bet vai tā jāgodā valstiski?

Pirmkārt, vajadzētu nošķirt personisku militāru varonību, ko parāda karavīrs kaujas laukā neatkarīgi no tā, kādas krāsas zīmotnes viņš valkātu. Lielākoties šādu varonību izraisa izdzīvošanas instinkts un pietāte pret citu biedru dzīvības vērtību. Par šādu neapšaubāmu un nenoliedzamu karavīru varonību liecina arī teju 4000 latviešiem piešķirtie Dzelzs krusti (trīs no viņiem arī par 16. marta kaujām), tostarp 12 – augstākās – Bruņinieka pakāpes, kā arī gandrīz 
18 000 PSRS kaujas ordeņi un medaļas (te, saprotams, būtu nepieciešami dziļāki pētījumi, lai abās okupācijas armijās karojošo apbalvojumu statistika būtu samērojama, jo vācu spēkos karojošajiem piešķirto nozīmju – medaļu ekvivalenta – statistika, cik autoram zināms, nav apkopota), tostarp trīs augstākie PSRS kaujas apbalvojumi – Padomju Savienības varoņa nosaukums. Neapšaubāmi, visi karavīri, jo sevišķi minētie kauju varoņi, ir pelnījuši cieņu un apbrīnu. Kaut vai par to, ka izdzīvoja, ka glāba biedrus no drošas nāves un upurējās citu labā. Tāpat kā šī varonība, arī cieņas izrādīšana tai ir dziļi personiska. Ikkatram ir jāgodina savi senči, kas izrādījuši varonību, rādot pašuzupurēšanās piemēru arī mūsu paaudzei. Otrais pasaules karš ir bagāts ar šādas varonības piemēriem. Bet tam nav nekāda sakara ar valstiski atzīmējamo dienu kalendāru.

 

Un vēl – mēs varam runāt arī par valstisku varonību. Par upurēšanos valsts, nācijas labā, apzinoties, ka personīgais iznākums var netikt lauru lapām kaisīts. Par šādas varonības piemiņu ir jārūpējas valstij, kuras dēļ šis upuris ir ticis nests. Bet tā ir ievērojami retāk sastopama, jo nebalstās cilvēciskajos instinktos, arī kara laikā ne.

 

Jautājums, vai mums vispār ir ko valstiski godināt saistībā ar Otrā pasaules kara norisēm? Nedz leģionāru un citu Vācijas bruņotajos spēkos iesaukto, dienošo, nedz sarkanās armijas latviešu/Latvijas karavīru veikums, nenoliedzot viņu varonību frontē, acīmredzot tāds nebūtu. Nedz sarkanajā armijā, nedz vācu bruņotajos spēkos, tostarp t. s. Latviešu leģionā iesauktie nevarēja cīnīties par brīvu Latviju, lai ko arī viņi pēc tam teiktu un atcerētos. Tiek pamatoti uzsvērts, ka leģionu veidoja piespiedu kārtā mobilizētie, un tagad tiek piedāvāts tā laika vācu propagandas radīts viedoklis, ka viņi, cīnoties pret komunismu, cīnījās par brīvu Latviju – tas ir nonsenss. Nedz nacistiskās Vācijas, nedz PSRS mērķos neietilpa neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošana, un, ja mēs pieņemam, ka dzīvojam atjaunotajā, 1918. gadā izveidotajā valstī, tad mums nebūtu valstiski jāgodina kādu okupācijas varas militāro formējumu darbība. 16. marts šādā aspektā ir nekas vairāk kā divu vācu bruņoto spēku vienību kopējas cīņas diena. Latvijas vēsturē tikpat nenozīmīga kā jebkuru citu vācu bruņoto spēku vai sarkanās armijas vienību kopējas cīņas diena.

 

Aizmirstais Konstantīns Čakste

Tomēr jāatzīmē, ka gluži bez valstiskiem varoņdarbiem Otrā pasaules kara vēstures posms mums nav. Nepiedodami novārtā atstāts un aizmirsts ir Konstantīna Čakstes un 1943. gada 13. augustā dibinātās Latvijas Centrālās padomes (LCP) veikums neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas atjaunošanā un civiliedzīvotāju glābšanā. Piemēram, bēgļu laivu organizēšanā uz Zviedriju. Nepelnīti aizmirsts ir Jāņa Kureļa, Kriša Upelnieka, Roberta Rubeņa un citu kureliešu – LCP militārā spēka – pašaizliedzīgās cīņas pret abām okupācijas varām. LCP tika izveidota 1943. gadā, apvienojot jau kopš 1941. gada darbojošās pagrīdes pretošanās kustības, savukārt Kureļa grupa ne tikai kalpoja par iespējamu Latvijas neatkarības cīnītāju militāro pamatu un partizānu kustības koordinēšanas un sagatavošanas centru, bet arī uzturēja LCP sakarus ar neitrālo Zviedriju un nodrošināja organizācijas darbības militāro drošību. Vācu okupācijas spēki Kureļa grupu likvidēja 1944. gada 14. novembrī, vairāk nekā 600 karavīru nosūtot uz koncentrācijas nometnēm. Būtu vēl jāizceļ tas, ka leitnanta R. Rubeņa vadītais kureliešu bataljons pret vācu spēkiem vadīja sīvas kaujas līdz pat 9. decembrim.

Latvijai ir par ko lepoties – arī Otrā pasaules kara laika vēsturē.

 

Diemžēl mūsdienu sabiedrības fenomens ir atteikšanās no savas tautas patiesajiem varoņiem un viltus elku pielūgšana, sabiedrības šķelšanās un identitātes meklējumi uz sen izgaisušu dēmonu apkarošanas pamata, kaut gan sabiedrības vienotība ir iespējama tikai uz kopīga pozitīva balsta, par kādu varētu kļūt arī Otrā pasaules kara laikā realizētie demokrātiskas Latvijas atjaunošanas centieni.

 

Ne mazāk Latvijas labā darījuši arī nacionālie partizāni savā cīņā pret okupācijas varu.

Jāsaprot, ka 16. marts kā lielas daļas vācu spēkos dienējušo latviešu vienojošs elements bija nozīmīgs latviešu trimdas kara veterānu kolektīvās atmiņas elements. Tomēr mūsdienu Latvijā valstiskā līmenī šim datumam nebūtu jābūt par iemeslu mūsdienu politiskajām batālijām, bet jāpaliek par vēsturnieku izpētes objektu. Otrais pasaules karš ir beidzies, Latvija tajā diemžēl zaudēja jau pašā sākumā, zaudējot neatkarību un kļūstot par nekontrolētas notikumu ķēdes norises objektu, politiskā teātra skatuves dekorāciju, nevis patstāvīgu aktieri. Gan nacistiskās Vācijas, gan PSRS bruņotajos spēkos ierāva līdzīgu skaitu latviešu. Gan vienā, gan otrā pat bija līdzīgs brīvprātīgo un kara noziedznieku īpatsvars. Līdz ar to ne tikai bezatbildīgi, bet pat klaji melīgi un noziedzīgi ir šodien saistīt latviešu kolektīvo atmiņu ar piederību tikai vienam no šiem 20. gadsimta vēstures elementiem. Tikpat noziedzīgi kā vienas vai otras puses noziedznieku noziegumus vispārināt un pierakstīt visiem vienā vai otrā pusē karā ierautajiem.

Latvijā būtu jāsvin un jāatzīmē Latvijai nozīmīgi notikumi, jāatceras Latvijai izšķirīgi varoņdarbi, kādu mūsu vēsturē netrūkst, piemēram, jau minēto Latvijas brīvības cīnītāju veikums Otrā pasaules kara laikā, pretošanās kustības darbība un disidentu kustības padarītais pēckara laikā. Šodien daudz būtiskāk ir runāt par barikāžu laika varoņdarbiem un varoņiem, kas ļāva atjaunot valstisko neatkarību. Turklāt gan kureliešu, gan LCP varoņdarbi ir atzīmējami arī visas Eiropas mērogā kā viens no izcilākajiem demokrātiskās pretošanās kustības darbības piemēriem. Toreiz viņi lieliski saprata, ka Latvija tiek malta starp diviem vienlīdzīgiem dzirn-akmeņiem. Vai to šobrīd apzinās Latvijas sabiedrība, reproducējot divu karojošu pušu paradigmas un samaļot pati sevi starp tām? Diez vai.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+