Pārpildītais šķirsts jeb Mājas zoo! 0
Danutas un Mārtiņa Priedes darbības lauks ir dzīvnieki. Viņi iesāka bez pamatkapitāla, pirmais ieguvums bija trīs lāči no Rīgas zoodārza filiāles “Cīruļi”. Tagad ir izveidojuši atpūtas vietu – mājas zoo, kā arī patversmi ar divām filiālēm. Ir vienīgie valstī, kas uzņem savvaļas dzīvniekus, tāpēc piedāvāja arī pagaidu mājvietu Līgatnes lāčiem. Kā to paveikusi ģimene ar trim bērniem?
Ķekavas novada Bērzmentes “Mežavairogos” uzreiz manāms – te dzīvnieku netrūkst, un visi jūtas laimīgi. Saules pielietajā sētā Danutai līdzās tipina viena patversmes mazsunīte Dona un, saimnieces uzrunāta, mīļi tai pieglaužas. Ziņkārīgu skatu uzmet jauns un pašapzinīgs taksis Bonis, nācējus uzmanīgi novērtē ģimenes lutekle Simba, arī taksenīte. Piesaulītē snauž pa svītrainam runčukam un uz svešiniekiem pat nereaģē. Situācija gluži kā pie Džeralda Darela, jo arī vienuviet ir tik daudz dzīvnieku, kas pārsvarā paglābti no skarba likteņa.
Mērķtiecīgs sākums
Priedes saimnieko gluži kā latviešu līdumnieki, jo vispirms iegādājušies zemi, bez kuras jau nevar iztikt neviens lauku cilvēks. Tad sāka apaugt ar dzīvniekiem, jo bija sapnis par savu zoodārzu, kur cilvēkiem atbraukt un iepazīties ar dzīvo dabu. Kad padzirdēja par trim lācenītēm, pieteicās… dot tām mājvietu, kaut pašiem “Mežavairogos” vēl nekā nebija, pat ne voljēru tehniskā projekta, ko vēlāk izstrādāja kopā ar speciālistiem. Tas bija saspringts periods divu gadu garumā, līdz tapa viss komplekss: lielais un mazais voljērs ar telpām katram lācim. Priedes dalās pieredzē, ka to iespējams paveikt arī bez lieliem aizņēmumiem. Kopējā summa – aptuveni 60 000 latu – lielākoties nopelnīta, diendienā smagi strādājot gaterī. Bijuši vien nelieli kredīti, kuri ātri atmaksāti. Tā pirms sešiem gadiem ģimene pārcēlās uz pusgatavu māju “Mežavairogos”– tajā dienā, kad atveda lāčus. Un, protams, ieradās ar pūru – saviem mīluļiem, kam nu piebiedrojušies gan degunlācīši, gan lapsa un pat pelēkais vilks no Sibīrijas, jo šeit ir patvērums arī savvaļas dzīvniekiem.
Mājas zoo ar lāčiem!
Latvijā ir vairāki nelieli zoo, kur brīvā dabā var apskatīt kazas, aitas, mežacūkas, lapsas un citus dzīvnieciņus, taču faunas visvarenākie pārstāvji lāči ir tikai “Mežavairogos”. Pa šiem gadiem Priežu ģimene iepazinusi to psiholoģiju, tāpēc piekrituši uz laiku pieņemt arī Līgatnes lāčus, jo cita varianta izdzīvošanai tiem gluži vienkārši nav bijis – tāpat kā savulaik Kalvenes meitenītēm, kuras arī neviens negribēja izmitināt. Kaut arī voljēri ir ļoti droši un pamatīgi uzbūvēti, tomēr tik spēcīgu – ap 300 kg smago Puikas un Mikus uzvedība vēl nav droši prognozējama, jo abu dzīves dabīgais ritējums bijis traucēts, tie nonākuši milzu stresā, bet lāči esot ļoti jūtīgi zvēri.
Danuta skaidro, ka zoodārzos nonāk vien tie, kas nevar dzīvot savvaļā. Arī šie esot bīstami, iespējams, uzbruktu cilvēkiem un demolētu mājsaimniecības, lai tik piekļūtu ēdienam. To pārvešana bija sarežģīta un prasīja daudz pūļu, toties nu Puika un Mikus jaunajā mītnē ir labi izgulējušies un šķiet apmierināti ar pārmaiņām. Voljērā gan abus izlaiž pamīšus ar lācenēm – drošības labad. Ja visi satiktos, iespējams, kāds aizietu bojā…
Arī saimniekiem ir jāuzkrāj pieredze, jo Latvijā nav nopietnas prakses ne lāču un citu savvaļas dzīvnieku ārstēšanā, ne arī uzturēšanā. Tāpēc viņi regulāri konsultējās ar vismaz divpadsmit dažādiem speciālistiem un iegūtās zināšanas pēc tam liek kopā kā mozaīku. Lieti noderēšot arī zootehniķa profesija, ko Danuta pašlaik apgūst.
Patversme kā… dzīvnieku policija?
Par dzīvnieku patversmes dibināšanu Priedes sāka domāt, kad klaiņojoši suņi viņiem nokoda lielu skaitu aitu. Jo saprata, kāds tas ir drauds…
Danuta uzsver, ka strādā, strikti ievērojot likumu. Tas nozīmē, ka uz jaunām mājām atdod veselu, vakcinētu, sterilizētu vai kastrētu un čipētu dzīvnieku.
Šī ir viena no retajām patversmēm, kas atvērta cauru diennakti, turklāt arī brīvdienās. Laika gaitā izstrādāta laba sistēma – cilvēkiem pašiem nekas nav jādara, par atrasto dzīvnieku vien jāpiezvana pašvaldības policijai, kas savukārt ziņo patversmei.
Nesen pieredzes apmaiņā ASV turienes patversmju speciālisti bijuši patīkami pārsteigti, ka “Mežavairogos” ar krietni mazāku budžetu sasniedz to pašu rezultātu. Vienīgi Amerikā dzīvniekus iespējams ātrāk izņemt no nelabvēlīgas vides. ASV patversmes darbinieks, kas vienlaikus ir arī dzīvnieku policijas inspektors, nolaidīgus īpašniekus tikai brīdina mutiski vai rakstiski, un, ja nākamajā dienā apstākļi neuzlabojas, dodas pie tiesneša pēc attiecīgā lēmuma un uzreiz brauc pēc šī dzīvnieka. Toties Latvijā paiet turpat mēnesis, kamēr policija nospriež kādam to atņemt! Diemžēl pie mums mājdzīvnieki it bieži nokļūst pabērnu lomā. Sak, suns ir mans īpašums, ko gribu, to daru, bet kaķis vispār nav nekādā vērtē…
Pa šiem gadiem Danuta un Mārtiņš ir uzrakstījuši daudz iesniegumu policijai, bet krimināllieta ierosināta laikam esot tikai vienā gadījumā.
Šajā darbā nepieciešama sadarbība ar reģionālo PVD nodaļu. Danuta uzskata, ka viņiem ir laimējies, jo Rietumpierīgas veterinārais dienests ļoti operatīvi reaģē uz SOS signāliem.
Darbības principi
Patversmju darbā grūtības rada cilvēku domāšana. Dažos lauku pagastos pat nenojauš, ka ir tādas vietas un iespējas, jo daudzi taču vispār neliekas daudz zinis par saviem mājdzīvniekiem. Lūk, kāda sievietes izmisusi, ka suns ir šausmīgā stāvoklī, bet patiesībā tam biezā vilna tikai pamatīgi savēlusies, jo acīmredzot nekad nav ķemmēta….
Lai glābtu dzīvniekus, sabiedrībā ir jābūt izpratnei, kas ir patversme un kā tā darbojas. Tagad ir vairākas dzīvnieku aizsardzības biedrības, kas savā darbībā balstās uz ziedojumiem. Diemžēl tas nav stabils ienākumu avots, un naudas trūkuma dēļ dažas no tām ar pienākumiem netiek galā. Tas skaidri parāda, ka paļauties uz ziedojumiem nevar. Tāpēc arī “Mežavairogu” finanšu pamats ir noslēgtie līgumi ar Iecavas, Baldones, Ķekavas, Salaspils, Stopiņu un citām pašvaldībām. Tas nozīmē, ka jebkurā diennakts stundā ir jāatrod vieta dzīvniekiem, kas atvesti no šiem pagastiem, un ikdienā tie ir ap 50 – 60 suņiem.
Dažiem varbūt šķiet, ka saimnieki iedzīvojas no pagastu naudas. Taču brīvu līdzekļu viņiem vienalga nav, nauda aiziet dzīvnieku uzturēšanai, piemēram, veterinārijai vien ap 1000 latiem mēnesī.
Patversmē vidēji uzturas līdz 60 suņiem un 15 kaķiem, jo katram ir jāatrod mājas. Priedes skatās, kāds saimnieks katram būtu vispiemērotākais. Vislabāk var iepazīt jau pieaugušus dzīvniekus un tad arī noraksturot nākamajiem īpašniekiem. Riskantāk ir ar kucēniem, jo bailes iedzimst. Mocītām kucēm izaug tramīgas atvases….
“Mežavairogos” minču gan ir maz, jo labi darbojas klaiņojošo kaķu sterilizācijas programma, kas pazīstama arī Rīgas iedzīvotājiem. Bet tie, kuri šeit nokļuvuši dažādu iemeslu dēļ, tagad dzīvo kaķu cienīgu dzīvi, jo saimnieki uzskata – atrašanās noslēgtā telpā tiem rada tikai stresu. Lai brīvi staigā pa lauku plašumiem!
Perspektīvas
“Mežavairogos” jau kļūst par šauru. Turklāt ziemas aukstumā grūti gan cilvēkiem apkopt dzīvniekus, gan salst arī suņiem ar īsu apmatojumu, tādēļ ir atrastas neizmantotas telpas Daugmalē. Šajā pamestajā galdniecībā paredzēts izmitināt tieši īsspalvainos, kā arī iekārtot veterinārārsta kabinetu. Tas ļaus ietaupīt laiku un līdzekļus, jo katru viesi vairs nevajadzēs vest uz klīniku. Realizēts arī vēl platāks solis – apmēram mēnesi darbojas patversmes filiāle Rēzeknes novadā, lai apkalpotu arī šo reģionu. Vispirms viņi tur nopirka simts gadu vecu māju un zemi. Tad no vietējās pašvaldības izskanēja jautājums: vai negribat izveidot patversmi? Rēzeknes novads ir ļoti liels, problēma saprotama, tāpēc šāda vēlme ir tikai slavējama. Ideja rezumējusies darbībā: viens patversmes darbinieks, kas jau dzīvo uz vietas, tūlīt būs apguvis pat dzīvnieku ķeršanas iemaņas. Iespējams, šī ir iniciatīva, kuru vērts apsvērt visā valstī. Atliek vien atrast īstos ļaudis, jo neba jau tādi strādā tikai “Mežavairogos”.
