Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
10. marts, 2015
Drukāt

Pašapziņas meklējumi Valmierā

Publicitātes (Matīsa Markovska) fotoPublicitātes (Matīsa Markovska) foto

Skats no Valmieras Drāmas teātra iestudējuma "Lattia".

Teikšu atklāti, izmeklēt tādu nedrošu lietu kā to, kā latvieši XIX gadu simtenī pie nacionālās pašapziņas tikuši, šodien nav nekāds vieglais uzdevums. Liecību ir maz, fakti pabalojuši un īstas skaidrības, kam varētu uzvelt visu atbildību, arī nav. Runā gan, ka vidzemnieki tādi šaubīgi jau no laika gala ir bijuši, rau, Kauguros pat 1802. gadā dumpi sarīkojuši un visādu musinošu personību pie viņiem nekad nav trūcis. Pagājušā gadā aiz latviski baltas skaudības vienu tādu aizdomīgu jubilāru, savulaik sauktu par Cimzas Jāni, Laurim Gundaram “denuncēja” Jānis Ērenštreits un dramaturgam nekas cits neesot atlicis kā uzņemties grūto izmeklētāja lomu, lai vienreiz to lietu pēc visiem dramatikas likumiem līdz publikas tiesai aizdabūtu, jo tagadējos laikos jau tā pa kluso nozūmēt neko vairs nevar. Pēc ilgas un pamatīgas iesaistīto personu raksturu analīzes, pēc skrupulozas notikumu rekonstrukcijas iztēlē izmeklētājs lietu ne vien literāri veiksmīgi safabricēja, bet vēl arī duci hipotētisku līdzzinātāju uz apsūdzēto sola nosēdināja. Ar to pilnīgi pietika, lai turpmāko pašapziņas procesa virzību savās rokās pārņemtu Varis Brasla un kopā ar tādām ieinteresētām personām kā Mārtiņš Vilkārsis, Anna Heinriksone un Emīls Zilberts sarīkotu visiem uzskatāmu un atklātu lietas izskatīšanu. No pirmā marta tā jau ir pieejama publiskai aplūkošanai Valmieras teātrī.

Šodien visu vajadzīgo un nevajadzīgo mēs varam uzzināt internetā, bet pirms pārsimt gadiem tādai vajadzībai itin labi kalpoja krogs, un izmanīgs krodzinieks ar pieejamo informāciju varēja darīt brīnumus. Puriņu Kārlis to prot un vienu brīnumu ar fon Zaku īpašumiem taisnības vārdā jau ir paveicis, otru gan tikpat negaidīti pretējā virzienā vēlāk paveiks viņa meita. Tomēr atšķirībā no citiem krodziniekiem Kārlis nav pārņemts tikai ar sava maka pildīšanu, bet spēj saskatīt un arī izprast tās iespējas, kas slēpjas aiz jaunā mājskolotāja Cimzas ideāliem. Visās izrādes norisēs tieši viņš ir tas neuzkrītošais rīkotājs, kurš labi zina, ko, kā un kurā brīdī pabalstīt, lai ne vien iesētu, bet arī izdiedzētu zem caurstaigātāju zābakiem panīkušos pašapziņas asnus sava pagasta cilvēkos, un Tālivaldis Lasmanis to aktieriski godprātīgi iemieso uz skatuves.

Lugas galvenā intriga balstās uz vienu publikas uzmanību nemainīgi saistošu faktu, proti – krodzinieka meitas Ievas gaidāmajām precībām. Mīlestības sekas jau teju, teju kļūs ieraugāmas, bet galīgā izvēle vēl arvien nav izdarīta. Starp citu, jaunā aktrise Alise Polačenko Ievas lomā pat zināmā mērā pārsteidza ar organisku spēju saglabāt savas varones sievišķīgos noslēpumus līdz pat izrādes beigām. Pielūdzēji un bildinātāji iestudējumā spieto ap viņu kā apskurbušas bites un cerībā izdzirdēt kāroto jāvārdu pamanās atklāt arī tās sava rakstura īpašības, ko uzreiz rādīt negribas, bet varētu sarindot zem formulējuma “latviskas”. Māra Bezmera apķērīgajā tirgotājā bez pūlēm mēs ieraudzīsim “pragmatisko latvieti”, kurš savām rebēm pēc sirds aicinājuma ir gatavs pievienot arī vērtīgas līgavas iegūšanu, bet Kārļa Freimaņa veikli ieskicētajā zirgu puisī – latvieti, kurš nekad neaizmirst, ka šajā dzīvē ir arī ceļi, pa kuriem vieglāk tikt uz priekšu ar saliektu muguru vai pat rāpus. Šo to latviešos viegli atpazīstamu varēsim saskatīt arī Arnolda Oša un Mārtiņa Liepas atveidotajos zemniekos, bet kaut ko grūtāk izprotamu mūsu raksturā – Ģirta Rāviņa Tropu Jurī, kurš no muižas pavāra kļuvis par mācītāju.

Nav jau nekāds lielais noslēpums, ka pirmie nacionālās pašcieņas iedīgļi nāk no ļaudīm, kas kādreiz bijuši cieši saistīti ar muižu un tādējādi spēja sagādāt sev jeb savām atvasēm laikmetīgu izglītību. Jā, tā bija vāciska, bet apgaismības idejas caur to iegūla ne vien Riharda Jakovela pievilcīgi atveidotajā jaunā muižnieka Emanuela fon Zaka prātā, bet arī viena otra vagara vai cita turīgāka muižas kalpotāja dēlā. Izrādē vagara dēls Cimzas Jānis gan vairāk ir aizņemts ar savām sirdslietām, taču Mārtiņš Meijers ar aktieriski aizrautīgo līdzdarbošanos krodzinieka iecerētajā “dziedāšanas afērā” visai nepārprotami pamanās iezīmēt arī sava varoņa izvēlēto mūža ceļu uz skolotāju semināriem un tautas dziesmu apdarēm, liekot nojaust, ka viņa ieguldījums tautas pašapziņas atmodināšanā būs pavisam ar citu mēru sverams.

Lai vairotu hipotētiskās lietas ticamību un saglabātu lokālās kultūrtelpas iekšējo loģiku, Lauris Gundars lugas tēlu galeriju ir paplašinājis ar vairākiem it kā tā laika sabiedrībā iekļautiem sveštautiešiem, tādējādi liekot noprast, ka pie “mūsu dzīslās riņķojošā asins sastāva veidošanas” piedalījušies arī viņi. Tur ir gan Krišjāņa Salmiņa negaidītā rakursā tvertais romantiķu paaudzes brīvkungs Hermanis fon Zaks ar savu dēlu, gan visu redzošais, dzirdošais un zinošais impērijas pasta ierēdnis Nikolajs Varfolomejevičs Krjukovs, kuru Januss Johansons ar savu sulīgo spēli ir padarījis par vienu no spilgtākajiem izrādes personāžiem. Neņemos gan teikt, vai šāds bioloģiskā aspekta akcentējums būs pietiekams arguments “paškomplimentējošās sabiedrības greizo priekšstatu” maiņai, jo tas pārāk uzkrītoši atgādina populistisku mūsdienu globālās politikas jājamzirdziņu, kam ar piederību kādas tautas kultūrai un tās pašapziņai ir visai pastarpināts sakars. Sulas, kas patiešām baro mūsu tautas pašapziņu, diemžēl nāk no daudz dziļākiem avotiem, un, ja runājam nopietni, tad tur arī tās būtu jāmeklē.

Varis Brasla to noteikti ir sajutis, jo savu pašapziņas meklējumu procesu uz skatuves mēģina pavērst citā – gara gaismas – virzienā, taču viņam akūti pietrūkst vienota režisoriskā koncepta. Par galveno darbības virzītāju iestudējumā ir kļuvis dialogs, bet mizanscēniskie uzsvari vienkārši ir salikti uz tām satura nozīmēm, kuras režisoram gribētos, lai mēs saskatām. Pateicoties aktieru spēlei, kaut ko izrādē skatītājs vienmēr saskatīs, bet paliks jautājums – vai ar to pietiks mūsu pašapziņai…

Uzziņa

Lauris Gundars, “Lattia”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī.

Režisors Varis Brasla, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone.

Lomās: Tālivaldis Lasmanis, Alise Polačenko, Mārtiņš Meiers, Krišjānis Salmiņš, Raimonds Jakovels, Ģirts Rāviņš, Māris Bezmers, Januss Johansons u. c.

Tuvākā izrāde: 24. martā

Vārds skatītājiem

Jānis, valmierietis: “Izcils Valmieras aktieru un režisora Vara Braslas veikums. Patriotisms, latvietības apziņa, vēsture. Tas, kas notiek uz skatuves, ir garīgi saplūdis vienā veselumā ar skatītāju simtiem izrādē. Saplūdis un apstiprinājis: mēs, latvieši, bijām, esam un būsim stipri.”

Rīderu ģimene no Valkas novada: “Valka ir Cimzes pilsēta ar muzeju, semināru, ielu, vaska figūru, mūzikas skolu un arī Cimzes kapavietu. Līdz šim iegūtās zināšanas par Skolotāju skolotāju bija tādas konservatīvas, vēsturiskas. Izrāde ļāva paskatīties uz Cimzi kā cilvēku – kaut arī Laura Gundara izfantazētu, tomēr kā uz jebkuru no mums ar viņam piemītošām cilvēciskām īpašībām.”

Sanda, studente: “Man izrāde ļoti patika. Tagad žēl, ka tās bija tikai dažas stundas. Vēl žēl, ka nav tāda krietni bieza vēsturiska romāna “Lattia”.”

Aleksandrs, kora dalībnieks: “Zināju, ka Valmieras aktieri labi dzied. “Lattia” izrādē vīru koris fascinēja. Savukārt Mārtiņš Meiers Cimzes lomā bija tik izcils, ka pasmaidot gribas teikt: Cimze savā mūžā ir izmācījis 431 diriģentu, bet Mārtiņš – 432. Paldies Valmieras teātrim par latviskuma mācībstundu!”

Sagatavojusi ILZE GALKINA

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+