Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
7. augusts, 2016
Drukāt

“… pats agrākais čuksts jeb rezerves sirds” (2)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Inta Kampara: "Ne viss, kas tagad tiek izdots, ir dzeja. Dzejai jāspēj pacelt cilvēku augstāk, viņš jāvada."

Inta Kampara dzeju sākusi rakstīt samērā nesen, aptuveni pirms sešiem gadiem. Tēlaini varētu bilst, ka dzejoļiem nav cieta apvalka, tie ir bez kiča spozmes. Jūtīgos tekstus varētu salīdzināt ar zirnekļa tīmeklīti. Izturīgi pavedieni, noaustais nepakļaujas triecieniem, neizirst, teksts paliek iespriegots. Autores pasaules redzējums iezīmē trauslu un reizē skarbu dzīves pieredzes kopainu.

Inta Kampara ir skrundeniece. Pirms trim gadiem tapis viens no sirsnīgākajiem viņas vēstuļtekstiem publiski. “Tā gaisma, ko sauc par Latviju, ir dzīva. Dzīva ar visām pļavām, ozolu birzīm, saulrietiem, jūru, upēm un putniem,” piesakot “Latvijas lepnuma” projektam savu novadnieku Jāni Blūmu, rakstījusi vēstules autore.

Viņas dzeja publicēta “Satori”, laikrakstā “Kurzemnieks”, žurnālā “Vārds”. Tulkota krieviski un publicēta latviešu sieviešu dzejnieču dzeju krājumā izlasē “Девичий виноград” (“Jaunavu vīnogas”), ko 2014. gadā izdevusi Maskavas izdevniecība “Krievu Gulivers”. No latviešu valodas Intas Kamparas tekstus atdzejojis šīs izlases sakārtotājs Sergejs Moreino.

Pirms diviem gadiem Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja aicināja interesentus uz grāmatas “Девичий виноград” atvēršanas pasākumu Ventspilī.

– Tu esi kurzemniece. Vai sajūtas dzejā vari saukt par kurzemnieciskām? Un vai teksti, kas atdzejoti krievu valodā, ir notikums tavā literārajā dzīvē?

I. Kampara: – Sajūtas ir vispārcilvēciskas, pelēkā krāsā (tā ir visu krāsu krāsa) ieturētas. Neatraujami saistītas ar dzimto vietu, pārdzīvoto, pašas esību. Manu tekstu atdzejojumi krievu valodā ir liels pagodinājums un laimīga smeldze. Esmu pateicīga.

– Esi saistīta ar literārajām aktivitātēm vai arī dzīvo tādu kā vientuļnieces dzīvi tekstos? Vai tici, ka dzīve piespēlē notikumus un cilvēks tos apaudzē ar savām vibrācijām?

– Tekstos esmu viena. Bezgalīgi un silti viena. Pārējos turu azotē. Ticu, ka viss jau iepriekš ir liktenī ierakstīts, un cilvēks to visu mūžu meklē.

– Vai esi domājusi par to, cik daudzi Latvijā rak­sta dzeju, tomēr līdz grāmatai nonāk reti. Kādam jābūt interesantam dzejniekam?

– Ne viss, kas tagad tiek izdots, ir dzeja. Dzejai jāspēj pacelt cilvēku augstāk, viņš jāvada. Dzeja ir jājūt ar rezerves sirdi. Latvijā ir daudz interesantu autoru. Cilvēku, kuri prot un zina, kā iekustināt. Bet es jūrā personīgi dotos ar Kārli Vērdiņu. Citiem iesaku – lasiet Vizmu Belševicu. Kad klājas slikti, lasiet un, kad labi, – arī.

 

Fragmenti no Intas Kamparas dzejas.

 

šo ziemu mēs pavadīsim piesalušās nāves nolasot no lūpām

tu pārnāksi no veikala es sacīšu atpogā kreklu un nāc man tuvāk

vectēvs sapnī teiks

drīz pār uzarto lauku soļos septiņi stalti vīri pabaro viņus meit

trešo reizi mizojot kartupeļus iegriežu saujā vecāmāte pārsies roku kā sauli un sacīs —

laidies nu dēls kaujā

četri mēs esam pie galda uz skursteņa malas

mūsu kājas ir stipras tik egles aug retas un skrajas

bet ziema tā ziema kuru pavadīsim mēs

piesalušās nāves nolasot no lūpām

kauks ilgi un dikti kā vasaras nepieņemta žūpa

 

 

manis nekad nav bijis tavā atmiņu albumā

bet dažreiz kad tu sabužini matus

es ienāku

kā pilnu maisu ar āboliem

oktobri līdzi vilkdama

 

 

iks reiz igrek ceturtais rudens

ar vasaras pleznām

tu iegulsties upē kā

grūsns baļķis

atsperies un peldi

garām slīd vālodzes ligzda kā

vecāmāte ar līdz galam neapēstu sveicienu

vectēva ūsu piesūcinātā smarža ir izslējusies miera stājā

mātes nekatrā dzimtē

viss ir jau sarēķināts kad piedzimsi kurp iesi kur mācīsies

kāpēc zaudēsi cik spēsi izturēt kad nomirsi

tu atsperies un peldi

ēvele ir debesīs

un tā ir tavs tēvs

 

 

kad nekā manī nav no upes

ieskaloju sevī liepu

 

 

melna kleita plus jaciņa

Dievs ir

 

 

mazais sarkanais cilvēciņš raustīties sāk

nepaliek nekas kad viņā no vēja

tad tu vari iet pāri

ne grābiena

ne rāviena

ne upes skūpsta

uz noskrandušām lūpām Dies’

 

 

uz ielas

uz ielas noplukušās vārdā nenosauktās

zem nogurušiem pagalmiem

es eju

un līkstu

pati no savas garšas

nenotīrīta

 

 

augusts.

dīvaina diena

lietus iet iekšā un ārā

pāri pakalniem raudzēm pilnmēness aug

 

 

apsolāmies uzdāvināt vecmāmiņai ziepes

 

 

nāk meitene ar krustu uz krūtīm kuras nokarājušās ļenganas kā pils iekšpagalma

treknās cūkas

viņa smaržo pēc popkorna un uz sliekšņa sasalušiem vārdiem

 

 

pasaule ir citās ausīs

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. postmodernais vājprāts. kārtējais.

    • postmodernisma “mākslas”, tajā skaitā arī šādas bezjēgas “dzejas”, pamatbūtība un vienīgā “vērtība” ir 1:1 atbilstoša latvānijas lumpeņsabiedrības “TOP-trendam”: jo bezjēdzīgāk un taml. stulbāk – jo krutāk.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+