Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
1. novembris, 2013
Drukāt

Ungurpils “Lielkalnu” saimnieki audzē ogulājus un tējaugus labākai veselībai

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Uz Paukšēnu dārzu Ungurpils “Lielkalnos” ekskursanti parasti brauc ap ziedēšanas vai ražas laiku. Oktobra nogalē palikušas vien ogas skaistumam un putnu priekam. Saimniece Aija Paukšēna jau ieradusi stāstīt ciemiņiem par savu divu hekt
āru lielo bagātību ar apmēram diviem tūkstošiem dažādu ogulāju un tējaugu, bet vīrakungs Dainis pa to laiku uzkož kādu sārto irbenes ogu – parūgta gan, taču sirdij laba. Paukšēnu dārzā gluži kā aptiekā – vai katrs dārza augs līdz pret kādu kaiti un dara tā lietotāju stiprāku un veselīgāku.

Novācam, cik spējam, pārējais – putniem


Ideju par ogulāju audzēšanu ieteikusi lauku konsultante Velta Andersone, viņu Aija mīļi sauc par saimniecības krustmāti. No Daiņa mammas savulaik mantotā “Lielkalnu” zeme bija ieaugusi garā zālē, un paši mantinieki īsti nezināja, ko ar to iesākt. Dzīvoja viņi turpat netālu Ungurpils ciematā, kur bija sava māja un dārzs. Braukuši pēc pieredzes uz Skrīveriem, kur zinātnieces Māras Vaivares bioloģiskā saimniecība devusi iedvesmu un drosmi arī pašiem sākt ārstniecības augu audzēšanu un pārstrādi.

2005. gada 18. novembrī Paukšēni uzara aizaugušo lauku un jau nākamajā pavasarī iestādīja pāris tūkstošus stādu. Liels atspaids bija naturālo saimniecību pārstrukturizācijas Eiropas Savienības projekta nauda, jo pirmā gada stādījums izmaksāja divus tūkstošus latu, stāsta Aija. Pēc trīs gadiem ienācās pirmā raža.

“Savā dzimšanas dienā, 7. jūnijā, es visus cienāju ar ēdamā sausserža ogām,” ceļojumā pa dārza aptieku vedina Aija un piestāj pie apsarmojuša krūma, kas devies uz ziemas guļu, “tas ienākas vēl pirms zemenēm, bet līdzīgi kā mellenes atstāj labu iespaidu uz redzi.” Turpat netālu izkaltis lupstājs – derīgs pavārmākslā, bet ārstniecisko īpašību dēļ tiek saukts arī par vīriešu augu. “Pašlaik to vēl neizmantojam,” piebilst “Lielkalnu” saimniece – nu ja, pašas vīram taču veselība vēl labu labā. Rudens dārzā snauž aktinīdijas – ziemeļu kivi un vitamīnu oga, augu kā ērtu guļvietu mēdz izmantot kaķi, taču tie apgrauž arī stādus.

Uz apsarmojušo augu fona izceļas koši sarkanās irbenāja ogas. “Ļoti vērtīgs augs,” nosaka Aija. Daudziem viesiem tas šķiet nepazīstams, tad nākas atsvaidzināt atmiņu ar krievisko “kaļina” un, ja tad vēl nelīdz, nodungot meldiņu no “kaļinka moja” (latviski – irbenīte mana). Zinām, zinām! – visi sauc, tomēr daži brīnās, ka irbene ir gan ēdama, gan ārstnieciska. Sēkla atgādina sirsniņu – farmācijas doktore Vija Eniņa raksta, ka ogas der sirds un asinsvadu vainām, tās tiek lietotas arī citām kaitēm, izmanto kosmētikā un parfimērijā, stāsta Aija. Ļoti iecienīta ir arī irbeņu izspiedu tēja. Pieprasījums ir tik liels, ka visas paciņas tiek pārdotas jau līdz ziemai. “Gatavojam arī sīrupus un želejas, tomēr tēja pircējiem sanāk lētāk,” piebilst saimniece.

Ogu košumu vēl rāda bārbelītes, parka rozes, vilkābeles un Latvijā tik iecienītie smiltsērkšķi, kurus Paukšēni nolasa odziņu pēc odziņas, nevis zāģē nost ar visu zaru. “Novācam, cik varam paspēt un realizēt, pārējais lai paliek putniem,” nosmaida saimniece.

Laiks darbam 
un ceļojumiem


Jūnijā “Lielkalnu” saimniecība no mājražotājiem pārreģistrējās par ražotājiem, kas dod iespēju savu produkciju nodot veikalos. Šodien Dainis pošas uz Limbažiem pēc sertifikāta. “Vēlējāmies ar savu produkciju ieiet “Rimi” lauku labumu veikalā “Klēts”, tāpēc vajadzēja ražotāja statusu. Ziemā ar savām burciņām negribam stāvēt tirgū, jādomā, kur realizēt,” biznesa stratēģiju skaidro saimnieks.

Lai iegūtu ražotāja sertifikātu, bija nepieciešama atbilstoša ražotne. Pateicoties vīra zelta rokām, uzbūvējuši mājai piebūvi, kurā saimniece gatavo želejas, sīrupus, marmelādes konfektes, ķirbju sukādes, bet Daiņa uzmeistarotajā kaltes skapī žāvē tējas un garšaugus. Ogu raža glabājas piecās lielās saldētavās.

“Lielkalnu” ražotnē uz visparastākās elektriskās plīts vienā gadā top viena tonna želeju un sīrupu. “Ar produktiem strādāju tikai es, tāpēc gatavoju uz viena riņķa, jo varu pievērsties tikai vienam katlam,” viņa skaidro. Darbs prasa uzmanību, jo, piemēram, irbeni nedrīkst pārāk ilgi sildīt, citādi tā zaudē skaisto krāsu un kļūst brūna, bet marmelādes konfektēm rūpību prasa pektīna pievienošana. Aija uzzinājusi, ka želējošo pektīnu izdevīgāk pirkt atsevišķi, nevis kopā ar cukuru. Reiz ar ievārījuma cukuru gadījās pat “iepirkties” – 30 kilogramu izrādījās bez pektīna.

Recepti marmelādes konfektēm palīdzējusi izstrādāt profesionāla pārtikas tehnoloģe. Saimniece pacienā ar smiltsērkšķu, aktinīdiju un sarkano pīlādžu gardumiem, bet Dainis jau aplējis tēju.

Paukšēni šai pusē ir ienācēji – kā jauns pāris meklējuši patstāvīgai dzīvei vietu un atraduši to Ungurpilī. Jaunajā kartupeļu cietes rūpnīcā direktors Imants Bole piedāvājis darbu un dzīvošanai trīsistabu dzīvokli vai māju. Tolaik rūpnīcā strādāja ap 70 cilvēku, līdzīgi kā Paukšēni daudzi te apmetās uz dzīvi darba un pajumtes dēļ. “Dzīve bija jauka. Visi jauni, gājām kopā saviesīgos vakaros. Tā bija sava vide. Kad nāca deviņdesmitie gadi, palika mierīgāk un klusāk, nebija skaidrs, kas notiks ar rūpnīcu. Labi, ka to saglabāja, taču lielākā daļa pieder zviedriem, un vienā maiņā iztiek ar dažiem cilvēkiem. Daudzās mājās tagad dzīvo pensionāri – bērni vai nu aizgājuši uz pilsētu, vai devušies uz ārzemēm,” savu ceļu no Aijas dzimtās Madlienas un Daiņa Mazsalacas līdz Alojas novadam izstāsta Paukšēni. Arī viņi tagad savā mājā dzīvo vieni, dēls Edmunds pārcēlies uz Rīgu, pa laikam atbrauc un palīdz vecākiem dārzā nopļaut zāli. Palīgos nāk arī viens no mazdēliem Gatis, otrs – Andris – aizceļojis uz svešām zemēm.

Kad stādījuši dārzu, Aija un Dainis apņēmušies paši ar visu tikt galā. Dzīvosim šodienai un strādāsim, cik varam, – šo var saukt arī par Paukšēnu dzīves moto, tāpēc viņiem laika pietiek arī priekam par padarīto un ceļojumiem uz tuvām un tālām zemēm. “Mums ir interesanti piepelnīt naudiņu un aizbraukt paskatīties pasauli – esam diezgan daudz ceļojuši pa Eiropu, Ameriku. Kamēr paši varam – kāpēc ne, ko tad mēs mājās sēdēsim un gaidīsim, kad tā tur ar izkapti atnāks,” nosmej abi Paukšēni.

LR raidījumu par Alojas novada Ungurpils “Lielkalnu” saimniekiem – Aiju un Daini Paukšēniem – klausieties 2. novembrī plkst. 16.05, atkārtojumā – 9. novembrī plkst. 6.03.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+