Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
10. marts, 2016
Drukāt

Pavedināšana teātrī. Saruna ar Nacionālā teātra aktrisi Agnesi Cīruli (6)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Agnese Cīrule

Nacionālā teātra jaunās aktrises Agneses Cīrules līdzšinējās aktrises gaitas var nosaukt par īstenu veiksmes stāstu – jau studējot Kultūras akadēmijas aktieru 2. kursā, viņa nokļuva uz Nacionālā teātra skatuves – Agneses aktrises potenciālu un muzikālo talantu novērtēja režisors Edmunds Freibergs, aicinot piedalīties “Lilioma” iestudējumā. Nu rit jau otrā sezona, kopš Agnese ir Nacionālā teātra aktieru trupā. Viņas radošajā dosjē ir skanīgi dziedošā Sallija Boulsa izrādē “Kabarē”, ēteriskā Dea Rēzijas Kalniņas iestudētajā Viktora Igo dramatiskajā stāstā “Cilvēks, kas smejas”, bet par spilgto Mariannes lomu poļu režisora Andžeja Bubeņa iestudētajā kara laika stāstā “Vīnes meža stāsti” Agnese saņēma nomināciju “Spēlmaņu nakts” balvai gada debijas kategorijā. Nesen uz ekrāniem nonāca Dāvja Sīmaņa filma “Pelnu sanatorija” – Agnese meitenes Emmas lomā jau atzīta par režisora atradumu. Jau pavisam drīz, 11. martā, Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos jauns, savdabīgs mīlas stāsta iestudējums – dāņu filosofa Sērena Kirkegora darba “Pavedinātāja dienasgrāmata” dramatizējums Daigas Kažociņas režijā. Agnesei Cīrulei pavedināmās – jauniņās Kordēlijas – loma ir pirmā uz Jaunās zāles skatuves.

 

Agnese uzskata sevi par veiksminieci, priecājoties par būšanu uz Nacionālā teātra skatuves. “Sākumā īsti neaptvēru, kāda veiksme ir būt šeit, Nacionālajā teātrī, ne arī to, kā viss manā dzīvē ir sakārtojies. Jo vairāk es šeit esmu un jo vairāk aptveru, kāda situācija ir daudziem studentiem pēc akadēmijas beigšanas, jo priecīgāka esmu. Tagad esmu pateicīga visiem augstajiem spēkiem, Edmundam Freibergam un teātra direktoram un tiem, kuri to noteica.”

“Teātrī ir mana īstā vieta,” pārliecināti nosaka Agnese. Pašpietiekama būtne ar vērtējošu skatienu, aktrise ar lielisku balsi, kurai neesot elku ne teātrī, ne kino, ne mūzikā. “Ir cilvēki, kurus ārkārtīgi cienu, uzskatu, ka no katra kaut ko var iemācīties – īpaši no katra partnera teātrī. Apbrīnoju kolēģus, kuri pat mazas lomas spēj izdzīvot ārkārtīgi intensīvi. Tomēr nav neviena, kura īpašības es gribētu pārņemt – esmu es pati! Reizē uzsūcu visu labo, ko varu. Spēlēju “Indrānos” kopā ar Lolitu Cauku un Ģirtu Jakovļevu (Agnesei – Zelmas loma), un, kad skatos, kā viņi to dara, saprotu, ka neviens no jaunajiem aktieriem neko tādu nespētu. Viņiem ir tāda dzīves bagāža, viņi ir tik dziļi iepazinuši skatuves valodu – to nav iespējams izdarīt jaunībā.”

Jā, jau tagad esot skaidrs, ka aktrises ceļš nav no vieglajiem. “Nesaudzīgs,” saka Agnese. “Teātris ir vieta, kas nepakļaujas ikdienas notikumiem. Tas arī neļauj nest savu personisko dzīvi uz skatuves. Te ir sava pasaule, no kuras es tomēr nekādā ziņā nevēlos atteikties, jo mīlu šo profesiju.”

Repertuāra teātrī lomai izvēlas aktieri, nevis otrādi, tomēr Agnese saka – viņa esot ar mieru pieņemt visdažādākās lomas. “Gudrība ir tajā, ka arī tās lomas, kuras varbūt pirmajā brīdī nav tuvas sirdij, nospēlēt tā, lai es kā aktrise tomēr varētu pateikt kaut ko savu. Tā ir māka, un tieši tas ir interesanti.” Agnese atzīst – neesot vienas lomas, kura būtu vairāk pie sirds nekā citas. “Katrā lomā ir savas īpatnības. Katrs tēls, katra izrāde ir jāuztver ārkārtīgi jūtīgi. Jebkura varoņa psiholoģija ir cita pasaule. Katras lugas, izrādes autors jau nes līdzi kaut kādu bagāžu. Tāpēc nevaru teikt, ka ir viena loma, kas mani īpaši ir iznesusi, ļāvusi parādīties tieši man. Godīgi sakot, man negribas domāt, ka aktrises karjerā vispār ir sasniedzami kaut kādi griesti, viena loma, kas tad parādīs to, kas esi. Ar katru lomu ir sava cīņa, un es nekad negribētu domāt, ka labākais, ko esmu izdarījusi, ir jau aiz muguras.”

Agnese nenoliedz – savulaik domājusi par dziedātājas karjeru, pat cītīgi apguvusi vokālās mākslas noslēpumus pedagoga vadībā, un arī tagad piekrīt, ka muzikālā izglītība ir viens no iemesliem, kādēļ viņa pamanīta teātrī. “Jo daudzpusīgāki ir tavi talanti un bagātīgāks esi, jo vairāk to novērtē teātris. Un, protams, nekad nevari zināt, vai kaut kas no tā visa nenoder arī dzīvē,” viņa smejas, “man joprojām ir fiziska vēlme dziedāt – tāpat kā daudziem cilvēkiem ballītē ir fiziska vēlēšanās dejot. Dziedāšanu uztveru kā meditāciju. Tu atbrīvojies, izlaid kaut ko ārā. Var jau būt, ka kādreiz es gribētu lielu solokoncertu, tomēr pašlaik nekam tādam neesmu nobriedusi. Es nepretendēju uz dziedātājas statusu – kaut kas ir apdzisis šajā ziņā. Redzot absolūtus dabas bērnus, piemēram, Kristīni Prauliņu, saprotu, ka katram ir sava vieta, un nevajag rauties tur, kur nevajag. Ja dziedāt, tad profesionāli. Man visā gribas iet dziļumā, bet tas prasa laiku. Ar mūziku ir tāpat kā ar teātri – sākumā ir kaut kāds stereotips – tu tikai iemācies tekstu, saliec mizanscēnas, un – darīts, bet tad, jo vairāk esi teātrī, jo vairāk saproti, cik tam ir smalka daba un cik nepakļaujams un trausls ir radīšanas process.”

Esot jaunai aktrisei lielā teātrī, iespējams, vajadzīgi stipri elkoņi, lai izcīnītu savu vietu? “Tas nav bijis nepieciešams,” smejas Agnese. “Šeit jūtos ārkārtīgi pieņemta. Nacionālajā teātrī ir brīnišķīgs kolektīvs. Aktieri stāv un krīt viens par otru. Palīdz. Mīti par “lielajām, ļaunajām dīvām”, paldies Dievam, līdz šim nekā nav pierādījušies. Nāku, lai darītu savu darbu. Kā sauc, tā atskan! Var jau būt, ka kādam kaut kas iekšpusē ir, bet neviens to klaji nepauž. Te ir mierīgi.”

Agneses karjera teātrī neierasti līdz šim noritējusi uz lielās skatuves, tomēr viņa atzīst – tuvāka esot intīmāka saruna ar skatītāju. Topošā izrāde “Mūžīgais komentārs Nr 4” ir viņas pirmā pieredze uz Nacionālā teātra Mazās skatuves. “Līdz šim mazas auditorijas priekšā esmu tikai dziedājusi,” pasmaida Agnese. “Spēlējot lielajā zālē, vajadzīga kaut kāda māka, noslēpums – ir grūti “paņemt” tos astoņus simtus skatītāju. Joprojām nezinu, kas ir tā enerģētiskā lieta, kas iedarbojas uz visu zāli. Liela auditorija no aktiera prasa lielāku intensitāti un plašāku vērienu. Mazajā zālē, ja aktieris birdina vienu asaru, to redz, un ir sevi jābremzē, gandrīz jāieliek rāmītī, lai nekļūtu samākslots. Kaut kur dziļāk iekšā kā savu izjūtu mazo formātu. Arī dzīvē man ir tuvākas mazas, šauras draugu kompānijas, saruna divatā aci pret aci, nevis bariņš.”

Savdabīgs mīlas stāsts, un reizē filosofisks prātojums par cilvēka dabu ir 19. gadsimta dāņu domātāja Sērena Kirkegora “Pavedinātāja dienasgrāmata”, kas režisores Daigas Kažociņas iestudējumā un filosofa Aināra Kamoliņa dramatizējumā piedzīvos pirmizrādi Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Izrādes centrā ir nejauši atrasta sarakste starp pavedēju Johanesu (Kaspars Aniņš) un jaunu meiteni Kordēliju (Agnese Cīrule), notikums, kas ir pieejams pastarpināti ar vēstuļu palīdzību. Kirkegors šajā darbā iztirzājis vienu no paša izkristalizētajiem trim iespējamiem cilvēka dzīves scenārijiem – estētisko, kas atšķirīgs no ētiskā un reliģiskā.

Agnese teic – vēl nekad iestudējuma process neesot bijis tik aizraujošs. “Mūsu izrādē nav tradicionāla pavedinātāja un pavedināmās stāsta,” saka Agnese. “Šis ir notikuma atstāstījums. Darbība, kas notiek uz skatuves, norit tad, kad visi emocionāli bagātākie notikumi jau ir notikuši. Šāds risinājums uzliek mazliet citus noteikumus aktieriem. Prieks, ka šajā gadījumā režisore nav “augstā dieva” lomā, starp mums ir veselīga draudzība, mums ir laiks izsvērt katru tēlu, esam visi pirksti kopā vienā dūrē. Kopā ar Kasparu Aniņu kopā spēlējām jau “Ugunī un naktī” – esmu ragana, viņš – velniņš. Tā īsti saspēlējāmies “Cilvēkā, kas smejas”, tomēr “Mūžīgais komentārs Nr 4″ ir absolūti atšķirīga izrāde. Šeit nav iespējams meklēt emocionālu attaisnojumu katram vārdam, kas pateikts uz skatuves. Vārdu un prāta spēles. Kurš kuru. Skatītāja paša ziņā būs tas, ko paņemt no šī stāsta, kura varoņa pusē nostāties. Skaistākais šajā darbā ir tas, ka nekas nav viennozīmīgi. Ne labais, ne sliktais.”

Agnese pasmīn – romantiskais “pavedināšanas” vārds mūsdienās viņai, tāpat kā daudziem jauniem cilvēkiem, sākumā mazliet smaržojis pēc naftalīna. “Būsim godīgi, pats vārds ir aizvēsturisks. Kurš gan mūsdienās kādu paved? Aizej uz kādu klubu, un viss notiek! Arī man sākumā bija sajūta, ka šoreiz ir darīšanas ar kādu pagājušu laikmetu. Tomēr Kirkegors nerunā tikai par attiecībām starp vīrieti un sievieti, bet par jebkuru interesi, kas mums ir. Jo dziļāka interese mums ir par kaut ko, jo vairāk esam pavedināti. Un galu galā jāatzīst, ka tieši tas pats “kurš kuru” process notiek arī mūsdienās, starp mūsdienu cilvēkiem, tāpēc te nav nekā vēsturiska, neaktuāla. Mana Kordēlija ir gudra būtne, viņa ir meitene, kurai ir savs skatījums uz lietām. Man viņa ir ļoti saprotama – tā jau saka, ka aktieri piesaista lomas.”

Šogad jauno aktrisi vēl redzēsim Vladislava Nastavševa iestudējumā “Asins kāzas”, bet vasaras ieskaņas cēlienā – neiztrūkstošās “Skroderdienas”. “Ceru, ka vasarā izdosies vēl kāds filmēšanās projekts. Ar kino man ir līdzīgi kā ar dziedāšanu – man ļoti patīk filmēties (Agneses spēle redzama gan “Pelnu sanatorijā”, gan nesen Berlīnes “lāci” ieguvušajā filmā “Es esmu šeit”), tomēr teātrī esmu spēlējusi vairāk nekā kino, mana filmēšanās pieredze šobrīd nav liela, tomēr āķis ir iemests.”

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. ..
    Bet ,lai meičai veicas viņas izvēlētajā darbā!

  2. Žēl tikai, ka viņas tēvs Vjačelavs Kostigovs šobrīd sēž cietuma kamerā par zagšanu.

Dzīvoju sapnī. Saruna ar dizaineri un kostīmu mākslinieci Inesi OzoluGracioza un izsmalcināta kā saudzējams zieds, bet reizē – ļoti mērķtiecīga un darbīga.
Draugiem Facebook Twitter Google+