Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Briesmu klātbūtne pat ir nepieciešama 16


Anda Līce
Anda Līce
Anda Līce

Ko mēs darām, kad nezinām, kā rīkoties? Meklējam padomu savā un citu pieredzē, skatāmies, kā lietas notiek kaimiņu sētā, salīdzinām savas spējas un iespējas, analizējam gan panākumus, gan kļūdas. Līdzīgi būtu jārīkojas arī valstij. Savas problēmas katrai, protams, ir jārisina pašai, tomēr jāpalūkojas arī, kā to dara kaimiņi.

Pasaulē nekur nav absolūtas brīvības un demokrātijas, tas viss pastāv vairāk vai mazāk nosacīti un vienmēr kā ideāls, bez kura gan atsevišķa cilvēka, gan valsts centieniem zūd jēga. Iespējams, mūsu lielā kļūda ir tā, ka tik ļoti gribas ticēt, un mums jau arī cenšas iestāstīt, – tūlīt, pēc šī referenduma, pēc šīm vēlēšanām, pēc šīs reformas sāksies jauna dzīve, un viss būs citādi. Tā kā nekas tāds nenotiek, sākas vilšanās. Nekur pasaulē politiķi nav ieinteresēti sabiedrībai teikt patiesību, ka pārmaiņas nenotiek uzreiz, ka viena sektora reformēšana īstenībā neko nemaina, ja visa sistēma ir sastāvējusies.

Es ar lielu interesi sekoju notikumiem Ukrainā. Šī milzīgā un bagātā valsts atrodas īpašā situācijā – turpinoties karam ar Krieviju, tā tomēr ar okupētājvalsti tirgojas, ir pilna ar tās aģentiem, iesaistīta vienotā korupcijas tīklā un iestrēgusi pusceļā uz ES un NATO. Ukrainā tuvojas prezidenta, Latvijā – Saeimas vēlēšanas. Abām valstīm ir līdzīgi iespējamie riski, abām rezervistu soliņš nav garš to iemeslu dēļ, ka valstis ir pametuši ļoti spējīgi cilvēki, un, ņemot vērā augsto korupcijas līmeni, tiesu pērkamību, politikā atsakās iet tautas krietnākie pārstāvji, jo viņi saprot – sistēma viņus vai nu salauzīs, vai padarīs sev līdzīgus. Brīvības alkas noslāpst materiālisma iespējās, partijas pārpērk cita citu, un neatkarīgas valsts ideja tās nespēj vienot, jo toni nosaka morāli degradēti, bet ambiciozi cilvēki. Iestājas zināma de javu sajūta, it kā dzīve būtu nonākusi nulles punktā. Gan tur, gan pie mums sirdsapziņas cilvēki saprot – bez garīgās atmodas būtiskas pārmaiņas nav iespējamas. Taču garīgajai atmodai ir jānobriest, un līdz tam katrai tautai ir ejams savs ceļš. Mūsdienās it kā ir visi priekšnoteikumi, lai cilvēki beidzot saprastu, no vienas puses, vēl ilgāk gulēt nedrīkst, bet, no otras puses, pagājušais mūs ir nežēlīgi novājinājis.

Iekšēji savākties cilvēki spēj vienīgi tad, kad draud briesmas, tāpēc to klātbūtne pat ir nepieciešama. To, ka Krievijas militārās lidmašīnas pārkāpj mūsu gaisa telpu un kara kuģi iebrauc Latvijas teritoriālajos ūdeņos, var vērtēt arī kā tādu savdabīgu bikstīšanu, sak, mostieties un kustiniet smadzenes.

LA.lv