Latvijā
Vēsture

Piemiņai un propagandai 0


Ančupānu memoriāla atklāšanas pasākums 1974. gada 27. jūlijā.
Ančupānu memoriāla atklāšanas pasākums 1974. gada 27. jūlijā.
Foto no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma

Pirms 45 gadiem celtnieki Rēzeknes pievārtē pabeidza memoriālu, kā toreiz rakstīja, “fašistu upuru piemiņai”. Memoriāls tapa ne bez padomju saimniekošanai raksturīgajām grūtībām, un svinīgi to atklāja tikai nākamajā, 1974. gadā. Mūsdienās tas pazīstams kā Ančupānu memoriāls Otrā pasaules kara nacistiskā terora upuru piemiņai.

 

Ilgu laiku Ančupānu kalni bija tikai mežains apvidus, kuru ievērojami izpostīja Pirmā pasaules kara laikā. Kalnu apkārtne vietējo iedzīvotāju vidū bija iecienītu brīvā laika pavadīšanas vieta. 30. gadu otrajā pusē Rēzeknes apriņķa vadība pieņēma lēmumu tur izveidot šautuvi 19. Rēzeknes aizsargu pulka vajadzībām. Būvniecība sākās 1937. gada maijā, un tās gaitā tika pārveidota Ančupānu kalnu nogāze – izcirta ievērojamu koku platību, nolīdzināja kalna pakāji. Blakus šautuvei izbūvēja vairākas palīgceltnes – inventāra noliktavu, sargposteni. Šautuvi atklāja tā paša gada beigās, un turpmāk šajā vietā norisinājās ne tikai šaušanas un militārās apmācības treniņi, bet arī sporta sacensības.

Kad Latvijas teritoriju ieņēma nacistiskās Vācijas karaspēks un 1941. gada jūlijā okupācijas režīms strauji uzsāka vietējās ebreju kopienas iznīcināšanu, arī Ančupānu kalnu bijušās aizsargu šautuves apkārtni līdz pat vēlam rudenim izmantoja par Rēzeknes un apkārtējo pilsētu un ciemu ebreju iznīcināšanas vietu. Tāpat šeit notika padomju armijas karagūstekņu, romu un citu vietējo civiliedzīvotāju eksekūcijas. 1942. gada 2. janvārī Ančupānos pēc vācu okupācijas varas iestāžu pavēles nogalināja apmēram 200 Audriņu ciema iedzīvotājus. 1944. gada aprīlī, tuvojoties padomju karaspēkam, pēc nacistiskās Vācijas represīvo iestāžu rīkojuma nolūkā slēpt civiliedzīvotāju masveida nogalināšanas pēdas, bedri, kurā atradās masu slepkavību upuri, atraka, cilvēku mirstīgās atliekas sadedzināja, nesadegušo līķu kaulus sasmalcināja.

 

Paviršā izmeklēšana

Lorem ipsum
FOTO: Leta

1944. gada rudenī pēc atkārtotās Latvijas padomju okupācijas tika izveidota Latvijas PSR (LPSR) Ārkārtējā komisija. Uzdevums bija izmeklēt nacistu režīma laikā paveiktos noziegumus un to apjomus, taču komisija darbojās haotiski, nereti lielā steigā un ļoti pavirši. Padomju varas iestādēm neinteresēja izmeklēšanas kvalitāte, bet mērķis bija pēc iespējas ātrāk atklāt “fašistu” noziegumus un iegūto informāciju izmantot propagandai. Iepriekš minēto raksturo LPSR augstāko amatpersonu – Viļa Lāča un Jāņa Kalnbērziņa – izteikumi, ka savāktie fakti jāizmanto “milzīga apsūdzības akta izveidei”. Tam bija jāsekmē sabiedrības naidīgais noskaņojums pret iepriekšējo okupācijas režīmu.

Pieejamā, padomju varas iestāžu publicētā informācija par Ančupānos nogalināto cilvēku skaitu dažādos avotos svārstās no 8000 līdz “vairāk nekā” 20 000 cilvēku (pēdējo skaitli 1974. gada 30. jūlija min Rēzeknes reģionālais laikraksts “Znamja Truda”). Jāņem vērā, ka padomju izmeklētāju aprēķini balstījās uz matemātiskām formulām, kam nereti nebija nekāda sakara ar reālo situāciju. Piemēram, atsevišķos gadījumos komisijas pārstāvji pieņēma, ka vienā kubikmetrā satilpst aptuveni septiņu cilvēku līķi. Izmeklēšanai nepiesaistīja kvalificētus speciālistus un tai atvēlēja īsu laika brīdi, viss process notika lielā steigā. Tāpat bieži izmantoja grūti pārbaudāmu informāciju, nereti mutiskas liecības. Sniegtās ziņas tika safabricētas vai bija ļoti nepilnīgas, nosauktie skaitļi – pārspīlēti. Daudzi sastādītie akti bija drīzāk formāli, jo nolūks bija pārspīlēt nacistu noziegumus. Līdz ar to ir grūti konstatēt precīzu Ančupānos nogalinātu cilvēku skaitu, taču tas gan nekādā veidā nemazina nacistiskās Vācijas okupācijas režīma noziedzīgās darbības Latvijā.

Padomju okupācijas pirmajos gados masu slepkavību vietu pie Rēzeknes iespēju robežās sakopa. 1963. gadā 9. maijā mītiņa laikā tur atklāja nelielu piemiņas plāksni. Arī turpmākajos gados šajā vietā periodiski notika Rēzeknes pilsētas un rajona izpildkomitejas rīkotie mītiņi, kam, protams, bija dziļi propagandistiska ievirze. Ilgtermiņā vietējām varas ie­stādēm interese par traģēdijas vietu zuda, un tā pakāpeniski aizauga ar garu zāli un krūmiem, par ko tika saņemtas iedzīvotāju sūdzības.

60. un 70. gados LPSR aizsākās Otrajā pasaules karā bojāgājušajiem veltītu piemiņas vietu un memoriālu celtniecības bums. Viens no pirmajiem šādiem objektiem bija 1967. gadā atklātais Salaspils memoriālais ansamblis. Tādu vietu izveide nesaistījās tikai ar bojāgājušo karavīru un civiliedzīvotāju piemiņas saglabāšanu. Tām vajadzēja kalpot arī par padomju propagandas mērķiem un lieku reizi aktualizēt “fašistu” noziegumus pret padomju pilsoņiem.

Ideja par Ančupānu memoriālu radās 60. gadu otrajā pusē. Plānošanu uzticēja lietuviešu agronomam un ainavu arhitektam Alfonam Ķišķim (1910 – 1994). Interesanti, ka Ķišķis Otrā pasaules kara laikā bija dienējis latviešu leģionā un par to 1948. gadā ticis uz 25 gadiem nosūtīts uz Irkutskas apgabala nometnēm. Tomēr 1956. gadā Ķišķi amnestēja un viņš atgriezās Latvijā, kur 1967. gadā izstrādāja jaunbūvējamā objekta plānu. Paralēli memoriālam bija paredzēts labiekārtot apkaimi, veikt apzaļumošanu. Centrālo memoriāla pieminekli – “Māti ābeli” – veidoja tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga. Monumentu novietoja betona plātnēm klātā laukumā. Idejiski tas atveidoja dzīvības nemirstību, savukārt laukuma lejā izveidoja “ciešanu ieleju” ar akmens bruģa ceļu – masu kapulauka vietu. Kompozicionāli abas zonas atdalīja septiņus metrus augsta betona siena ar ārsta un rakstnieka Miervalda Birzes (1921 – 2000) vārdiem: “Viņi mira, lai dzīvotu tu.”

 

“Mājas kārtībā”

Memoriāla celtniecību veica Rēzeknes rajona remonta un celtniecības iecirknis, kam nebija ne pieredzes, ne iemaņu šādu objektu būvniecībā. Tas arī izpaudās turpmākajā memoriāla izveides procesā. Lai gan LPSR prese ar sajūsmu ziņoja par celtniecības gaitu, tomēr pretēju viedokli Rēzeknes rajona izpildkomitejas priekšsēdētājam Nikolajam Lazurko pēc memoriāla izbūves vietas apmeklējuma 1970. gada rudenī bija paudis ainavu arhitekts Ķišķis: ja būvniecības darbi turpināsies kā līdz šim, tad sanāks nevis memoriāls bojāgājušiem cilvēkiem, kas simbolizē mūsu attieksmi pret vēsturi un kulturālo izaugsmi, bet piemineklis naidam un nekulturālismam. Ķišķis norādīja uz neatbilstošu materiālu izmantošanu, celtnieku nekvalitatīvo darbu, kā arī atkāpēm no arhitekta izstrādātā objekta plānojuma. Pēc viņa teiktā, objektā nenotika būvniecības procesa uzraudzība un kontrole. Par celtniecības darbu uzraugu Ķišķis ieteica norīkot toreizējo Rēzeknes rajona arhitekti Ilzi Gruduli. Tomēr arī viņas rekomendācijas un iebildumi netika ņemti vērā. Pat vairāk – vietējie padomju izpildvaras pārstāvji sāka apsūdzēt arhitekti tīšā memoriāla celtniecības traucēšanā un draudēja viņas “rīcību” izskatīt kompartijas sēdē. Arī turpmākie būvniecības darbi ritēja haotiski un neprofesionāli. To spilgti raksturo 1972. gada 2. augustā Ķišķa paustais Lazurko: “Ančupānu piemiņas ansambli nez kāpēc cerat uzbūvēt mājas kārtībā ar dažādiem palīgstrādniekiem, kas nespēj pat taisni mūrīti nobetonēt, bez kvalificēta darba vadītāja, bez tehniskās uzraudzības.” Tas tika sacīts pēc tam, kad 18. jūlijā speciāla komisija bija veikusi objekta apsekošanu un konstatējusi vairākas būtiskas nepilnības būvniecības procesā.

Turpmākajā darba gaitā nekas daudz nemainījās. Lielākā daļa neprecizitāšu līdz Ančupānu memoriāla pieņemšanai netika labotas. Neskatoties uz trūkumiem (objektu pieņēma, kaut memoriāla apstādījumu zona nebija pabeigta), kā arī domstarpībām pieņemšanas komisijas pārstāvju vidū, 1973. gada jūlija sākumā memoriālu pieņēma ekspluatācijā. Svinīgā atklāšana notika gadu vēlāk – 1974. gada 27. jūlijā, dienā, kad apritēja 30 gadi, kopš padomju karaspēka vienības ienāca Rēzeknē, tas ir, saskaņā ar padomju retoriku, “atbrīvoja pilsētu no fašistu okupācijas”. Pasākumā piedalījās vadošās Rēzeknes izpildkomitejas amatpersonas, dažādu padomju varas institūciju funkcionāri un vairāki simti tuvākās apkārtnes iedzīvotāju. Neapšaubāmi memoriāls pildīja savu tiešo funkciju – tas bija veltījums nacistu okupācijas laikā cietušajiem, tomēr atklāšanas pasākums padomju režīmam nozīmēja kārtējo propagandas akciju, lai akcentētu “padomju armijas – atbrīvotājas” tēlu.

Mūsdienās Ančupānu memoriāla teritorija atrodas Rēzeknes novada pašvaldības pārziņā. 2012. – 2013. gadā Igaunijas–Latvijas–Krievijas pārrobežu sadarbības projekta ietvaros tika atjaunots memoriāla bruģa segums, akmens mūra sienas un kāpnes, izbūvēta autostāvvieta, kā arī uzbrauktuves cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ik gadu 4. janvārī un 8. maijā te notiek piemiņas pasākumi.

LA.lv