Sakārtot sevi un uzņemt spēku: kāda ir Līgo un Jāņu rituālu simboliskā jēga? 13
Autors: Māra Lapsa, “Praktiskais Latvietis”, AS “Latvijas Mediji”
Zemes mātes un Debesu tēva kāzas
Līgovakarā, kad diena ir visgarākā un nakts visīsākā, veicam vairākus rituālus. Bet kāda ir to simboliskā jēga?
Vasaras saulgriežu rituāli ir vieni no senākajiem civilizācijā. Piemēram, pasaulslavenajā Stounhendžas akmeņu krāvumā, ko uzskata par senu Saules un Mēness kalendāru, milzu akmeņi pirms 4000 gadu sakārtoti aplī tā, ka tieši vasaras saulgriežu dienā tur precīzi iespīd uzlecošās saules stari. Arī piramīdas Ēģiptē un Meksikā, kā arī sakrālās celtnes daudzviet pasaulē būvētas tā, lai vasaras saulgriežos varētu fiksēt uzlecošās saules starus.
Gadskārtu svētku galvenā rituālā jēga gadsimtu gaitā nav mainījusies. Tās ir vecā dzīves cikla beigas un jauna sākums, sevis sakārtošana un spēka uzņemšana jaunam dzīves cēlienam, turklāt vasaras saulgrieži ir auglības svētki, kas tēlaini tiek dēvēti arī par Zemes mātes un Debesu tēva kāzām.
Svētku brīdī iestājas, ja tā var teikt, sakrālais laiks, kad esam ārpus visa ikdienišķā. Un tad notiek vecā iznīcināšana un jaunā piedzimšana. Tāpēc, piemēram, Līgovakarā sadedzinām pagājušā gada Jāņu vainagus, ugunskurā liekam veco malku un gaidām sauli uzlecam, kas iezīmē jaunā saules cikla atnākšanu.
Vasaras saulgriežu rituāli pamatā ir saistīti ar uguni un ūdeni, kam šajā naktī piemīt dzīvinošs spēks, arī ar pretējo stihiju – gaismas un tumsas, sievietes un vīrieša – sadursmi un mijiedarbību.
Sakārtojam un rotājam māju
Māja ir kārtīgi jāiztīra, un tikai tad to pušķo ar jāņuzālēm, kas sniedz enerģētisko aizsardzību. Virs ārdurvīm un citviet sprauž pīlādža zaru, kas sargā no ļauniem gariem un sliktiem cilvēkiem. Rīko pat pirmsjāņu mēslu talkas. Mājas, saimniecības ēku, kūts, tīrumu un dārza sakopšana simbolizē tikai vienu – mūsu vēlmi, lai jaunā pasaule, kas piedzimst vasaras saulgriežu naktī, ienāktu tīrā un sakārtotā vidē, kurā mēs pēc tam dzīvosim.
Izpušķotu māju var pat uzskatīt par svētnīcu.
Vijam vainagus
Vainags ir saules un auglības simbols. Uzliekot galvā vainagu, cilvēks pārtop par rituāla dalībnieku.
Sievām puķu vainagi simbolizē sievišķo dabu, bet vīriešiem ozollapu vainags – vīrišķo. Vainags arī sargā. Tas jāpin pašai, jo, to darot, nonāk dziļā saskarē ar dabu. Pirms līgovakara daba aktivizējas, tāpēc, ejot no viena zieda pie otra, lai iepītu vainagā, pinēja enerģētiski uzlādējas un atbrīvojas no negatīvajām domām.
Jāņu vainagus izmanto zīlēšanā. Meitas to met ozola zaros. Ja pirmajā reizē tas paliek šūpojamies zarā, meita drīz izies pie vīra, bet, ja tas notiek pēc trešā metiena, kāzas būs pēc trim gadiem.
Puiši zīlē ar papardes sakni. To pa dienu izrok, bet pusnaktī pārgriež uz pusēm un mēģina saskatīt kādu zīmi – izredzētās veidolu vai vārda pirmo burtu.
Sienam sieru un darām alu
Tie abi ir galvenie vasaras saulgriežu svētku maltītes ēdieni. Siers ir sievišķais ēdiens, jo sieviešu pārziņā ir govju slaukšana un siera gatavošana, bet alus – vīrišķais, jo vīri apstrādā laukus, sēj miežus un tos novāc.
Lecam pāri Jāņu ugunskuram
Saulei rietot, jāiekur ugunskurs, kam jādeg līdz pat rītausmai. Uguns simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu. Dedzinot ugunskuru, tiek atvērti vārti uz debesīm, virszemi un pazemi. Tad esam vienkopus ar senču gariem un ar dievībām – Dievu, Laimu un Māru.
Mūsdienās populāri ugunsvietas pamatni izklāt ar papardēm, bet virs tām likt pērnos Jāņu vainagus. Vainagu dedzināšana nozīmē atbrīvošanos no vecā, savukārt paparžu izklāšana simbolizē saskarsmi ar viņsauli jeb pazemi.
Papardes aug zemās, mitrās un ēnainās vietās, tāpēc izveidojies priekšstats, ka šis augs ir saistīts ar citu pasauli – ar viņsauli. Papardes paklājot zem ugunskura, uzskata, ka tie ir vārti uz citu pasauli. Tādējādi ugunskurs iegūst sakrālu nozīmi – tas savieno pasaules.
Jaunie un drosmīgākie lec pāri ugunskuram. Tādējādi simboliski ielecam jaunā pasaulē. Ugunij tiek piedēvēta šķīstīšanās un attīrīšanās funkcija. Lecot pāri ugunskuram, vienu brīdi atrodamies šajā pusē, tātad vecajā pasaulē, tad paceļamies gaisā un kādu brīdi esam virs uguns, tātad notiek šķīstīšanās, un tad piezemējamies jeb ielecam jaunā pasaulē.
Aplīgojam kaimiņus
Līgotājiem jāiet pie saviem kaimiņiem, tie jāaplīgo un jāapmētā ar jāņuzālēm. Tā ir saskarsmes maģija. Šādas izdarības zāļu spēku nodod cilvēkiem. Aplīgojot notiek sava veida enerģijas apmaiņa. Līgotājiem jāiet pie kaimiņiem ar pašu saplūktu jāņuzāļu klēpjiem. Jāņuzāles burtiski jāmet pa gaisu, lai tās krīt gan uz mājas saimniekiem, gan mājā, kūtī, dārzā un pat uz bišu stropiem.
Pētnieki šo rituālu dēvē par kontagiozo maģiju, tas ir, ziedošās dabas spēks tiek pārnests uz cilvēka vidi, lai tā būtu spēcīga un enerģētiski stipra.
Vārtāmies rīta rasā un peldamies
Austot saulei, sievietes (vīri un bērni ne!) dodas uz pļavu vārtīties rīta rasā. Tā simbolizē vīrišķo auglības substanci. Nonākot saskarē ar šo substanci simbolizējošo rasu, sieviete atjaunojas, kļūst skaistāka un spēcīgāka. Protams, šajā rituālā svarīga loma ir arī auglības momentam.
Pēc ugunsrata dedzināšanas jāiet peldēties. Šo rituālu parasti veic vēlā nakts stundā. Tas vairo cilvēka skaistumu un veselību.
Meklējam papardes ziedu
Šis augs spēj vairoties nevis ar ziediem, bet ar sporām vai sakneņiem. Tāpēc tas, tāpat kā htoniskie dzīvnieki (krupis, čūska, ķirzaka un varde), iemieso priekšstatus par auglību, atdzimšanu un arī mirušo valstību. Paparde ir kaut kas savādāks, tai piemīt mistisks sevis turpināšanas veids. Līdzīgi tas ir ar papardes zieda meklēšanu, kura patiesībā nav. Mēs gribam sasniegt to, kā materiālajā pasaulē nemaz nav.
Fiziski papardes zieda meklēšana ir saistīta ar vīrieša un sievietes saskarsmi erotiskā vai seksuālā līmenī, bet garīgā līmenī tas nav jāuztver kā vienkāršs izklaides tusiņš, saka folklorists. Vasaras saulgriežu naktī tas vairāk ir sakrāls notikums, kas liek tiekties uz kaut ko augstāku, kas neeksistē tepat apkārt.
Var arī meditēt
Ir cilvēki, kas vasaras saulgriežu naktī nevēlas daudz ļaužu apkārt, bet šos gadskārtu svētkus piedzīvo kā individuālu meditāciju. Tad var aizdegt sveces, kas simboliski būtu Jāņu ugunskurs. Ja gribas meditēt un izjust vienatnību, neviens to nevar liegt. Turklāt simtiem cilvēku lielā pulkā Jāņu rituālus ir pat grūtāk veikt nekā nelielā pulciņā.
