Piepildīšanai iedalīts laiks 0
Aprīlis – pretmetiem bagātākais mēnesis. Tas var sākties ar kupenām un cīruļputeņiem, kamēr piesaulē jau saplaukušas zilās vizbulītes. Vienmēr kopā ar brīnumu, kā sīks ziediņš var paust tik lielu uzdrošināšanās un atdzimšanas vēsti.
Paiet tikai pāris nedēļas, un, skat, pienenes jau ziedos. Pat jāuzmanās no pārsauļošanās. Dažugad. Citreiz svarīgākais ūdens, kas norāvies no striķa. Peļķu pārveidošana par strautiņiem un upēm, lai kuģīšiem ceļš uz jūru, dambēšana un mīcīšanās pa dubļiem – tāda drausmīgi forša ķēzība, kas nevienai mammai nav īsti pa prātam, bet bērnam tik nepieciešama. Kaut mums visiem izdotos saglabāt to laimes un plašuma priekšnojautu, ko parauj vaļā aprīlis.
Lieldienas! Gada ritumā vienīgās četras dienas pēc kārtas, ko varam svētīt kopā ar saviem tuvākajiem, ģimeni. Brīdis, kad tik daudz kas darāms kopā ar bērniem. Tā burvīgā ņemšanās, lasot zaļos knariņus, ko likt pie olām. Tīstīt un vīstīt, gaidīt, kuram skaistāka, kuram stiprāka.
Laiks, kad iztīrīt ne vien māju – patīrīt sevi. Bez attīrīšanās augšāmcelšanās sajūta nav iespējama.
Es Lieldienās eju uz baznīcu viena. Turklāt man vienalga, kādā dievnamā būts. Galvenā ir atskārsme: tas, kas Vienīgais un pāri visam, nav dalāms pa konfesijām; tas meklējams sevī, bet sastopams visur.
Aprīlī vairs nav iespējams no rītiem pagulēt ilgāk. Lielā debesu lampa bliež tieši acīs, putni plēš pušu ausis, taču pavisam citādi nekā martā: kur mana vietiņa, kur mana sieviņa? Nenokavēt darbiņus, kas tikai aprīlī darāmi!
Tiklīdz marts beidzies, jāmetas uz laukiem. Jārauš no dobēm vecās lapas, lai vieglāk izspraukties asniem. Zari sakrituši, mežacūkas rakņājušās – gandrīz vai jāraud: nav manos spēkos tikt ar tādu haosu galā. Taču asniņi lien laukā, smaržas kāpj reibināt, un – dibens gaisā, pirksti zemē. Zinājās padarīt.
Muguru atliecot, kādu upeņu zariņu apskrimšķināt, liepu pumpuru mutē iemest. Kaut kas tik īsts un šūnu atmiņā ierakstīts, ka sirds laimē iesāpas.
Aprīlis atnāk ar pavasarīgas kopdarbošanās sajūtu. Vajag post un tīrīt. Skaisti, cildeni – vismaz reizi gadā, lai Lielajā talkā viss piedraņķējums no acīm prom! Bet nez ko mēs talkas dienā pasāktu, ja visu pārējo gadu neviens pasauli nepiemēslotu?
Nule kā atgriezos no Singapūras. Ļaužu tūkstoši, katrs kvadrātcentimetrs izmantots, bet vides tīrība – pārsteidzoša. Jo visi zina: ja nometīs zemē vissīkāko papīrīti, kaut ko uzķēpās uz nama sienas, spļaudīsies, maksās sodu mūsu vidējās mēnešalgas apmērā. Nemet un nespļaudās. Ne mājinieki, ne ciemiņi.
Vai mūsu princips – gan jau talkojot visu sakopsim – maz ir tas rosinošākais?
Man patīk logus turēt vaļā. Ziemā – lai izvēdinātu telpu, bet aprīlī – lai ienāk pasaule. Stāsts par Sūnu ciemu patiesībā ir vēstījums par aprīli: starts uz mainību, uz lielo atdzimšanu dots. Laiks atraut, izpurināt, izvēdināt, atbrīvoties no liekā.
Ziemas saule, kas man ir ķirbji, sāk prasīties liekami nost. Protams, daļa jau notiesāta, bet no atlikušajiem daži pagalam; tos – miskastē. Tomēr citi vēl tīri labi. Jārīko masku svētki. Ne tādi kā Helovīnā, bet skaistuma maskošanās. Roku maska, sejas uzlika, pretcelulīta komprese, terapija locītavu vingrumam… Tvirta āda un augums, kārtīga izlīksmošanās. Un paldies tam, kas savu uzdevumu piepildījis.
Tēvam 16. aprīlī dzimšanas diena. Atceros, mamma reiz viņam uzdāvināja tikko plūktu gurķi – tolaik, kad veikalā tādi parādījās labi ja ap Jāņiem. Mazs, smalciņš, graciozs kā baletdejotāja – nevis dārzenis, bet brīnums ar dzeltenu ziediņu galā. Visa diena satraukuma un prieka sajūtas pilna. Ļaujot apjaust, cik trausla un sargājama, jo katram citāda, ir robeža starp ierasto un pārsteidzošo, svarīgo un nenozīmīgo. Kad aprīlis garām, to pamanīt grūtāk.
Drēbes vaļā! Pavisam citādi nekā martā, kad vairāk gribējās, lai ērti, jo galvenais – izbrist, nepaslīdēt. Aprīlī vajag kurpītes uz papēža, plānas un krāsainas zeķes. Tuk, tuk, klik, klik – mati vaļā, saulesbrilles uz acīm. Un priecīgā atskārta – vislabākā temperatūra darbīgai labsajūtai ir tad, kad vairs nav auksti un nav arī karsti, kad gribas smuki un viss pa smuko arī izdodas. Tad var ļoti daudz izdarīt.
Ja no gada būtu jāizvēlas tikai viens mēnesis, kurā gribētos dzīvot, es sacītu: aprīlis! Jo tajā ir ziemeļniekiem svarīgākais apsolījums: viss pavasaris un vasara vēl priekšā. Seši mēneši saules pielietas brīvības – piepildīšanai paredzēts laiks.
