Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
7. janvāris, 2013
Drukāt

Politiķi nesteidzas uzņemties saistības, lai stingrāk vērstos pret pedofiliem

Foto - Līga Vasiļūna.Foto - Līga Vasiļūna.

Ilustratīvs foto.

Latvijas politiķi un amatpersonas parasti izceļas ar ļoti rūpīgu un pat pārcentīgu Eiropas Savienības direktīvu un citu starptautisko dokumentu ievērošanu. Taču visa centība pazūd, tiklīdz nonāk līdz dokumentiem, kuros ir runa par bērnu pasargāšanu no vardarbības.

 

Šādas saistības mūsu politiķi (tie paši, kuri kvēli runā par ģimenes vērtībām un demogrāfiju) īpaši nevēlas uzņemties.

 

Sešus gadus gatavojas parakstīt

Jau pirms sešiem gadiem, 2007. gadā, parakstīšanai tika atvērta Eiropas Padomes (EP) konvencija “Bērnu seksuālās ekspluatācijas un seksuālās vardarbības pret bērniem novēršana”. Šis dokuments uzdod dalībvalstīm sakārtot likumdošanu un strukturālās lietas, lai stingrāk vērstos pret pedofiliem un noziedzīgiem grupējumus, kas nodarbojas ar bērnu izmantošanu. Uz šo brīdi konvenciju parakstījušas visas EP dalībvalstis (izņemot Latviju un Čehiju) un puse no tām arī ratificējušas šo dokumentu.

“Ir papilnam dažādu starptautisku regulu, kuras mums nemaz nav tik nepieciešamas, bet tad mēs skrienam vilcienam pa priekšu, žigli tās pieņemam bez kādām diskusijām. Lai tikai Eiropas ierēdņi papaijātu galviņu un uzsistu uz pleca.

Taču dokumentu, kurš lielā mērā varētu pavērst uz labo pusi daudzu nelaimīgu bērnu likteni, mēs vilcinām. Tas mani izbrīna. Kas tad tur tik briesmīgs ir? No kā Latvija tik šausmīgi baidās, ka negrib likt parakstu apakšā zem šīs konvencijas? Neparakstot dokumentu, mēs raidām signālu, ka bērnu ciešanas no seksuālās vardarbības neuzskatām par problēmu. Brīžiem šķiet, ka pret tiem, kuri bērniem nodara pāri, esam humānāki nekā pret cietušajiem,” savu sašutumu par kolēģu vilcināšanos neslēpj Saeimas deputāts un Latvijas Bērnu fonda prezidents Andris Bērziņš (ZZS). Vienlaikus gan viņš atzīmēja, ka vismaz vardarbībā cietušo bērnu rehabilitācijai nepieciešamo finansējumu valdība atvēl bez īpašas kaulēšanās. Taču tā jau ir cīņa ar sekām.

Konvencijas sagatavošana parakstīšanai ir Tieslietu ministrijas (TM) uzdevums. Tieslietu ministra Jāņa Bordāna (NA) biroja vadītāja Ina Kļaviņa vilcināšanos pamato ar to, ka pirms konvencijas parakstīšanas esot bijis nepieciešams veikt izmaiņas Latvijas likumos. Galvenokārt – jāievieš jaunā kriminālsodu koncepcija (kas decembrī Saeimā tika izdarīts) un tuvākajos mēnešos jāpārskata Krimināllikuma sadaļa par dzimumnoziegumiem. Tāpat pirms tam esot jāievieš cits starptautiskais dokuments – ES padomes direktīva par seksuālās vardarbības pret bērniem novēršanu. “Tā ir viena no ministra prioritātēm, un mēs aktīvi virzīsim šo jautājumu uz priekšu,” uzsvēra I. Kļaviņa. Tomēr jautāta, kad beidzot dokuments būs gatavs parakstīšanai, ministra biroja vadītāja prognozēja, ka tas varētu notikt, agrākais, rudenī.

 

Ārvalstu partneri neizpratnē

EP Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vadītāja Inese Lībiņa-Egnere (RP) par šādiem termiņiem bija nepatīkami pārsteigta un uzskata, ka nav nekāda iemesla vēl gandrīz gadu vilcināties ar konvencijas parakstīšanu.

“Pēdējā pusgada laikā vairākkārt neformālās sarunās esmu runājusi ar tieslietu ministru un saņēmu viņa mutisku solījumu šo jautājumu risināt bez vilcināšanās. Manuprāt, šo jautājumu vajadzētu atrisināt bez politikas, tādēļ līdz šim oficiālas sarunas nav notikušas.

Bet, ja citādi nebūs iespējams, mums nāksies vērsties pie TM ar oficiālu vēstuli vai nu no Saeimas Juridiskās komisijas, vai EP parlamentārās delegācijas,” teica I. Lībiņa-Egnere. Viņasprāt, politiskais lēmums un konvencijas parakstīšana var notikt arī pirms Krimināllikuma grozīšanas. Jau tagad Lībiņai-Egnerei EP kuluāros no ārvalstu kolēģiem nākas saņemt neizpratnes pilnus jautājumus un pārmetumus par Latvijas vilcināšanos.

 

Vispirms 
cietumnieku ērtības, tad bērnu drošība

Iespējams, ka viena konvencija ierēdņiem un politiķiem var arī aizmir-sties. Galu galā krīzes laikā bija jārisina daudz citu lietu. Turklāt izreformējot Bērnu un ģimenes lietu ministriju, kāds jautājums nejauši varēja palikt karājamies gaisā. Tomēr šī EP konvencija nav vienīgais starptautiskais dokuments bērnu politikā, kur amatpersonas demonstrējušas nevērību. Reizi četros gados valdībai jāsniedz ziņojums Apvienoto Nāciju Organizācijai (ANO) par bērnu tiesību ievērošanu. Pagājušajā reizē, 2009. gadā, Latvija šo prasību ignorēja.

Iespējams, tas tika piemirsts, bet varbūt atbildīgās amatpersonas izlēma labāk to neiesniegt, jo īpaši ar ko lepoties šajā jomā nav – Latvija nav izpildījusi vēl 2006. gadā izteiktās ANO rekomendācijas bērnu stāvokļa uzlabošanai.

Arī 2013. gada iesniedzamā ziņojuma liktenis pašlaik ir neskaidrs. Darbu pie šā dokumenta sagatavošanas koordinē Ārlietu ministrijas pakļautībā esošais Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijas birojs. ĀM parlamentārais sekretārs Viktors Makarovs (RP) apgalvo, ka par spīti ierobežotajiem resursiem darbs pie ziņojuma gatavošanas notiekot. “Ziņojuma kavēšanās nenozīmē materiālas saistības valsts budžetam, bet nepilnvērtīga pārstāvēšana Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) gan var radīt zaudējumus. Tādēļ ierobežotu resursu dēļ par MK pārstāvja prioritāti tiek noteiktas lietas, kur iespējams zaudēt naudu vai kuras iespējams citādā veidā izmantot pret mums,” vilcināšanos ar ziņojuma gatavošanu Saeimas Pieprasījumu komisijas deputātiem skaidroja V. Makarovs. Pēc ĀM informācijas, pēdējos piecos gados ECT Latvijai piespriedusi kompensācijās ieslodzītajiem par uzturēšanās apstākļiem ieslodzījumu vietās izmaksāt kopumā 63 700 eiro. Iespējams, vardarbībā cietušos bērnus valdība pamanīs tad, kad arī viņi sāks sūdzēties cilvēktiesību tiesā.

 

FAKTI

Pēc Labklājības ministrijas rīcībā esošās informācijas, 2011. gadā rehabilitācija sniegta 2646 bērniem. Savukārt, pēc Valsts policijas datiem, 2011. gadā veikti 653 noziedzīgi nodarījumi pret bērniem, par ko uzsākts kriminālprocess. No tiem 114 bijuši seksuāla rakstura noziegumi (no tiem 55 – pavešana netiklībā, 15 – izvarošana, 23 – dzimumtieksmes apmierināšana vardarbīgā veidā; 21 dzimumsakars ar personu līdz 16 gadu vecumam).

Par 2012. gadu dati vēl tiek apkopoti, bet nozares pārstāvji gan lēš, ka patiesais cietušo skaits varētu būt krietni lielāks, jo daudzi gadījumi nenokļūst policijas vai sociālo darbinieku redzeslokā.

2012. gadā vardarbībā cietušo bērnu rehabilitācijai valdība no valsts budžeta atvēlēja aptuveni 
800 000 latu, bet šogad – aptuveni 860 000 latu.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+